2. Demogrāfija

Mana meita arhitekte Laura dzīvo un strādā Ķīnā. Tāpēc es zinu, kā ķīnieši mūs sauc. Par apaļačiem. Es atrodu, ka tas ir mīļi. Vai ne? Un man ir sapnis. Sapnis par to, kā izskatīsies Latvija pēc 100 gadiem. Plaukstoša zeme. Viss sakopts. Desmit līdz divpadsmit miljoni iedzīvotāju. Un visi strādā. Un visi apaļači. Visi tiešie šeit dzīvojošo ļaužu pēcnācēji. Skaists sapnis, vai ne? Bet kā to panākt?

Vispirms ar skaidrību katram paša galvā. Pie šīs skaidrības pieder divas fundamentālas atziņas. Pirmā – Latvija, tā ir liela zeme. Jā, jā! Nevis maza, bet liela! Tas, ka mūsu zeme ir maza, šī nepareizā atziņa ir mūsu galvās no mūsu padomju laiku bērnības, no ģeogrāfijas stundām. No PSRS kartes. Tur Latvija ir maza, ja to salīdzina ar Krieviju. Labāk salīdzināsim to ar citu. Tajā jaunajā Savienībā, kur mēs tagad esam, tur virknei lielu valstu – Holandei, Dānijai, Beļģijai, Kiprai, Islandei, Luksemburgai, pundurvalstis un Svēto Krēslu nemaz nepiesauksim, šīm lielajām Eiropas valstīm zemes ir mazāk nekā mums. Un šī mūsu lielā zeme, ar četriem viņas gadalaikiem, kur mēs nepazīstam zemestrīces, viesuļvētras un cunami, kur mēs varam gulēt mierīgi, jo mūsu koki neizdala ēteriskās eļļas, caur ko mūsu meži nevar nodegt vienā lielā ugunsgrēkā, ar minimāliem plūdu draudiem, šī mūsu lielā zeme Latvija – tas ir mūsu nākamo paaudžu attīstības pamatu pamats. Jo mums ir ko attīstīt. Un mums ir pašiem sava dzīves telpa, ko aizpildīt. Mūsu lielā zaļā zeme, tā tā mūsu lielā bagātība. Bet mums pietrūkst īstās bagātības otras komponentes – cilvēku. Mūsu ir par maz. Mūsu lielajai zemei par maz. Un vēl ne tur tā bēda, ka mūsu ir maz. Bēda vektorā. Tas vērsts uz leju. Mūsu paliek katru gadu, katru dienu mazāk un mazāk. Mūsu tauta izmirst. Mēs nevaram paši savu zemi apdzīvot. Mēs nevaram uzturēt savu infrastruktūru. Vienkārši nav, kas to dara. Daudzreiz nolaižas rokas. Dzelzceļa un autobusu maršrutu paliek arvien mazāk. A kam mums dzelzceļi? Kravām, ne cilvēkiem. Rīgā taču tramvajs iet. Lauku skolas slēdzam. Bērnu laukos paliek arvien mazāk un mazāk. A ko ar bērnu laukos? Bērnudārza nekad nav bijis, skoliņu slēdza. Visi strādāt spējīgie Īrijā vai Anglijā. Pensionāri tie lielākie bagātnieki, tie vēl to lauku kopēji, ar pilsētas bērniem, kas atbrauc nedēļas nogalē. Cik ilgi mēs tā turpināsim? Kas to mūsu lielo zaļo zemi kops? Ja mēs to nedarīsim paši, tad būs kā Bībelē teikts – Svēta vieta tukša nepaliks. Ja mūsu nebūs, tad nāks citi. Kas būs tie citi? Tad jau labāk paši!

Lai mūsu paliktu gadu no gada vairāk, nevis kā tagad – gadu no gada mazāk, ir vajadzīgs valsts atbalsts! Ir vajadzīga valsts politika šajā mums vissvarīgākajā lietā! Lai pieaugtu bagātības otra komponente, lai dzimtu bērni, lai mums būtu mūsu pašu cilvēki. Ja tā ir mūsu valsts, lai parāda, ka mēs tai rūpam. Ja tā ir mūsu valsts, lai parāda, ka mūsu bērniem nākotne ir te! Un to ir viegli izdarīt! Pat tagad, krīzes laikā. Ir tikai jāpieņem daži likumi. Lai dzimtu bērni! Mums tak parlaments vēl ir. 100 gudrās galvas. Lai atstrādā. Lai pieņem likumus, lai bērni būtu, un lai bērnus būtu ar’, kur likt. Pirmais, kas tūlīt nāk prātā, ir:

1. Jāatmaksā māmiņām atpakaļ visas ieturētās māmiņu algas, valstij par steigā pielaistu šo misēkli jāatvainojas cilvēkiem ar bērniem un arī visai sabiedrībai!
2. Jāpieņem likums, ka katru gadu, arī kamēr krīze, valstī jāuzbūvē vismaz pieci (speciālisti lai man palīdz sarēķināt, vai nevajag vairāk) tipveida bērnudārzi “jaunajai izglītībai” (kas tā tāda, par to mēs parunāsim vēlāk). Kad krīze pāries, jāuzbūvē katru gadu desmit tādi.
3. Mūsu valstī zviedru un citas bankas jāstabilizē caur mūsu dzimstības veicināšanu. Tām ģimenēm, kas paņēma hipotekāros kredītus savam vienīgajam mājoklim, valstij jāiededz lampiņa bezizejas tuneļa galā: pie otrā bērna piedzimšanas valstij jāatmaksā bankai ģimenes vietā 25% no uz kredīta iegādātā mājokļa cenas. Pie trešā bērna – 50%, pie piektā visi 100%.
4. Ģimenes, kuras nepaņēma hipotekāros kredītus, un visas tās ģimenes, kuras vēl radīsies, tās jāatbalsta tagad un arī turpmāk līdzīgi. Jāmudina ar valsts atbalstu (kā punktā 3) tām iegādāties mājokli. Jo tik lēti, kā tagad, tie vairs nekad nebūs. Valsts mūs mudināja ņemt hipotekāros kredītus, kad tika pūsts tas burbulis, un kad nekustamo īpašumu cenas gāja uz augšu. Tā bija kļūda. Tik pat liela kļūda ir neizmantot šo brīdi, kad cenas ir viszemākās. Valstij tagad (un arī vienmēr turpmāk) jāgarantē ģimenēm hipotekārie kredīti (noteiktos rāmjos), un likumā jāieraksta, ka valsts tos pati dzēsīs pēc formulas: 25% par katru bērnu ģimenē, sākot ar otro.
5. Īpaša atbalsta programma (papildus jau minētajam) jāizveido ģimenēm ar bērniem, kuras pārceļas uz dzīvi laukos,  un kuras grib kopt mūsu zemi. Jo laukos ir mūsu tautas nacionālās saknes. Par šo sakņu kopšanu ģimenēm valstij jāpiemaksā īpaši.
6. Latvijā (ar valsts garantētajiem kredītiem) no mūsu pašu celtniecības materiāliem jāsāk sērijveidā ražot ekoekomājas (ekoloģiskās + ekonomiskās) jaunajām ģimenēm, kas grib pārcelties uz dzīvi laukos. Valstij (punktā 5) atrunātajā kārtībā jāpalīdz ģimenēm šīs mājas iegādāties.
7. Elektrības un interneta (platjoslas un ātrgaitas) pievilkšanu pie mājas laukos, kur aug bērni, valstij jākompensē 100% apmērā.
8. Lai noformulētu vēl citus nepieciešamos un visus iespējamos valsts atbalsta veidus tam, lai mums dzimtu bērni un tie augtu ģimenē, lūdzu Jūs palīgā. Pasakiet man priekšā!

Īpaši ierosinu Latvijā ieviest kāda Polijas seima deputātu ideju, ka māmiņa par katru pirmo, trešo utt. savu bērnu un tētis par katru otro, ceturto utt. savu bērnu iegūst bērnu balstiesības un var viņu vietā (līdz tie sasnieguši pilngadību) balsot pašvaldību un parlamenta vēlēšanās! Ieviesīsim šo ideju Latvijā un būsim ar to pirmie pasaulē! Visprogresīvākie! Lai ne tikai pensionāri pārsvarā lemj par bērnu lietām. Jo viņu ir visvairāk. Lai bērnu vecāki no minoritātes caur savu bērnu balsīm kļūst par politiķiem interesantu sabiedrības grupu, kuras balsī ir vērts ieklausīties!

Vēl viena lieta bērnu un ģimenes sakarā. Es esmu pret bezbērnu nodokli. Ar naudas sodu reizi mēnesī mūža garumā nedrīkst sodīt cilvēkus, kuriem Dievs varbūt nav lēmis tikt pie bērniem.

Dr.Guntis Belēvičs 25.05.2010 10:23

Versija 1.3 (25.05.2010 16:25)

Autors šai sadaļai: Nākotnes fonds

Sabiedrības informētībai

(Projekts)

Kas šodien ir lielākais drauds Latvijai?

20. gs. sākumā latviešu bija vairāk nekā 20. gs. beigās. Pagājušo 100 gadu laikā mūsu skaits ir gājis tikai mazumā. Tikmēr pasaules iedzīvotāji ir trīskāršojušies…

Diemžēl tas nav tas ļaunākais. Demogrāfu prognozes ir ļoti bargas – zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu šobrīd, 2050. gadā būs palikusi puse. 2100. gadā mēs būsim vairs tikai 200-300 tūkstoši un šajos aprēķinos nav ņemtas vērā biedējošās migrācijas tendences pēdējos gados.

Tāpēc, lai arī Latvija ir daudz cietusi no atsevišķām kaimiņvalstīm, Latvijas lielākais apdraudējums šobrīd ir zemā dzimstība.

Kurp mūs ved pašreizējā demogrāfiskā situācija?

Latvijā ir vieni no zemākajiem dzimstības rādītājiem pasaulē. Ņemot vērā augsto mirstību un emigrācijas tempus, Latvijā šobrīd notiek viena no lielākajām depopulācijām mūsu zemes pastāvēšanas vēsturē. Sakot vienkārši – mūsu tauta izmirst. Līdz ar tautas apdraudējumu, apdraudēta ir mūsu valsts, valodas un kultūras nākotne.

Zemā dzimstība liegs Latvijai pilnvērtīgi attīstīt savu ekonomiku. Pensionārus būs arvien grūtāk nodrošināt ar cilvēku cienīgām vecumdienām un pie neliela, strauji novecojoša iedzīvotāju skaita Latvija nekad nevarēs pilnībā realizēt savu ekonomisko potenciālu. Vēl vairāk palielināsies reģionu atpalicība, jo valsts nespēs uzturēt infrastruktūru mazapdzīvotajos reģionos.

Pie neliela iedzīvotāju skaita būs arvien sarežģītāk attīstīties latviešu kultūrai un mākslai tās visdažādākajās izpausmēs. Nebūs skatītāju, nebūs līdzekļu un nebūs arī pašu mākslinieku. Līdzīgi būs sportā, kur pamazām iznīks lielākā daļa sporta veidu, kuri šobrīd priecē Latvijas līdzjutējus.

Glābjoties no ekonomiskām problēmām, valsts būs spiesta ievest Latvijā svešas „darbarokas”. Visticamāk masveida imigrantu pieplūduma gadījumā nenotiks šo cilvēku integrācija latviešu sabiedrībā un kultūrā. Tas, savukārt, padarīs mūsu valsti politiski ļoti vāju un nostādīs mūsu tautu iznīcības priekšā. Atpakaļceļa vairs nebūs. Dažas no uzskaitītajām nākotnes prognozēm ir daļēji vērojamas jau šodien.

Kas notiek citur?

Lai arī pasaules iedzīvotāju skaits turpina palielināties, Rietumi ir nokļuvuši demogrāfiskā bedrē, no kuras nevienam vēl nav īsti skaidrs, kā izrāpties. Lai labotu situāciju, ģimenēm ar bērniem tiek maksāti pabalsti un tiek uzlabota infrastruktūra. Rezultātā dzimstība vairumā no Rietumu valstīm ir augstāka nekā Latvijā, bet joprojām nepietiekama, lai tauta sevi atražotu. To ir svarīgi atcerēties, meklējot risinājumus šai problēmai Latvijā. Tikai ar naudu to atrisināt nevarēs. Rietumvalstu pieredze rāda, ka zemā dzimstība ir arī sabiedrības morāles pagrimuma spogulis.

Kāpēc Latvijā ir tik zema dzimstība?

Lai arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju tika pazaudēti abos Pasaules karos un Otrajam sekojošajās represijās, šobrīd mūsu tauta izmirst zemās dzimstības rezultātā. Tā tagad raksturīga visai Eiropai, tomēr ņemot vērā latviešu mazo skaitu un minoritāšu īpatsvaru, latviešiem šī situācija ir īpaši draudīga.

Zemajai dzimstībai iemesli ir gan materiāli, gan morāli. Nesakārtotā infrastruktūra, kā bērnudārzu trūkums, nepareiza nodokļu sistēma, kura pietiekoši neatbalsta ģimenes ar bērniem. Bet valsts rīcība, pareizāk teikt, bezdarbība, vairāk vai mazāk parāda arī pašas sabiedrības attieksmi pret savu nākotni – pret bērniem. Tā nereti ir ļoti nevērīga. Daļā sabiedrības to raksturo zema morāle, ģimenisku saišu pavājināšanās, reliģisku un patriotisku vērtību trūkums, nevēlēšanās uzņemties saistības un pienākumus, kuru pildīšana prasītu atteikties nodažāda veida baudām un izklaidēm.

Tās ir mūsu šodienas paražas, kuras dzen latviešu tautu nāvē. Rezultāts ir mazas vai bezbērnu ģimenes, jo tikai katrai septītajai māmiņai ir 3 vai vairāk bērnu, katrai ceturtajai māmiņai ir viens bērns, bet katrai ceturtajai sievietei Latvijā bērnu nav vispār. Tā šobrīd ir mūsu tautas lielākā traģēdija. Ja iemesli būtu tikai materiāli, tad turīgām ģimenēm būtu vairāk bērnu, bet tā, protams, nav.

Vai mēs katrs varam palīdzēt?

Neatkarīgi no tā, vai esam veci vai jauni, precēti vai neprecēti, mums katram ir iespēja dažādos veidos pielikt roku savas tautas nākotnes nodrošināšanā.

Pirmkārt, mums visiem ir jāvienojas, ka gribam bērnus. Ka tikai tā ir nodrošināma Latvijas nākotne.

Otrkārt, šī doma ir jāpauž. Visur, vienmēr. To mēs teiksim „savām otrajām pusītēm”, radiem, draugiem un valstsvīriem. Katram, kurš jautās vai nejautās mūsu viedokli. Visi sabiedrības slāņi ir jāinformē par šo jautājumu. Ja Jūs lasat šīs rindas, un Jūs satrauc mūsu tautas nākotne, lūdzu runājiet par to ar saviem ģimenes locekļiem, ar draugiem, ar darba kolēģiem. Vediniet visus par šo jautājumu kaut uz brīdi pakavēties domās vai sarunā.

Treškārt, atbalstiet ģimenes, kurās ir bērni vai kuras plāno bērnus. Lai tie būtu Jūsu radinieki un draugi, attāli paziņas vai svešinieki satikti uz ielas. Zinot, ka tieši bērni ir garants mūsu nākotnei, atbalstiet šīs ģimenes. Sākot ar uzmundrinošiem vārdiem svešiniekiem un beidzot ar bērnu pieskatīšanu un atbalstu grūtā brīdī saviem tuvākajiem.

Ceturtkārt, meklēsim un atbalstīsim valstsvīrus, kuri domā par tautas nākotni. Mums kā sabiedrībai ir jāprasa tāda politika un likumdošana, kura nodrošinātu latviešu tautas pastāvēšanu ilgtermiņā, nevis tikai līdz nākošajām Saeimas vēlēšanām. Demogrāfiskās situācijas uzlabošanai būs vajadzīgas valsts un sabiedrības kopējas pūles.

Vai mēs to varam paveikt?

Mēs esam noraizējušies par mūsu tautas likteni, bet nejūtamies bezspēcīgi. Ja esam varējuši kā tauta izdzīvot 700 gadus esot vācu jūgā, ja esam pārdzīvojuši un atbrīvojušies no padomju okupācijas žņaugiem, tad, protams, mums ir pa spēkam novērst to, ka dažos bezatbildīgos gadu desmitos iet bojā viss, par ko latvieši ir cīnījušies gadu tūkstošiem.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par demogrāfisko situāciju Latvijā, ja jums ir priekšlikumi vai vēlaties palīdzēt, nāciet uz mūsu mājas lapu www.nakotnesfonds.lv un domāsim un darīsim kopā. Nākotnes fonds ir bezpeļņas nevalstiska organizācija, kas nav saistīta ar politiku. Šis materiāls nav lūgums ziedot līdzekļus, tas izplatīts tikai sabiedrības informētībai. Fonds reģistrēts Latvijas UR ar Nr. ….., fonda adrese ir:….., tālrunis:….., e-pasta adrese:….., kontaktpersona:…..

Cieņā,

Nākotnes fonds

Autors šai sadaļai: Aleksandrs Stepanovs

Vai kontracepcija ir vienīgais risinājums?

Ar interesi izlasīju jauniešu viedokli 25. novembra rakstā „Atturība no kļūdām nepasargās”, kur tie vērtē kardināla J. Pujata izteikto par „Papardes zieda” īsfilmām „Tava dzīve – tava izvēle ”. Mani satrauc, cik dziļi jauniešu prātos ir iesakņojusies kontraceptīvā mentalitāte, kas nonivelē vīrieša un sievietes attiecības līdz „drošam seksam”. Jaunieši par to runā tā it kā kontracepcija būtu vienīgā lieta, kas nepieciešama intīmo attiecību sākumam. Esmu katoļu priesteris un, strādājot ar jauniešiem, arvien vairāk pārliecinos, ka pasaulē pazīstamā kustība „Īsta mīlestība gaida” atbilst jauniešu vēlmēm sagatavot sevi nopietnām attiecībām un uzticībai ģimenē.

Pārsteidz, cik stereotipizēti viena jauniešu grupa redz Baznīcas mācību par seksu – „sekss ir slikts un paredzēts tikai pēcnācēju radīšanai”. Mēs mēģinām pateikt, ka sekss ir kaut kas daudz vairāk nekā jaunieši tiecas domāt, tas iesaista visu cilvēka personu, kura sevi realizē mīlestībā. Par to cik nozīmīga ir šī tēma liecina viena no visskaistākajām erotiskas mīlestības poēmām, „Augstā dziesma”, kas ir ietverta Bībelē. Seksuālas attiecības ir viena no cilvēcisko attiecību izpausmēm, kas bagātina un stiprina mīlestības attiecības starp vīrieti un sievieti. Iespējams, ka runājot par šo tēmu Baznīcai būtu jāizsakās skaidrāk.

„Papardes zieda” īsfilmas paceļ nozīmīgas jauniešu problēmas, taču kā vienīgo risinājumu pusaudžu seksuālajām attiecībām piedāvā kontraceptīvus līdzekļus. Netiek bilsts ne vārda par to, kādus nevēlamus efektus atstāj hormonālo tablešu lietošana uz fiziski veselām pusaudzēm. Tiek nostiprināts mīts, ka kontracepcija atrisina visas veselības problēmas, kaut gan neskatoties uz ievērojamām kampaņām, kas propagandē prezervatīva lietošanu, pēdējo divdesmit gadu laikā Parīze joprojām paliek AIDS visvairāk skartā galvaspilsēta. Tā vietā, lai palīdzētu jauniešiem emocionāli nobriest un iemācīties kontrolēt sevi, iegūstot psihiskas dzīves līdzsvarotību un apzinoties, ka seksualitāte ir viena no cilvēcisko attiecību izpausmēm, nenobriedis indivīds tiek iedrošināts par vienīgo savas rīcības pamatkritēriju uzskatīt savas seksuālās vēlmes un bez ierobežojumiem realizēt savas fantāzijas. Ja augstāk minētās īsfilmas tiks apstiprinātas skolās kā izglītojošs materiāls, tas nozīmēs, ka bērnu un jauniešu audzināšanā tiek dota priekšroka sanitāriem līdzekļiem pār morālām vērtībām. Vai skolēniem drīzāk nav jāveicina pārdomas par personisko uzvedību, balstoties uz saskarsmes vērtībām, kas strukturē gan jūtu dzīvi, gan seksuālo dzīvi?

Reālā demogrāfiskā situācija atspoguļo, kā kontraceptīvā domāšana ved pie mūsu ģimeņu un tautas fiziskas bojāejas. Vai šāda domāšana, kas sekmē „drošu seksu” un veicina biežu partneru maiņu, palīdz jauniešiem sagatavoties uzticības attiecībām ar nākamo laulāto draugu un nodrošināt, lai bērni uzaug ģimenē, kurā ir abi vecāki?
Jāpiemin, ka arī mūsdienās pastāv kultūras, kas novērtē uzticību attiecībās un šķīstību līdz laulībām, kas visdziļākajā būtībā atbilst cilvēka gaidām un vajadzībām. Indijas tradicionālajā hinduistu sabiedrībā šķīstību pirms laulībām pieprasa pati sabiedrība. Āfrikā tradicionālajās sabiedrībās, kur zemes un ģimenes auglība joprojām tiek uzskatīta par vērtību, sieviete neuzticas vīrietim, kas intīmajās attiecībās vēlas lietot prezervatīvu, jo tas nozīmē, ka viņš izvairās no bērniem, tātad no atbildības. Sieviete nevēlas būt vīrieša izklaides objekts.
Un noslēgumā vēlos jautāt – vai izeju no ekonomiskās krīzes sekmēs tikai tehniskie paņēmieni: projekti un līgumi, kas netiek balstīti uz ētikas un morāles celšanu? Vai nav pareizi, ka seksuālās visatļautības laikā, kad pēdējā aizlieguma robeža pagaidām paliek vardarbība – ir kāds, kas pasaka, ka morālās robežas tomēr pastāv?

Jelgavas katoļu draudzes priesteris Aleksandrs Stepanovs, Dr. Theol.