Gunta Belēviča saruna “Latvijas avīzē” ar Voldemāru Krustiņu (V.K.) un Māru Libeku (M.L.) 2010.gada 13.maijā.

• Noklausīties audio ierakstu (MP3): Saruna “Latvijas avīzē”.

V.K. Diezgan skaidri

G.B. Krustiņa kungs, sakiet lūdzu, ja es varētu tā, man vajag tikt uz tāda viļņa. Ja Jūs man lūgtu pateikt, ka es varētu pateikt kaut kādus ievadvārdus. Un tad mēs nonāktu kaut kādā kontekstā, jo tas viss, ko es esmu sarunājis patlaban divās krievu avīzēs tas jau arī nav no zila gaisa, tas ir uz kaut kāda konteksta.

V.K. Nē nē, tas, ko Jūs esiet sarunājis krievu avīzēs nepalīdzēs.

G.B. Jūs man visu uzdosiet un pajautāsiet. Bet vai es varu parunāt

V.K. to, ko es jau esmu apskatījies un mums ir daudz maz skaidrs, kas Jūs esat.

G.B. Bet vai es drīkstu

V.K. Pasakiet, kas Jūs esat. Ar to es gribu sākt, citādi man galīgi nav interesanti.

G.B. Jā.

V.K.Kas Jūs esat? Uzņēmējs, uzņēmēju lobiska organizācija, uzņēmēju arodbiedrība, kas Jūs esat?

G.B. Es esmu Guntis Belēvičs, un, ja Jūs jautājat, par to, ko Guntis Belēvičs dara uzņēmēju

V.K. Kas Jūs tur esat?

G.B. tajā sabiedriskajā organizācijā un kustībā „Par labu Latviju”, tad es esmu padomes priekšsēdētājs.

V.K. Nu priekšnieks, vadītājs, fīrers?

G.B. Padomes priekšsēdētājs un tā lieta, visi ir lasījuši un redzējuši to uzņēmēju manefestu, un viņš ir tāds zem kura katrs var parakstīties, absolūti skaidrs, ka katrs zem vārdiem laba Latvija, saprot kaut ko citu. Īstenībā tas kas mūs vieno tos uzņēmējus, mūs fakstiski vieno tas, kas varētu vienot arī mūs ar jebkuru Latvijas sabiedrības locekli. Mums ir skaidrs, ka vairāk tā nevar, ja.

V.K.Kā nevar?

G.B. Tā nevar, kā ir darīts līdz šim. Ja, lietas ir jāmaina un lietas ir jāsauc skaidros vārdos. Un tā priekšrocība uzņēmējiem, saprotiet, iet runa par tādiem uzņēmējiem, kas ir uzņēmējs. Uzņēmējs ir cilvēks, kas saskata iespējas, tur, kur citi nesaskata. Uzņēmējs ir cilvēks, kuram ir menedžera, vadītāja pieredze, proti, viņš spēj aiz atsevišķiem kokiem saskatīt mežu un uzņēmējam vēl ir tā priekšrocība, ka viņš ir ekonomiski brīvs, viņš var paust sabiedrības viedokli. Mēs runājam par to, kuri būtu gatavi atstāt savas uzņēmējdarbības lietas un iet strādāt tikai tautas labā, tad taču būtu neparieizi teikt, ka tāda cilvēka pieredze Latvijai nav , ka tāda pieredze ir nevajadzīga. Un tā lieta taču ir absolūti skaidra, šobrīd ir vajadzīgas idejas, idejas, kā mainīt lietas uz labu. Un kas šīs idejas var ģenerēt. Var ģenerēt katrs sabiedrības loceklis, bet var ģenerēt arī cilvēki kuri ir ieguvuši ekonomisku neatkarību un grib kaut ko darīt tautas un valsts labā. Lūk tas es esmu. Un es šobrīd baudu savas demokrātiskās tiesības runāt to, ko es domāju. Es neesmu nedz Šķēles, nedz Šlesera kunga aģitators, ja, man ir pašam savas idejas , ar tādu mērķi mēs tikām pieaicināti, un es paužu savas idejas. Kādam tās patīk, kādam nepatīk, tas jau ir cits jautājums. Un es pašā sākumā gribu pateikt paldies tiem, kas ir lasījuši intervijas ar mani un kuri mani saprot, bet vēl lielāks paldies ir tiem, kuri manus vārdus apzināti pārgroza, lai ar viņiem baidītu bērnus, paldies viņiem par to, ka viņi man ir nodrošinājuši zināmu publicitāti, un pieeju dažādiem masu medijiem. Bet atgriežoties pie tā, kas es esmu, es esmu cilvēks, kas uzskata, ka sociālisms ir beidzies. Un, ko tas nozīmē. Mēs visi zinam un protam runāt par to, ka bija aukstais karš un bija dzelz priekškars. Aukstais karš sākās ar Čerčila runu Fultonā, bet beidzās viņš tad, kad sabruka šis priekškars, latviešiem tur bija ļoti liela nozīme, kad Gorbačovs sāka runāt par tiesisku valsti, mūsu deputāti no Latvijas, kas bija PSRS augstākajā padomē, viņi palīdzēja Padomju savienības impēriju sagraut. Mums bija tādi izcili juristi kā Bišers, Bojārs un citi cilvēki, kas bija, īpaša nozīme bija juristiem, kaut tagad, es pēc tam pie tiem atgriezīšos, pie tiem juristiem tad kad mēs runāsim par to, vai mums šobrīd ir tādi juristi, kas spētu mūsu intereses aizstāvēt Briselē un Eiropas Savienībā. Bet, ko es saprotu ar to, ka sociālisms ir beidzies? Aukstais karš īstenībā tā bija sacensība starp divām ekonomiskajām sistēmām. Reiganam, manuprāt, vajadzētu iedot Trīs zvaigžņu ordeni pēc nāves. Tātad par padomju impērijas sagraušanu.Viņš tātad, faktiski tā bija sacensība starp tirgus ekonomiku un plānveida saimniecību. Tirgus ekonomika mēģināja Padomju Savienību izputināt ievelkot viņu – „gonka vooruženija”, kā tas būtu latviski?

M.L. Es nezinu.

G.B. Bruņošanas sacensībā, savukārt riskējot pat ar atomkaru. Bet savukārt Padomju Savienība viņa cīnījās pret, un Padomju Savienība pieprata vienu lietu, viņi pieprata partizānu karu. Cīņu ienaidnieka teritorijā. Atceramies tā atmiņā tātad visus tos Padomju savienības komunistiskās partijas kongresus, pirmajās rindās sēdēja komunistiskās partijas pārstāvji no Grieķijas, no Portugāles, no Itālijas. Tie bija tie partizāņi. Un, ja tirgus ekonomikas valstis mēģināja izputināt pa tirgus ekonomikas līniju tad padomju savienības partizāņu korpuss mēģināja šīs valstis izputināt, pārbaudot, vai viņu ekonomika spēs nest tos labumus, ko sabiedrība ļoti lielā mērā var pieprasīt arī nenopelnīt. Un tas, ko mēs šobrīd redzam Grieķijā, lūk tagad sāk sprāgt mīnas, kas tika ieliktas partizānu kara laikā. Un, ja es saku, ka sociālisms ir beidzies, tas nozīmē, ka mēs varētu Latvija no tā gūt milzīgu priekšrocību, ja mēs saprastu pirmā valsts no kaimiņvalstīm. Un mums šobrīd faktiski arī nav citas izejas, kā attiecīgi rīkoties, jo mums budžetā nav naudas. Ir jāgriež budžetā ne tikai 2010 gadā, būs jāgriež 2011.,vismaz miljoni 500, un arī tas vēl nebūtu nekas. Būs 2012.gadā. Tā lietas būtība slēpjas tai apstāklī, ka mēs gribam iztērēt divos gados to, ko mēs varam nodokļos ieņemt tikai trīs gadu laikā. Tā ir tā galvenā problēma. Un kā rīkoties šajā situācijā, tā ir faktiski Latvijas sabiedrības lieta, mums ir jādomā nevis tikai par to, ko mēs gribam un ko mēs varam, jādomā par to, no tā izejas punkta, ko mēs varam atļauties. Un man ir savas domas par to, un es faktiski šos 20 pēdējos Latvijas neatkarības gadus esmu domājis par to, nekad neesmu arī politikā jaucies iekšā, bet savas domas cilvēkam ir bijušas un faktiski tas, ko es šobrīd baudu tā it ir tā mana brīvība runāt, ko es domāju. Padomju laikā es nebūtu varējis runāt to, ko es domāju, un šobrīd mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un es paužu pats savas domas. Atgriežoties pie tā, kas ir kustība „par labu Latviju”, tur ir cilvēki, kuriem ir savas domas arī par to, kāpēc mēs esam nonākuši tādā situācijā kādā mēs esam nonākuši un ja es saku, ka sociālisms ir miris tad ir miris sociālisms nevis Latvijas valsts valstiskuma ideja, un tas ir tas, kas mums ir dārgs, faktiski šodien iet runa par to, ka tieši to mēs varam pazaudēt. Mūsu tā valsts priekšrocība, neatkarīgi no tā, kāda mums katram viņa liekas šī brīnišķīgā priekšrocība ir tā, ka mums viņa vēl ir. Mums nav jāiet ierakumos un jācīnās vienās vai otrās uniformās vai vēl kaut kādi. Mums šī valsts ir, mēs paši varam tās lietas vērst par labu. Neviens cits jau neatnāks no malas, mēs jau nepastelēsim nevienu no ārzemēm. Mēs tikai paši varam tās lietas mainīt.

M.L. Bet tu neatbildēji uz jautājumu, kas tu esi!

G.B. Es atbildēšu. No tā, ko es teikšu varēs redzēt, kas es esmu.

M.L. Tu savu profesiju pasaki, kas tu esi un kur tu esi strādājis.

G.B. Es pateikšu, bet, lai kādās profesijās un kādos amatos cilvēks neūtu strādājis, viņš ir cilvēks un tas ir redzams arī no tā, ko viņš runā un ko viņš domā, ja viņš runā savas domas. Tas ko es gribu teikt, es gribu teikt ar vienu konkrētu piemēru es gribu un uz visiem tālākajiem jautājumiem par izglītību, veselību, par drošību es pieiešu kā uzņēmējs no budžetiskās puses. Bet visupirms, es gribu pateikt, ka sabiedrībai pirmāmkārtām ir un valdībai jārūpējas par tiem, kam ir grūti un kas nespēj paši parūpēties par sevi. Es minēšu vienu konkrētu piemēru, daudzās avīzēs mēz redzam fotogrāfijas par dzīvniekiem, kas meklē saimniekus. Ir runa par mājdzīvniekiem – kaķiem un suņiem. Ja mēs izdalītu, un mums ir jārūpējas par tiem, kurus esam pieradinājuši. Ja mēs izdalītu tikai miljons latu gadā budžetā šīm dzīvnieku patversmēm, lai varētu uzturēt šos dzīvniekus, kamēr viņi atrod saimniekus. Kā Jūs domājat, cik liela tā summa ir pārrēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju? Es paņēmu kalkulatoru līdz un tiko sarēķināju, 3.6 santīmi mēnesī no cilvēka. Vienu pudeli vajadzētu atrast un nodot. Tas ir piemērs tam ar cik ārkārtīgi mazu naudiņu paņemtu no katra sabiedrības indivīda var izdarītu vienu lielu lietu. Es iešu pirmdien uz dzīvnieku patversmi Candera ielā un ziedošu tūkstoš latus. Es aicināšu arī citus cilvēkus to darīt. Un ja es nonākšu ar savu runāšanu tik tālu, ka es iekļūšu parlamentā, es gādāšu par to, lai budžetā katru gadu tāda rinda parādās. Mums jārūpējas vispirms par tiem, kuri paši par sevi nevar parūpēties. Un bērniem ir vecāki, slimiem vecākiem ir bērni, labi vai slikti, bet viņi ir. Bet, kam nav neviena ne otra, aiz viņiem stāv valsts un valstij ir par viņiem jārūpējas. Kāda ir mana politiskā pārliecība. Es esmu publiski to teicis, es esmu zaļo partijas biedrs. Ar šo es gribu vērsties pie atbalstītājiem un neatbalstītājiem. Es neesmu nedz Šlesera partijas biedrs nedz Šķēles kunga partijas biedrs, es esmu Zaļo partijas biedrs. Un tas, ko es teikšu, protams, izklausīsies ļoti naivi no politiskā viedokļa, bet es domāju, ka mana zaļā ideja, viņa ļoti labi sasaucas ar nacionālo ideju. Ar to ideju, kuru es vēlāk paskaidrošu kāpēc mums jāatbalsta lauksaimnieki. Un man kā cilvēkam, kas ir arī zemnieks pēdējos piecus gadus. Man ir liela lauku saimniecība, kā uzņēmējam un kā cilvēkam, kas ilgus gadus ir strādājis biznesā man to ir vieglāk paskaidrot. Zaļā ideja un nacionālā ideja un lauksaimniecības atbalsta ideja, tas ir viens vesels kopums. Es esmu sapratis, kāpēc ir jāmaksā lauksaimniecībai subsīdijas. Subsīdijas ir jāmaksā nevis par sviesta ražošanu Preiļu rajonā, vai par siera ražošanu Balvu rajonā, subsīdijas ir jāmaksā, lai mēs saglabātu savas tautas nacionālās saknes. Un uzņēmējiem, kas ražo nodokļus, viņiem ir jādod sava artava šajās subsīdijās, lai cilvēki paliktu uz laukiem un tie cilvēki, kas pieņem šīs subsīdijas viņiem nevajag justies parādā par kaut ko. Subsīdijas tiek maksātas arī Eiropas savienībā, Francijā, Vācijā un visās pārējās valstīs tieši par to pašu. Lai būtu vīndaru svētki Francijā, lai būtu Oktoberfest Vācijā, mums arī ir jāmaksā lauksaimniecībai subsīdijas par to, lai cilvēki paliek uz laukiem. Tur ir tautas nacionālās saknes.

M.L. Bet Gunti, mums tā saruna ir kaut kā jāstrukturizē, citādi viss iet kopā.

G.B. Mēs strukturizeēsim. Tad jūs pasakiet cik jums ir laika, lai es varētu. Ja jūs teiksiet ka 10 minūtes laika.

M.L. tev uzdeva jautājumu kas tu esi, un tev ir precīzi uz to jāatbild. Savādāk būs grūtības visu to salikt.

G.B Mārīt, es jau esmu pateicis, ka esmu uzņēmējs, uzņēmējs, kas pauž savas domas , es esmu pateicis, ka esmu zaļo partijas biedrs, vai es esmu jau daļēji atbildējis uz to jautājumu?

M.L. Nu ja tieši tā, nu bet tu esi arī zinātņu doktors, tu esi farmaceits, to tu nepateici.

G.B. Es esmu ne tikai zinātņu doktors un farmaceits, esmu zinātnieks savā iepriekšējā dzīvē bijis, es esmu gājis garu ceļu, ilgus gadus tsrādājis zinātnē un es esmu biznesā iegājis nevis krosenēs tirgojot pie sporta nama kaut ko lētāk nopērkot vai pārdodot, es esmu biznesā ienācis no zinātnes un esmu nodarbojies ar farmācijas biznesu un esmu ar laboratorijas darbiem.

M.L. bet tu esi biofiziķis, ja

G.B. Jā tātad, es esmu studējis biofiziku Maskavā, labākajā Padomju savienības medicīnas universitātē, īpašā fakultātē, kurā bija trīs specialitātes – biofizika, bioķīmija un biokibernētika. Šī fakultāte gatavoja tikai zinātniekus. Sešus gadus studēju, divi gadi stažējos biofizikas katedrā, pēc tam trīs gadus biju klātienes aspirants. Un Maskavas valsts Universitātes bioloģijas fakultātē aizstāvēju disertāciju, es esmu pēc savas specialitātes biofiziķis. Diplomā rakstīts: ārts – biofiziķis, bet mūs gatavoja zinātnei. Paralēli medicīniskajiem priekšmetiem, mums bija 12 semestrus jāmācās fizika, astoņus semestrus ķīmija, sešus semestrus matemātika, lai mēs varētu strādāt zinātnē. Tas es esmu. Arī tas es esmu.

M.L.Patlaban esi tas, vai neesi tas.

G.B. Kas tas?

M.L.Zinātnieks tu vairs neesi.

G.B. Zinātnieks. Būt par zinātnieku, tas ir, Māra, pasaules uzskats. Būt par zinātnieku tas nozīmē runāt par lietām, par kurām tu esi pārliecināts, un runāt par lietām, kas ir balstītas uz faktiem. Un es šobrīd aktīvajā zinātnē membronoloģijā, biofizikā vai molekulārajā farmakoloģijā, kurā es strādāju, es vairs nestrādāju. Bet šim bija ļoti liela ietekme uz to kādu biznesu es veicu. Es Latvijā, atgriezies pēc savām studijām Maskavā sāku strādāt organiskās sintēzes institūtā kā vecākais laborants ar zinātņu grādu un uz tā brīža kursa pārrēķina mana darba alga bija 11 vācu markas. Es ieguvu atklātā konkursā Vācijas valdības stipendiju pusotru gadu. Perestroikas laikā bija tāds līgums starp Kolu un Gorbačovu. Esmu mācījies Vācijā vēl pēc tam biznesa lietas un es esmu strādājis zāļu vairumtirdzniecības uzņēmumā prakses vietā Vācijā.

M.L. Un izveidoji aptieku ķēdi?

G.B. Firmā Bayer Diagnostic. Pēc tam es atgriezos Latvijā. Es aizbraucu no Padomju savienības un atgriezos Latvijā, kad Latvija kļuva brīva. Viņa jau bija kļuvusi brīva.Un es sāku nodarboties ar biznesu, es sāku nodarboties ar diviem biznesiem. Ar zāļu vairumtirdzniecības biznesu un pēc tam atvēru aptiekas – Saules aptiekas un Mēness aptiekas. Un es nodarbojos ar laboratorijas biznesu. Es nodibināju klīnisku laboratoriju, lielu uzņēmumu, kurā šobrīd strādā 67 darbinieki, ar to es nodarbojos. Un tā bija mana pāreja no zinātnes uz biznesu. Mums mūžīgi Latvijā, un tā ir viena no lielākajām problēmām , mēs visu laiku cīnamies pret kādu. Tika liela cīņa izvērsta arī pret mani farmācijas nozarē. Pieņēma likumus, ka aptiekas var būt tikai farmaceitiem, tad es beidzu vēl arī Rīgas medicīnas institūtu farmācijas fakultāti. Es esmu ārsts – biofiziķis, farmaceits, un ņemot vērā šīs likuma izmaiņas, ka aptiekas var būt tikai farmaceitam un aptieka var būt tikai viena, es atstāju tikai vienu aptieku un pārējās pārdevu. Jo nav iespējams Latvijas apstākļos konkurēt ar starptautisku uzņēmumu ķēdēm. Un pēdējos piecus gadus es nodarbojos ar lauksaimniecības biznesu. Man ir liela bioloģiskā saimniecība, es apstrādāju vairāk kā tūkstoš hektārus bioloģiski sertificētas zemes, un man ir Eiropas Savienībā lielākā staltbriežu ciltsdarba saimniecība, kuras galvenais produkts ir dzīvi dzīvnieki. Mēs tiko esam veiksmīgi eksportējuši dzīvus dzīvniekus uz Krieviju.

M.L. Tos staltbriežus, ja.

G.B. Eiropā ir vairāki tūkstoši briežaudzētāju saimniecības un visi ir tikai sapņojuši nonākt Krievijas tirgū. Man tas izdevās pirmajam. Tieši ceturtajā maijā. Jā tā ir mana dāvana Latvijai 20 gadu neatkarības atgūšanas sakarā. Un es tāpēc varu runāt, man ir savs viedoklis par to, kas ir lauksaimnaimniecība

M.L. Nenovirzies tagad no tēmas.

G.B. Es arvien stāstu par to, kas es esmu.

V.K. Lai viņš lūdzu izstāsta.

G.B. Un tas es esmu.

M.L. Tie ir brieži, ko tu tur pārdevi Krievijā?

G.B. Jā dzīvi brieži, staltbrieži un dambrieži. Un kas vēl es esmu. Es esmu vīrs savai sievai 30 gadus, kas arī ir latviešu meitene un studējja Maskavas tautsaimniecības institūtā un ir ekonomiste. Un šie uzņēmumi, ko mēs esam izveidojuši, mēs esam izveidojuši ar sievu divatā.

M.L. Un bērni tev ir divi.

G.B. Un es esmu tēvs diviem saviem bērniem, kas ir izskolojušies. Meita man ir beigusi Zviedrijas Ekonomikas augstskolu pēc 1.ģimnāzijas, pēc tam ir izstudējusi Amerikā un ir ieguvusi izcila arhitekta izglītību. Šobrīd ir pārcēlusies pastāvīgu dzīvi ar savu dzīvesbiedru uz Ķīnu un strādā vienā no vadošajiem Ķīnas arhitektu birojiem. Jau pirmajos divos gados pēc augstskolas viņa aizbrauca uz turieni un šo divu gadu laikā Ķīnā ir uzbūvēta māja, lielāka nekā Reval Hotel Latvija, kur uz titullapas ir rakstīts galvenā arhitekte Laura Belēviča.

M.L. Bet aizbrauca tāpēc, ka Latvijā nebija darba?

G.B. Aizbrauca tāpēc, ka Latvijā nevarēja sev atrast pielietojumu. Pie tā mēs arī atgriezīsiems un man vēl ir dēls, es esmu tēvs savam dēlam, kas ir izstudējis Vācijā Ķīles universitātē farmacijas fakultātē. Ir vienīgais Latvijā ārzemēs studējošais farmaceits, kurš Latvijā nevar atvērt savu aptieku.

M.L. Viņa diploms šeit neder?

G.B. Smieklīgākā lieta ir tāda, Māra, ka izrādās, ka Vācijā ir specialitātes: farmācija, medicīna, jurisprudence, arhitektūra, varbūt ir vēl kādas citas, bet es zinu 4, kurās studentiem nedod diplomus pēc augstskolas beigšanas. Viņiem nav diplomu. Bet tas, kas viņiem ir, un ko viņiem var atņemt, tā ir sekojoša lieta. Studenti mācās līdz mācību vidum, farmaceitiem tas bija otrais gads un tad ir pirmais valsts eksāmens, juristiem, un ārstiem, un arhitektiem ir līdzīgi un tad triju dienu laikā ir jāpārliek pilnīgi visi priekšmeti, ko tu esi mācījies līdz tam. Un tu drīksti to likt tikai trīs reizes. Ja tu izkrīti trešajā reizē, tu nekad mūžā Vācijā vairs nevarēsi studēt vai medicīnu, vai farmāciju vai jurisprudenci vai arhitektūru. Un tad tu tiec pielaists pie nākošajiem mācību gadiem. Un tev jāmācās vairāki gadi un tad tev jānoliek otrais valsts eksāmens un otrajā valsts eksāmenā tev jāpārliek triju vai četru dienu laikā pilnīgi visi priekšmeti starp pirmo un otro valsts eksāmenu. Un to valsts eksāmenu tu drīksti likt trīs reizes. Un ja tu izkrīti trešo reizi, tu nekad vairāk nevari studēt šo specialitāti Vācijā. Tāpēc Vācijā ir loti daudz mūžīgie studenti. Viņi jau strādā piemēram advokātu kancelejā, viņi ir tikuši gandrīz līdz studiju beigām. Viņi ir izkrituši otrajā eksāmenā divas reizes un baidās likt trešo reizi. Un tad klausies, tulīt pabeigšu par to lietu. Un tad kad viņi ir nolikuši šo otro eksāmenu, viņiem sākas, piemēram farmaceitiem prakse aptiekā veselu gadu. Tad ir jānoliek trešais valsts eksāmens tikai par farmācijas jomas regulējošiem tiesību aktiem un tad ir nevis diploms augstskolas. Šos trīs valsts eksāmenus šajās specialitātēs pieņem nevis augstskola, bet valsts. Tur taču ir interešu konflikts. Iedot izglītību, paņemt naudu no bērniem, un pēc tam neiedot diplomu. Tā lietas būtība ir pavisam vienkārša. Manam dēlam farmaceitam, kas ir studējis Vācijā, nav diploma, viņam ir Vācijas valdības izniegts dokuments, kur rakstīts „Aprobazionsurkunde”, tās ir tiesības strādāt farmācijas jomā un ieņemt jebkuru amatu šajā nozarē. Tāpat arī ārstam, viņiem nav ārsta diploma viņiem ir „Aprobazionsurkunde”. Vācijas valsts ir aprobējusi un saka, tu, Māra Libeka, esi ārsts. Mēs tevi esam pārbaudījuši. Tu drīksti uzņemties atbildību par pacienta dzīvību. Vai arī jurists, kas aizstāv cilvēka dzīvību vai arī tiesības tiesas priekšā. Gluži tāpāt kā arhitekts, kas būvē kaut ko, kas var sagāzties. Tā ir ļoti, ļoti svarīga lieta. Un uz tās lietas tiek balstīts. Un tad, kad cilvēks atbrauc no ārzemēm ar tādu „Aprobazionsurkundi”, viņam saka, zini, tu ne tikai nevari vadīt savu aptieku, tev vēl tajā aptiekā ir jāpastrādā vairākus gadus, tad tu iegūsi tiesības sabiedriskajā organizācijā farmaceitu biedrībā nolikt eksāmenu, un tad mēs tev ļausim vadīt savu aptieku.

M.L.Pie cilvēkiem, kuriem ir vidējā speciālā izglītība to eksāmenu likt?

G.B. Protams, ja. Saprotiet, ir specialitātes un tas , no kurām ārsti un farmaceiti Vācijā visvairāk baidās, ja viņiem valsts atņems to Urkundi, tad viņš vairāk nevarēs tajā jomā strādāt. Mēs te runājam par farmaceita atbildību likuma priekšā un par ārsta atbildību. Tagad ir arī vēl tas likums, par kuru mēs ar Jums Krustiņa kungs, pirms 10 gadiem runājām, tagad 10 gadi ir pagājuši un tagad viņš, kā saka nonācis tajā gala fāzē. Tā lietas būtība taču ir tāda, ka runāt par ārsta vai farmaceita atbildību par savām amata kļūdām pret dzīvību, pret lielāko vērtību var tikai tad, ja viņš atbild ar visu savu mantu un savu „Aprobazionsurkundi”. Tas nozīmē, ka Vācijā neviena ārsta privātprakse un neviena aptieka nav sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tā ir personas sabiedrība un ar visu, kas viņam ir, viņš atbild. Un Vācijā ir Heilberufgesetz, tātad dziednieku amatu likums, kas piemēram, nosaka sadarbību starp ārstu un farmaceitu uz ekonomiskas bāzes, ka vien gūst labumu no otra. Es aiziešu ar ārstu un sarunāšu, izraksti man recepti, un tev par to būs nauda. Par to ir soda nauda 50 tūkstoši eiro. Bet, ja otro reizi tevi pieķers, abiem diviem atņems „Aprobazionsurkundi”, uz mūžu. Tādā veidā taču var izputināt slimokasi. Taču var rakstīt bezgala daudz un tas ko cilvēki baidās nav lielākas vērtības tā ir cilvēka dzīvība. Viņam var atņemt viņa tiesības strādāt par ārstu. Izglītību un zināšanas nevar atņemt, bet tu vairāk neesi aprobēts kā ārsts.

M.L.Prasīsiet nākošo?

G.B. Sakiet lūdzu, es esmu pateicis, kas es esmu, par savu politisko pārliecību. Esmu latvietis. Es esmu nacionāli, nevis nacionālistiski, bet nacionāli orientēts cilvēks. Man rūp savas tēvuzemes liktenis, Es esmu vīrs savai sievai un tēvs saviem bērniem, kurus esmu izsūtījis tik augstās skolās, cik vien iespējams, gluži kā mana māte mūs, kad mēs bijām mazi. Un kad mēs augām padomju laikā. Pēc izsūtīšanas mana māte viena palika skolotāja būdama palika vienā kleitiņā un nekā mājās nebija, un kad mēs dzimām, stāstīja –vecākajam – tu būsi inženieris, vidējam – tu būsi arhitekts, un jaunākajam – tu būsi dakteris. Un tā arī notika. Tas es esmu, esmu dēls saviem vecākiem.

V.K. Nu ko es domāju, tas ko jūs teicāt es ar intersei noklausījos, tāpēc ka man ļoti daudz kas nebija zināms. Nu sevišķi par to izglītību, es domāju, ka vairāki cilvēki, es neesmu vienīgais tādā gadījumā kas neko nezin.

G.B. Cienījamanis Krustiņa kungs, es varu runāt par izglītību, tāpēc, ka. Man pārmet, piemēram, ka par izglītības jomu jārunā profesionāļiem no izglītības jomas

V.K. Jā par tām septiņām astoņām klasēm.

G.B. Es pastāstīšu par to, mēs atgriezīsimies pie tā, man par to noteikti ir jāizstāsta.

V.K. Es gribu, lai mēs tagad tā racionāli skatāmies un runājam. Bez šaubām, Jums jāpasaka, kas Jūs esat un varēsiet arī pielikt, kāpēc Jūs domājat par tām septiņām astoņām klasēm.

G.B. Jā tas man ir ļoti svarīgi.

V.K. Tad arī to mums vajadzētu darīt tai materiālajā daļā, es redzu, ka te nekas nesanāks vienā.

G.B.Krustiņa kungs, grāmatu izdosim, man būs nodaļa par katru

V.K. ja viņa saraksta, tad Jūs varat kaut divās daļās. Un viņai būs jāmaksā zināma summa

V.K. Tā ir viena daļa, kur viss tiek izklāstīts tur tad viss ko teica par sevi un savu izglītību. Kas ir vajadzīgs. Tā ir pirmā daļa un viens raksts, kur viss tas tiek izklāstīts un mums ir skaidrs, ka nākošā daļa, kas ir intervija, tas ir atsevišķi publicējams, pie tam ķersimies klāt kad viņš pateiks par tām izglītības lietām un tad noskaidrosim to otru daļu kas mūsu avīzi sevišķi interesē, un mūsu lasītāju. Kamdēļ par viņu būtu jābalso. Par to mēs līdz šim neko neuzzinājām. Mēs uzzinājām, kas Jūs esat. Tas ir labi, tas palīdz Jūsu personu izprast. Jūsu rīcības loģiku. Pabeidzat to, kas es esmu. Un tas es atļaušos Jums jautāt kāpēc tiem cilvēkiem, kas mūs lasa būtu jāiestājas par jūsu nometni, teiksim, pēc jūsu argumentācijām. Vēl jau ir otra nometne, kur arī ir kaut kādi uzņēmēji, es domāju šo te vienotības bloku kur taču ir vismaz vien uzņēmējs no Liepājas. Tur gan neziņo par trim vai četriem tūkstošiem piekritēju. Bet šeit nav runa cik Jums ir piekritēju, runa ir par to, kāpēc būtu jūs jāatbalsta. Citādi mums nemaz nav vērt runāts. Tā būs otrā daļa. Tagad pabeidzot.

G.B. Pabeidzot par to, kas esmu.

V.K. Par izglītību, jo es saprotu. Nē nu ja Jūs paužat taču no savas izglītības pieredzes. Ar to arī pabeigsim un pāriesim pie tā

G.B. Saprotiet. Es esmu cilvēks, kam rūp tas, kas notiek valstī, un krīze tas ir tas brīdis, kad faktiski var kaut ko mainīt, tad kad iet uz augšu, neviens jau tevī neklausās. Un mums šobrīd taisni pateicoties tam, ka mēs nevaram savilkt galus kopā, mums jādomā visai sabiedrībai, ko mēs varam atļauties. Tagad tas brīdis ir pienācis un attiecībā par izglītību un par to ko es sarunājis daļēji jau presē. Tātad, tā lietas būtība ir sekojoša. Tātad, tā ir spiesta lieta.

V.K. Kas ir spiesta lieta?

G.B. Spiesta lieta, mums nebūs vairāk iespējas budžetā iekārtot posteņus pēc principa mums gribas vai mums vajag. Mēs būsim spiesti budžetu sastādīt pilnīgi uz jauniem principiem izejot no principa, cik naudas, cik naudas ir, un pēc principa ko mēs varam atļauties. Un tas, ko es gribu teikt, nodokļus mēs līdz šim iekasējam pēc nepareiza principa. Mēs visu laiku šodien arī tikai dzirdam un redzam televīzijā un presē.

V.K.Nē nē tos nodokļus drusciņ uz to pusi, pabeigsim ar to, kāpēc mums ar to izglītību. Jūs teicāt varēsim tik tērēt, cik mums ir, bet es gribu jautāt sakiet, cik tad mums vajag?

G.B. Krustiņa kungs, tātad, es vēlreiz saku, tas ko mūsu sabiedrībai vajag atļauties, tā obligāti ir izglītība, mums ir jāatļaujas drošība, mums ir jābūt drošiem savā valstī. Tāpēc mums ir vajadzīga policija. Un policistiem vajag pielikt saprātīgi, bet tas kas mums vajag atļauties, mums ir jāatļaujas izglītība un veselība.

V.K.Piedodiet, tādas lietas mums ir stipri jāprecizē, ko mēs ar izglītību saprotam.

G.B. Vai drīkst precizēt. Tātad es uzskatu, ka šobrīd Latvijas valsts var atļauties uz valsts rēķina tikai pamatizglītību 10 klases. Tātad septiņi līdz astoņi gadi kā es teicu līdz septītai vai astotai klasei atkarībā no tā cik gadus bērni pavadīja pirmsskolas iestādēs. Tātad, ja divus gadus bērnudārzā, tad plus astoņi, kopā 10, ja trīs tad plus septiņi, kopā 10. Un es runāju par tādu izglītību, kādas mums šobrīd Latvijā nemaz nav.

V.K.Par kādu jūs varat runāt līdz 10 klasei, jūs gribat runāt par to, kas ir ārpus tā.

G.B. Tātad es runāju par tādu izglītību pamatizglītību.

V.K. Tādu vidējo izglītību sakiet lūdzu.

G.B. Krustiņa kungs, es gribu teikt, tā kā es gribu teikt. Ir šī pamatizglītība, 10 gadi

V.K. Nu lūk, 10 gadi

G.B. ko mēs varam atļauties, tad ir posms līdz augstskolai un tad ir augstskola.

V.K. Kas tas par posmu līdz augstskolai?

G.B. Tam būs tiešākais sakars ar to, kurā brīdī, kādus reformas posmu mēs būs, ko mēs palaižam. Šobrīd pēc astotās klases vēl ir četri gadi jāmācās skolā lai iekļūtu augstskolā.

V.K. Vidusskolā teiksim skaidri, lai nesajauc.

G.B. Labi lai nesajauc vidusskolā, un pēc tam ir augstskolā. Tiksim tagad ļoti viegli galā ar augstskolas galu. Tātad šis posms.

V.K. Nē nē vispirms ar vidusskolu. Tātad šī ir paša apmaksāta lieta.

G.B. Tātad teikšu vēlreiz saviem vārdiem. Tātad šī ir lieta, ko cilvēkiem vajadzētu samaksāt no sava iedzīvotāju ienākuma nodokļa nevis caur budžetu, bet pa tiešo uz skolu. Tāpēc, ka tur tajos gaiteņos daudz kas nobirst. Tikai tā mēs varam nodrošināt valsts pamatus, jo cilvēki ir tad ieinteresēti maksāt nodokļus. Karā nodoklī ir jābūt bez represīvās daļas, tā daļa lai cilvēks grib tos nodokļus maksāt. Tā ir investīcija viņu bērnos. Un nevis pa ierēdniecības gaiteņiem nobira daļa, bet pa taisno uz skolu. Drīkst viņš tūlīt debidēt no sava ienākuma nodokļa. Man tūlīt uzdos jautājumu, ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri ir bezdarbnieki. Man tādu jautājumu ir uzdevuši. Es atbildēšu. Šādiem cilvēkiem valstij ir jāgarantē kredīts, kuru banka patiešo skaita uz skolu, un tad, kad viņam būs darbs, viņš no sava iedzīvotāju ienākuma nodokļa varēs šo kredītu atdot. Bet būs tādi, kuriem varbūt nebūs darba, un būs bāreņi, par tiem ir jārūpējas valstij. Mums ir jārūpējas par tiem.

V.K. Tā ideja Jums it kā būtu jauka, tikai sākat valsti aizvietot paši uz savu roku. Ņemsim tagad skaitīsim kaut ko nost. Jā tā nevar spriest.

G.B.Krustiņa kungs, es izsaku savi ideju.

V.K. Jā, tā nevar spriest

G.B. Krustiņa kungs spriest var katrs ar savu galvu, kā viņš grib.

V.K.Es nevaru jūs laist pie varas, ja jūs sākat šādā veidā spriest.

G.B. Noklausieties manu ideju līdz galam.

V.K. Es jūs klausos visu laiku ļoti uzmanīgi. Jūs gribat no sava ienākuma nodokļa skaitīt savu izglītības izdevumus.

G.B. Bet Jūs noklausieties līdz galam.

V.K. Es dzirdēju, sapratu un …

G.B. Šo te teikumu, šo te nelielo daļu jūs esat sapratis pareizi. Vai es drīkstu izstāstīt lietu līdz galam.

V.K. Jā jā turpiniet.

G.B. Es atgriezīšo pie vidusskolas vēl arī.

V.K. Bet man gribas ar to visu tikt galā.

G.B. Krustiņa kungs, mēs taču tomēr neesam, Jūs neesiet skolotājs un es neesmu skolnieks.

V.K. Bet es esmu skolotājs pēc profesijas.

G.B. Es redzu to. Jūs runājat kā mana māte. Jūs esat nepacietīgs, Jūs uzskatiet, ka vara paparsīt katram Krustiņa kungs, mēs taču abi divi zinām

V.K. Es esmu pacietīgs, bet es nevaru ciest, Jūs pārlecat posmam pāri un gribat, lai es … to, ko Jūs stāstat.

G.B. Jūsos runā skolotājs. Un tas man sagādā gandarījumu. Jūs runājiet kā mana māte.

V.K. Jūsu mamma ir loģisks cilvēks, viņa grib visu dzirdēt loģiskā secībā.

G.B. Viņa grib dzirdēt visu savā secībā, bet ieklausieties manā loģikā. Es varu izstāstīt savā loģikā.

V.K. Klausītājs to nesaprot. Visu tā pēc kārtas saprast kā tas ir, labi es sapratu …

G.B. Atļaujiet man pabeigt to ideju.

V.K. Runājiet lūdzu.

G.B. Augstskolā tātad cilvēks iestājas pieaudzis un vai nu viņš pēc tam atdos no sava iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kad viņš sāks strādāt, vai viņa vecāki varēs atdot viņa studiju laikā no sava iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Par šiem otro un trešo posmu, tātad vidusskolas posmu un augstskolas posmu mums ir jāveicina izcilība. Tie bērni, kuri būs piecu vai desmit procentu labāko skaitā, tie ir jāatbrīvo no skolas naudas. Un ne tikai, bet viņu vecāki varēs saņemt paši šo iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, kas būtu aizgājusi naudas apmērā. Lai viņi jau no agras bērnības bērnus orientētu uz izcilību. Tagad, atgriežoties pie Jūsu jautājuma, Krustiņa kungs, kā tad ir tātad ar šiem posmiem, jautājums ir – ir lietas, kuras var izdarīt ar reizi, un ir lietas, kuras var izdarīt laika gaitā. Tas, ko Jūs man jautājiet, to nevar izdarīt ar reizi. Man pat savu ideju ir grūti Jums ar reizi izstāstīt, jūs pārtrauciet kā skolotājs. Bet tas ko es runāju, es runāju par pilnīgi citu izglītību. Neiet runa par esošajām 10 klasēm. Tāda izglītība, kāda mums ir šobrīd, manuprāt mums nav vajadzīga, mums ir vajadzīga tāda kā Somijā. Kur bērniem 7 – 10 gadu vecumā jau māca ceturto valodu. Klasē ir divi skolotāji. Es zvanīju saviem Somu draugiem un prasīju, kāpēc Jums katrā klasē ir 2 skolotāji. Viņi saka, trešo vēl nevaram atļauties.

V.K. Jā labi Jūs teicāt, ka varam darīt tikai to, ko varam atļauties

G.B. Tas, ko es varu stādīties priekšā, un tas ko es saku, es runāju par , ko es varu stādīties priekšā, sākot no bērnudārza to var uzsākt vienā gadā, bet konceptam visam ir jābūt skaidram, ka bērnudārzā, tajā konkrētajā klasītē pirsskolas latviešu un krievu bērni sāk mācīties kopā. Tad viņi aiziet nākošajā pirmsskolas klasītē kopā. Un tad viņi aiziet pirmajā skolas klasē kopā, mēs varam atļauties izglītību tikai vienā valsts valodā valsts apmaksātu. Lai krievu auditorija neņem ļaunā, ja kāds grib uzturēt privātskolas, privātus bērnudārzus krievu valodā, tā ir brīva lieta. Bet tā galvenā problēma, ka mums ir slikt produkts, mums ir slikta izglītība un no tā cieš abi, gan latvieši, gan krievi. Nevienam taču tādu izglītību nevajag. Vai tad mēs redzam , ka cilvēki brauc uz Latviju studēt, kā uz lielāko izglītības Meku? Es gribētu, lai tā notiek, jautājums it tikai kā to panākt un cik ilgā laikā. Un es esmu pārliecināts, ka to var panākt. Un ja ir šāds koncepts izstrādāts, tad varbūt ja vajadzība spiež var jau sākt darīt tajā otrajā posmā kā es saku. Tas, ko mums šobrīd saka veselības aprūpē izglītības jomā mums saka, sistēma ir laba. Iedodiet tikai divas reizes vai trīs reizes vairāk naudas. Ziniet, kas būs, ja iedos divas reizes vai trīs reizes vairāk naudas? Būs tas pats fēcis tikai par lielāku maksu. Nebūs jau labāk nekas. Paskatieties izglītības ministrijas budžetu. Jūs kā skolotājs lūdzu paņemiet un es izprasīšu viņu no Koķes kundzes. Es gribu saprast. Man būs mazbērni es ceru, es gribu saprast, kurā skolā viņu laist. Ādažu vidusskolā vai Kokneses vidusskolā. Es dabūšu to grāmatu no viņas un atnākšu pie Jums. Palīdziet man kā skolotājs atrast to konkrēto skolu.

V.K. Es neesmu strādājis skolā

G.B. Nekas nekas, Jūs esat visu mūžu strādājis

V.K. Padomju režīmā es beidzu pedagoģisko institūtu

G.B. Ziniet toreiz vēl Padomju laikā bija daudz labāka izglītība, ir atsevišķas lietas, kas mums šobrīd ir labākas, bet ģenerāli daudz kas ir gājis uz leju. Tā jau ir tā bēda. Paskatieties, cik Latvijas augstskolās māca augstāko juridisko izglītību par budžeta līdzekļiem. Deviņās vai divpadsmit. Palīdziet man žurnālisti lūdzu saskaitīt. Bet cik no viņām ir laba. Neviena. Sakiet lūdzu, vai mēs esam to pelnījuši? Un tiesības, tā ir tāda joma, kuru nevar studēt ārzemēs, ārzemēs nevar izstudēt latviešu tiesības. To var izstudēt tikai pie mums. Tā jau ir tā bēda. Sakiet lūdzu, vai krīze nav tas brīdis, kad mums ir jārunā, ka ir jāizbeidz tas absurds mazā valstī sadalīt intelektuālo potenciālo un uzturēt divās augstskolās medicīnas izglītību un farmācijas. Ja bagātā valstī mēs esam, nu tad mēs varam darīt, kā mēs gribam. Vienai augstskolai vienas politiskās partijas piesegums, jumts sauksim viņu, otrai otras. Sakiet lūdzu, kas tā ideoloģija tajās augstskolās ir cita?

M.L. Par šito runā jau gadiem. Kalvītis sāka runāt, ka daudz augstskolu vajadzētu slēgt, to nevar izdarīt.

G.B. Kā nevar izdarīt! Lūk tagad nāksies. Paskatieties, ko raksta, piemēram. Dzintra Kohva, izglītības asociācijas priekšsēdētāja norkita gandrīz ģībonī, kad izlasīja, ka Belēvičs teicis, es izlasīju tikai virsrakstu, nevis būtību, bet virsrakstu. Kaut gan gabaliņu tālāk viņa saka, varbūt tālākā nākotnē. Es citēju Kohvas kundzi to pašu. Viņa jau ir attapusies no ģīboņa, „Varbūt tālākā nākotnē tas ir iespējams, taču ņemot vērā ekonomiskos apstākļus tas nav šā brīža projekts. Cienījamā Kohvas kundze. Tas apstāklis un tas brīdis iestāsies, un es Jums varu pateikt precīzu datumu 2011.gada 1.janvāris. Nebūs vairāk naudas, lai visu šito te māju augšā pabarotu. Pietiks naudas tikai bērnu izglītībai. Sakiet lūdzu, no 100 latiem, cik nobirst ministrijas gaiteņos. Man liekas 20, bet varbūt 30. Es neesmu speciālists šai jomā, palīdziet man saskaitīt.

V.K.

G.B. Pagaidiet, jautājumus uzdot man ir tiesības. Es uzdošu jautājumus. Jūs man žurnālisti palīdzēsiet atrast atbildes. Sakiet lūdzu, pamēģināsim kopā noskaidrot, cik gadā izglītības ministrijā miljonu tiek iztērēts dažādu ministrijas konceptu radīšanai un cik ir iztērēts šādos konceptos 20 gados. Izglītībai 20 gados ir iztērēts Latvijā divi miljardi latu. Sakiet lūdzu, kur ir rezultāts. Mums taču ir brīnišķīga iespēja Pasaulē vislabākā izglītība, ja mēs mēram bērnu zināšanas, ir tepat blakus Somijā. Es pievedīšu konkrētu piemēru, kā es būtu darījis kā uzņēmējs. Vai kā saimnieks, kā labs saimnieks civillikuma izpratnē. Ja es savā zemnieku saimniecībā esmu varējis uzaicināt vislabākos speciālistus no Eiropas no Beļģijas un viņš manu saimniecību vada, un man desas manā saimniecībā taisa un grib apmācīt latviešu mācekļus miesniekmeistars no Vācijas. Jo nekur Latvijā nav iespējas tādu izglītību iegūt. Mums gaļa ir, bet nekur nemāca taisīt no gaļas desas. No štruntiem māca, bet no gaļas! Tātad kāpēc mēs nevarētu aiztaupīt visus tos miljonus, kas tajā mājā tiek iztērēti ar vienkāršu lietu. Tagad taču ir brīvs Eiropas tirgus. Aizbrauksim uz Somiju. Palūgsim vienu speciālistu, lai bez miljoniem mums iemāca sistēmu, kā mācīt bērnus. Mums skolotāji vēl ir labi, Krustiņa kungs, kuriem ir vēl vecais kalums. Bet tie jaunie, kas nāk, viņi jau ir šīsdienas izglītības produkts.

V.K. Nu jā, bet tie ir Eiroipeiskas izglītības produkts. Tas nav mans pieņēmums.

G.B. Tā ir mūsu nožēlojamā izpratne par Eiropas izglītību.

V.K. Valdošās sabiedrības.

G.B.. Es neesmu no valdošām aprindām. Protams, es ar esmu līdzvainīgs, ka neesmu uzstājies agrāk, taču mēs varam atvest cilvēkus, lai mums pasaka, kā tā lieta ir darāma.

V.K. vai tad Jums viņi katru gadu netiek ievesti. Kas tad šitā dāma, kas blakus Ēlertei, deputāti, no kurienes viņa radās.

G.B. No Somijas izglītības ministrijā. Mums ir krievu skolu un latviešu skolu departaments. Un abiem diviem ir sliktas izglītības. Ja mēs no sliktas izglītības iztaisīsim vienu, latviešu valodā. Bērni tam ir gatavi. Manam draugam meita piektajā klasē paprasīja tēvam latu, jo skolā taisīšot albumu skolas grāmatu, gadagrāmatu. Viņs skatās, tad saka, metiņ, saki lūdzu, vai tavā klasē krievi ir? Viņa saka – nav. Bet tajā sarakstā tur Sergejs Vorobjovs? Tas ir latvietis, meita saka. Bet Ivans Ivanovs, arī latvietis. Un viņš blakus klasē atrod, bet et Zuļfija Čerijeva? Meita tikai uz brīdi aizkavējas – latviete, bet tāda tumšāka. Viņi sen tam ir gatavi. Mums šobrīd ir geto sistēma iztaisīta. Mums ir latviešu skolas un krievu skolas. Krievu skolas, tas tiešām ir geto. Mēs atsevišķā krievu skolā gribam iemācīt viņiem mācības latviešu valodā. Nu bet tā taču ir plānprātība augstākajā mērā. Bērni ir jāliek kopā un visi jāmāca latviski. Vai latviešu sabiedrbība to var pieņemt, to es nezinu. Viņai nolteikti būs grūtāk. Un ziniet, kur ir vienīgā baža, tie bērni savā starpā saudraudzēsies, un kad paaugsies, vēl samīlēsies un aprecēsies. Tās krievu meitenes, viņas atšķiras no latviešu meitenēm. Un ziniet ar ko, viņas zin, ko grib. Viņas var dabūt tos labākos puišus.

M.L. Tavam dēlam tak draudzene ar krieviete?

G.B. Es negribu komentēt savu ģimenes locekļu privāto dzīvi. Un es tavu meitu Māra pilnīgi atstāju mierā.

V.K. Vajag pabeigt to pirmo daļu.

G.B. Sakiet lūdzu, Krustiņa kungs, kādi Jums ir iebildumi kā skolotājam pret izglītību nevis tagad visus pārmest vienā čupā. Sāksim tagad teiksim ar pirmsskolas iestādēm. Izglītība būs kopīga, latviešu valodā. To mēs varam atļauties. Un tā ik gadu uz priekšu, lai tie, kas ir sākuši mācīties, lai pabeidz to. Pacelsies jautājums, ko tad darīt ar daudzām tukšām skolām? Lai skolotāji viņas privatizē. Un taisa labas privātskolas. Man vēl vien izglītības speicālists tagad saka „Dienā”citēju:

V.K. Kā viņu sauc?

G.B. Tūlīt teikšu, tātad, es tūlīt atradīšu. Te ir teikta tā doma, tā doma bija tāda, ka šobrīd jau tiem vecākiem, kas sūta maksas skolā savus bērnus, viņiem ir grūti samaksāt to skolas maksu. Tad tas ir arguments pret šo. Bet tā taču ir augstākā mēra neizpratne no izglītības speciālista puses. Vecāki tiešām nevar samaksāt divas reizes, bet nodokļos taču viņš aizskaitīja priekš visas izglītības sistēmas un no savos nodokļos brīvās naudas vēl privātskolā par savu bērnu jāmaksā. Mēs taču par visu maksājam divas reizes. Bet produkts ir švaks. Ja mums saka, ka mums ir brīnišķīga izglītība. Mērīsim to pēc rezultāta. Ja mums saka, ka veselības aprūpe ir brīnišķīga, mērīsim pēc rezultāta mums ir visīsākais dzīves ilgums Eiropā. Un tas ir vienīgais, kas glābj mūsu valsti.

M.L. Lielāka bērnu mirstība.

G.B. Ja mums būtu tāds dzīves ilgums kā Somijā, mūsu valsts bankrotētu rītdien. Tas taču ir rezultāts. Cienījamais Krustiņa kungs, man bij tā laime lasīt veselības ministres ziņojumu Saeimai par reformu gaitu veselības ministrijā. Es raudāju un smējos. Tā kā Edgars Liepiņš teica. Ta ir ta nav. Bet vairāk nav, nekā ir . Ko reformēja, kāpēc reformēja un kas no tā iznāca – nezinu. Galvenais, ka visi jāpotē infektoloģijas centrā. Mūsu veselības sistēmas un arī izglītības sistēmas, kur ir sajaukta privāta lieta, privātas naudas Eiropas naudas un valsts naudas, mums izveidojušies unikāli modeļi. Mums saka, ka mums ir pašiem savs veselības aprūpes modelis, kas izstrādājies 20 gados, un vienīgais, kas mums trūkst iedodiet vēl vairāk sabiedrības naudas. Ziniet kāds mums ir veselības aprūpes modelis un viņš ļoti lielā mērā ir arī augstākajā izglītībā. Tas ir mikslis starp kapitālismu un sociālismu, kurā izdevumi tiek socializēti, un peļņa tiek kapitalizēta. Man brīžiem liekas, kas pareizi. Man liekas, ka lielās slimnīcas.

V.K. Tā tas ir darīts.

G.B. Izbeigsim vienu reizi. Jāizbeidz.

V.K. Jūs noindēs Jūsu pašu kolēģi. Jūs sākat strādāt pretī savai šķirai.

G.B. Es sāku strādāt par. Mūsu galvenā sabiedrības problēma, mēs vienmēr esam strādājuši pret un mēs vienmēr gribam kādu apspiest. Mēs gribam apspriest minoritātes, mēs gribam apspiest seksuālās minoritātes tā vietā, lai teiktu, ka viņiem pienākas tas. Pajautājiet personīgi man nav nekādu šaubu, ka geju un lezbiešu laulības jāatļauj. Absolūti nekādu.

V.K. Bet tām otrām minoritātēm, man tās otras vairāk interesē.

G.B. Bet es gribu teikt kā tad mēs bez Čaikovska un Eltona Džona? Bet par krievu un par latviešu lietām es varu atbildēt ārkārtīgi vienkārši. Un to mēs varam paskaidrot krieviem un pārējām tautām, kas dzīvo Latvijā. Mēs latvieši esam par viņām atbildīgi šeit Latvijā, un tā atbildība mums ir jāuzņemas, bet mūsu atšķirība no visām pārējām tautām ir tāda, ka visām tautām, kas dzīvo Latvijā, izņemto čigānus un varbūt vēl kādas, es negribu nevienam pāri nodarīt, viņām ir savs valstiskums ārpus Latvijas robežas.

V.K.Čigāni, kur tad viņiem ir tas valstiskums?

G.B. Es teicu, izņemto čigānus. Viņiem ir savs valstiskums. Latvijā netiek apdraudēta krievu tautas un krievu kultūras eksistence. Bet mūsējā gan. Paskatieties, kas notiek ar latviešiem. Priekš manis augstākā pilotāža, ka nelatvietis krievs prot labi latviski runāt ir Dolgopolovs. Es gribu ieviest mērvienību nelatvieša latviešu valodas prasmē. Tas ir viens Dolgopolovs. Paklausieties, ko runā mūsu sabiedrība arī politikā. Viņu latviešu valodas līmenis ir 0.5 līdz 0.7 Dolgopolova. Tas mums ir jāpaskaidro mūsu krievu līdzpilsoņiem. Mēs dzīvojam tādā vidē, kur mūsu valoda bojājas. Mēs abiem diviem dodam sliktu izglītību. Sūtīsim, sākot no bērnudārza bērnus kopā un mācīsim latviešu valodā. Par valsts naudu. Sakiet, vai tagad tas mans koncepts ir, pajautājiet to atsevišķo jautājumu. Par kuru posmu Jums vēl ir interese.

V.K. Tas ir pabeigta tā tēma?

M.L. Jā.

G.B. Es vēl gribu pateikt par augstāko izglītību dažas atsevišķas lietas. Mums nav vajadzīgas kara skolas. Mums pietiktu ar seržantu skolu. Mums nevajag policijas akadēmiju, tas nekas, ka vi;na tur ir iepludināta. Mums nevajag robežsardzes akadēmiju. Bet to, ko mums vajag. Mums ir vajadzīgi izglītoti virsnieki par sabiedrības naudu. Ir jāsūta vislabākajās policijas un kara augstskolās Eiropā dazādās valstīs, lai mums ir speciālisti. Un tas kas vēl ir vajadzīgs. Ja šie cilvēki, kas ir valsts dienestā, ja ar viņiem kaut kas notiek veselībai bojājums vai nedod dievs dzīvības zaudējums, tad sabiedrībai uz sabiedrības rēķina viņu bērna izglītība no pirmās klasītes pirmsskolas iestādē līdz otrās vai trešās augstskolas beigām uz sabiedrības rēķina. Mūsu sabiedrības galvenā problēma ir tāda, ka mums vairāk nav nevienas autoritātes. Mēs apsmejam bijušos prezidentus, nievājam esošo, mums vairāk nav nekādu tautas frontes laiku varoņu, mūsu ekonomiski aktīvie cilvēki sabiedrībai vairs nav derīgi. Viss tiek apsmiets un nonivelēts. Un ja vairāk nav autoritātes, tad sākas visatļautība. Es tiko biju uz Gruziju aizbraucis, es aizbraucu pie saviem aspirantūras biedriem, kurus kā uzņēmējus, viena daļa ir ārsti, paaicināja politikā. Pirms 12 gadiem viņu oligarhi ar lozungu un bija milzīga reklāmas kampaņa „Novije ļica” jaunās sejas. Es aizbraucu uz divām dienām, es gribēju paprasīt, ar ko tā lieta viņiem beidzās. Un es zinu, ar ko tā lieta beidzās. Protams, viņi izveidoja savu atsevišķu pēc dažiem mēnešiem atsevišķu frakciju parlamentā un pēc tam izveidoja atsevišķu partiju, un viņi man izstāstīja, ko viņi zaudēja. Kā viņus aplēja ar mēsliem, kā aplēja viņu bērnus, kā aplēja viņu dzīvesbiedrus. Viņi tam ir izgājuši cauri, un uz manu jautājumu, ko jūs ieguvāt, pēc piecām sekundēm bija atbilde – pašcieņu. Un Gruzijas sabiedrībā, kurā vairāk nav nevienas autoritātes izņemto vienu. Katolikosu – visas Gruzijas patriarhu Iļju otro. Un gruzīniem ir tā pati problēma, kas latviešiem viņiem no pieci miljoniem iedzīvotāju pēdējo gadu laikā valsti ir pametuši pusotra miljona un gruzīniem tiem, kas ir palikuši Gruzijā, nedzimst vairāk bērni . Viņiem ir pusotra bērna vidēji ģimenē. Un Katolikos gādā, vienīgais, kurā tauta ieklausās, un viņš publiski pirm diviem gadiem pateica, es personīgi kristīšu Gruzijā katru gruzīna trešo bērnu, kas dzims ģimenē. Un pa diviem gadiem viņš ir kristījis vairāk kā 5000. Nākošsvētdien ieplānota nākošo divsimts kristīšana. Sakiet lūdzu vai mums sabiedrībā ir kaut viens cilvēks, kurš var aicināt tautu uz kaut ko? Jūs žurnālisti paši šajā lietā esat ļoti līdzvainīgi, par maksu vai dumības dēļ, man tas ir vienalga. Bet to lietu var labot. Jūs esiet piedalījušies tai lietā, ka mums vairāk nekas nav svēts. Mums nav neviena, ko cilvēki varētu uzklausīt. Tas taču ir trakums, to lietu var izmainīt. Paši. Valsts taču nav zvērs, kas staigā pa mežu un izbradājis jūsu puķu dobes. Mums pašiem tas viss ir jāsakopj. Nevajag cīnīties pret, vajag cīnīties par. Mums jānāk ar kaut kādām idejām. Tu neprasi pret ko tu esi, jājautā par ko tu esi. Es esmu par to, man ir sapnis, lai pēc simtu gadiem Latvijā būtu 10 līdz 15 miljoni iedzīvotāju, un viņi visi būtu šeit dzīvojošo cilvēku. Bērnu bērnu bērni. Tas ir mans sapnis. Kā šo lietu panākt. Stādieties priekšā Jūs, kā Jūs stādieties priekšā Latviju? Šobrīd Latvijā katrs bērns, par kuru vecāki izlemj nelaist pasaulē, tas ir pasūtījums vienam imigrantam. To neesmu teicis, to ir teicis cienījamais demogrāfs Mežs. Tās ir tās vislielākās šausmas, mēs izmirstam. Tas, ko es mūsu valdībai visvairāk pārmetu, visu pārējo var labot viegli. Tas, ko es pārmetu, ka viņa vienaldzīgi noraugās, kā katru gadu paliek par 10 tūkstošiem mazāk. Tā ir tāda pilsēta kā Jēkabpils, plus vēl tie, kas izbrauc no Latvijas. Un tagad ekonomisku apstākļu speisti izbrauks, tāpēc, ka atņems vienīgo mājokli, ko ņēma uz kredīta. Un valdība teica – gāzi grīdā, nākošgad būs vēl dārgāk. Pērciet tagad. Tie cilvēki sajutīsies kā lūzeri. Viņia aizbrauks prom un neatgriezīsies. Protams, ka es to lietu uzņemu personīgi. Es arī gribu, lai mani bērni atgriežas Latvijā un mazbērni aug šeit. Kur mums ir tas cilvēks, kas pateiks, mēs par trešo bērnu dosim ģimenei kaut ko un par ceturo vēl kaut ko. Ja tā ārzemju nauda, ko mēs esam aizņēmušies, vajadzēja aizņemties. Vienīgi žēl, ka mēs paši nebijām tik gudri apstāties. Tur tak daļa naudas ir paredzēta ārzemju banku stabilizācijai. Nu tad iedosim nevis pa tiešo, dosim caur ģimenēm. Nu vismaz kaut kadu izeju parādīsim, un teiksim – valsts samaksās tavu kredītu par 25 %, ja tev piedzims trešais bērns un par ceturto bērnu 50%. Vai par otro bērnu 25% un par trešo 50%. Kas nav ņēmuši kredītus, tos arī nedrīkst apdalīt. Radīsim viņiem tieši tādas pašas iespējas. Tik lēti mājokļi kā šobrīd, vairāk nekad nebūs. Mūsu ģimenēm latviešu un krievu. Tiem kas nav paņēmuši kredītu valstij jāgarantē kredīts, jāgarantē vakstij un viņiem uz likuma pamata viņiem ir jābūt izejai no šīs situācijas. Viņi iegādāsies māju, un tam sakars būs vēl arī ar lauksaimniecību. Es ceru, ka mēs līdz tam tiksim, līdz nacionālajām saknēm. Lauksaimniecības ministrijai, ja es lasu, Zemkopības ministrijai būtu jāsaucas pēc būtības, ja es lasu, iekavās es redzu tautas nacionālās identitātes ministrija. Cilvēkiem šobrīd ir jāpalīdz. Un caur šo mums ir jāparāda, ka ir iespēja, ir nākotne. Neraugoties uz to, ka ir tāda krīze kā tagad, ir jāpieņem likumu nekavējoties Dombrovska valdībai pēc tipveida projekta. Šogad vajag sākt būvēt piecus bērnudārzus. Un nākošgad atkal piecus. Katru gadu piecus. Jo mums tak nenoticēs neviens, ka būs kur tos bērnus kur sūtīt. Un tajos bērnudārzos mēs izveidosim tās pirsskolas divas klases vai trīs un tāpēc septiņi plus astoņi, lai kopā iznāk pamatizglītība uz valsts rēķina 10 gadi. Un tur bērni kopā ies un mācīsies latviešu valodā viens no otra un no labiem pedagogiem. Un mēs zināsim, kur tos pedagogus dabūt. Mēs par valsts naudu aizsūtīsim uz Somiju apgūt šīs lietas. Somijā ir izglītības tūrisms, 115 valstu cilvēki brauc uz Somiju tikai lai saprastu, kā viņi tā māk apmācīt savus bērnus. Mums taču baigi tuvu līdz turienei aizbraukt. Ļoti tuvu, es negribu lietot vārdu baigi. Nu bet attapties vajag. Vajag lietas saukt īstajos vārdos, nedomājot, kas man par to būs. Es baudu šeit savas tiesības runāt brīvi. Man padomju laikā tādas tiesības nebija. Man nav uzdevuma izpatikt kādam, kaut ko pateikt līdz galam vai kaut ko nepateikt līdz galam. Man nav uzdevuma palikt pie varas, es pie viņas nekad neesmu bijis. Mani var arī neievēlēt. Krustiņa kungs, es pavisam nepaģēru uz to. Es iešu sarakstā ar pēdējo numuru.

V.K. Kādā sarakstā?

G.B. Es esmu pateicis, ka es iešu, balotēšos Saeimas vēlēšanās

V.K. Zaļās partijas sarakstā, es pareizi Jūs sapratu jeb pārpratu.

G.B. To Krustiņa kungs teicāt jūs.

V.K. Tāpēc, ka jūs teicāt, ka esat šīs partijas biedrs, kā tad citādāk atbildētu?

G.B. Tas bija jūsu jautājums. Ja jūs pats atbildējāt, tad tā ir jūsu atbilde. Ja ļausiet man atbildēt, es atbildēšu.

V.K. Parasti ir tā, ka partijas biedrs, kurā Jūs esat

G.B. Tā ir parasti.

G.B. Krustiņa kungs, lai es izstātos no savas partijas, man ir jābūt būtiskam iemeslam un tas būtiskais iemesls varētu būt tiešām iespēja ņemt dalību aktīvās reformās. Atcerieties, kad Petera kungs teica, kad viņam jautāja, par to kāpēc viņš iestājās komunistiskajā partijā savulaik, viņš atbildēja, tieši tādu pašu iemeslu dēļ, kādēļ es izstājos. Lai būtu pārbūves pirmajās rindās.

V.K. Jā viņš ļoti vēlu iestājās tieī pārbūves laikā

G.B. Es to nevaru komentēt. Tas ko es gribu, es gribu ņemt aktīvu dalību. Iespējams, man nebūs nekādas popularitātes, mani neņems nevienā sarakstā, tāpec, ka tiks vispirms veikti kaut kādi reitingi, un sapratīs ka es velku uz leju jebkuru sarakstu. Tās lietas ir radikāli jāmaina. Mums iekšlietu ministriju nevajag. Mums nevajag policistiem savu ministriju. Mums vajag lai policijas ģenerāli apstiprina Saeima uz pieciem gadiem, lai viņš ir politiski neraustāms. Un tāpoat ugunsdzēsības ģenerāli. Un vajag policistiem pielikt pie algas, jo narkomānija apdraud mūsu bērnus, vēl nedzimušos mazbērnus, tās ir šausmas. Lūk par to ir vērts maksāt nodokļus. Bet investīcijas veselībā, investīcijas izglītībā tā ir katra indivīda lieta. Paskatieties, kas notiek. Mana tuva radiniece strādāja tājā ko Padomju savienībā analogā sauca par kara komisariātu. Tādas iestādes vairāk nav. Viņa teica, no 10 latviešu jauniešiem, sasniedzot iesaukuma vecumu tikai pusotra ir kara klausībai derīgi savas stājas un veselības dēļ. Un jūs vēl gribiet man tagad teikt, ka mums ir veselības aprūpes sistēma laba? Ir labi ārsti vēl. Sistēmā ir šausmas, labi skolotāji, sistēmā ir trakums. Un no tās naudas, ko mēs patiešo varētu skaitīt ar likumu nejau es, tā ir sabiedrības vienošanās. Mans uzdevums ir pateikt ideju un man ir sava ideoloģija. Neesmu ne pret to, ne pret to, ne pret to. Man ir tikai lietas, par kurām es esmu. Tas var daudziem nepatikt. Bet tikai cilvēks pats var, viņam ir jāsaprot, ka ir jākrāj. Un mūsu laime latviešiem un krieviem, ka mēs esam ziemeļu tauta ir tā, ka ziemeļu tautas un nevis dienvidu, tām ir raksturīga krāšana. Mums ir jākrāj skolai, mums ir jākrāj vecumdienām. Un šī nauda šobrīd tajos pensiju fondos, kas piemēram nonāk, tiek izvesta no Latvijas un pazaudēta. Mums pietrūkst garās naudas, kas ir uz 20 un uz 30 gadiem. Ar likumu vajadzētu aizliegt bankām un tiem fondiem apdrošinātājiem, kas veido pensiju fondus, tādu naudu nedrīkst izvest no Latvijas. Tas ir avots tai kreditēšanai izglītībai un veselības aprūpei. Un pa televizoru mēs nemitīgi redzam, sludinājumus palīdzēt mazam bērniņam, kuram ir reta slimība, sabiedrības gatavība palīdzēt ir milzīga. Cilvēki zvana desmitiem tūkstošu katrs pa latiņam ziedo. Sabiedrība ir gatava tādam nodoklim. Tas nemaz nav nodoklis. Sākot no rītdienas apdrošinam katru bērnu, jau mammas vēderā apdrošināsim pret retām slimībām. Tas maksās no katra sabiedrības locekļa tikai 1,0 Ls mēnesī. Tāpēc es arī teicu par tiem 3.6 santīmiem. Ar mazu naudu var panākt milzīgi pozitīvu rezultātu. Par kuru ir visa sabiedrība.

M.L. Labi. Strukturizējam tālāk.

V.K. Nē nē, es ļoti pacietīgi klausos.

G.B. Jūs atvainojiet to refreinu Krustiņa kungs par tām skolotāja un skolēna attiecībām.

V.K. Nē nē nekas. Es visu pacietīgi noklausos, viena iemesla dēļ, lai es jūs saprastu. Saprotiet, jo man atsķirībā no Jums ir stipri vulgārāki apvainojumos. Un tā var teikt ir primitīva politiska pieeja. Tas, ko jūs teicāt un sakat, tas viss ir jauki, ja ir daudz laika.

G.B. Man ir.

V.K. Es nerunāju par jūsu privāto laiku. Mums jau ir valsts laiks.

G.B. Arī tam man ir laiks. Ja sabiedrība nebūs nobriedusi manām idejām.

V.K. Nevar zināt, redziet viss tas, ko Jūs tur darāt sintezējas beigu beigās vienā produktā. Tā būs politiskā partija, kurai būs jāpieņem tie Jūsu vēlamie likumi. Vai pieņēmumi vai nolēmumi. Tas, ko Jūs nupat pieminējāt, ko vajadzētu, kā jūsu idejas realizēt. Un par cik es saku vulgāri vienkārša pieeja, man ir jautājums ārkārtīgi vienkārš. Mūsu lasītāju intereses nav ziniet tik augsts kā jūsu. Vienkārši cilvēkiem ir dažādi skati uz dzīvi.

G.B. Kas ir jūsu lasītājs.

V.K. Vienkāršots savā dzīves uztverē. Un viņu vienkāršākais jautājums būtu tāds, es te klausos, ko te Belēvičs saka, nu labi, atmetīsim kaut ko sliktu, ko par viņu varētu teikt, un teiks tie, ka spret viņu virzīsies. Viņiem būs ko sliktu teikt, bet neņemsim to galvā. bet viņa idejas ir tādas, tādas un tādas, kā tās realizēs. Tā jūs pats esat jau pateicis, kas tad cits kā Šķēle, Šlesers, to es esmu pateicis. Nu redziet, man kā cilvēkam, kas nodarbojas zināmā mērā ar praktisko politiku savu radītu, pazītu Šleseru ne tik labi, bet Šķēli pietiekoši labi. Kādreiz Krustiņšs bija tas, kurš Šķēli stipri virzīja uz zināmiem panākumiem varbūt pat var atzīties. Ar Gundaru Bērziņu pierunājām, varbūt viņš izlikās, ka negrib būt vadonis, bet tomēr teicām, pierunājām, tagad es konstatēju ko citu. Katru nedēļu Streips uzlies jums kaut ko virsū. To pašu darīs Domburs, kaut kādā citā veidā, to pašu darīs Jums „Nekā personīga”. Visa tā komanda taču ir skaidri redzama. Mums būtu jābūt naiviem, un es tāds neesmu, lai es neredzētu, ka mums ir divi lieli bloki, divas frakcijas, vai saukt kā jūs gribat, aiz kurām darbojas kaut kādi vadoņi, tādi vai citi ietekmētāji un mēs esam trešie, cilvēki kuri to redzam, viņi tur ir, nu ko mēs tur varam darīt. Mums ir jāizvēlas starp viņiem. Jautājums ir lūdzu tāds: kāpēc man izvēlēties tā ļoti vulgāri, teiksim, te ir Urbanovičs, nu zemnieku savienība pati par sevi nav tāda, lai varētu, lai būtu vērts izvēlēties, viņa viena pati nebūs tāda. Tātad mums ir divi lieli bloki, viens ir vienotība otrs ir tā iespējamā „Labā latvija” kā iespējamie divi. Trešais ir tur Urbanovičs pa vidu, nu lūk un tagad man ir jāizvēlas. Manā avīzē gaida lasītājs, kam par labu lai es izvēlos un kāpēc, un tas ir tas jautājums, kas mani interesē. Visās lietās uzzināt no Jums. To, ka Šlesers runā nepārtraukti savā ierastā katrā krievu avīzē. Viņa bildes ar Ušakovu. Pa vienu, divās tad trīs lappusēs. Un tur ir stāstiņi apmēram, ka vajag reformu, viss viss viss. Visu vajag. Bet ko Jūs man apsolat, nekā! Es gribu skaidri zināt, ko iegūsim. Un lai to lietu padarīt vēl vienkāršāku. Mūs visus skar nodokļi. Tas visus skar. Jautājums uzreiz ir tāds, ka panākumi vairāk varētu būt tam, kas kaut ko vairāk pastāstīs par nodokļiem un ieguvumiem. Un ne par ideāliem, jo ideāli ir stipri dažādi. Tas, ko Jūs teicāt tur ir ļoti daudz interesanta, pie katras tēzes es varētu pieķerties un uzdot jautājumu, kāpēc, un kāpēc to var un kāpēc to nevar. Es neapstrīdu taisni tāpēc, ka lielākā daļa mūsu lasītāju tam nepievērsīs uzmanību. Bet viņi Jums pievērsīs uzmanību tām lietām, par kurām visi runā. Jūs pamatīgi noslānījāt veselības aizsardzības sistēmu. Kāds gaida, nu lūdzu pasakiet man kāda ir pareizā sistēma? Kāda tad ir tā taisnīgā sistēma. Mums ir mainījušies ministri, cik, es vairs nevaru viņus saskaitīt. Nevar sacīt, ka viņi katrs kaut ko tur nebūtu darījis. Šeit sēdēja Bērziņš, un mēs viņam uzdevām jautājumu, vai ir ar mūsu medicīnu zinātniski tehnisko nodrošinājumu. Bērziņš man aizbāza muti, es neesmu bijis ministrs un pastāstīja, kuri tomogrāfi. Es nenoskaidroju kas tie visi tur ir tie aparāti. Visi viņi – mēs gādājam par cilvēkiem, jo šodien no tehniskā nodrošinājuma ir cilvēku dzīvība atkarīga. Es pats uz savas ādas pārliecinājos. Man atrada kaut ko tādu, ko es netur;eju aizdomās, nezināju. Pat ārsti nezināja, apskatījās, tad ieraudzīja, divu nedēļu laikā izgrieza. Mēs gribam zināt, ko Jūs darīsiet. Tagad nodokļi. Jūs runājat par taisnīgiem nodokļiem. Pasakiet, kuri tad ir taisnīgi? Jo vienīgā loģika, kāda šodien ir tā, jūs nekur neaizbēgsiet, jo jums ir māja, jums ir dzīvoklis, no tā jūs ar nebēgsiet projām, nu kas vēl varētu būt no kā jūs nevara aizbēgt. Redziet to cilvēki grib zināt.

G.B. Es varu pateikt, ko es šajā sakarā domāju. Un taisni ar šo es sākšu.

V.K. Pārmet, ka sola. Nu bet taču loģiski, jebkura politiska partija, ja viņš neko nemaina, viņš nesola. Viņam ir jāsola. Ja jūs neko nemainat, tas nozīmē, ka viena valdība saka otrai, un visas tās valdības ir labas. Es nesaku, ka viņas jāmaina abas. Ko tad jūs šinī gadījumā konkrēti darīsiet?

G.B. Šī lieta ir absolūti skaidra. Ir partijas, kurām ideoloģijas pamatā ir, ka sociālisms var turpināties un teiks, mēs dosim pensionāriem vairāk, skolotājiem vairāk un ārstiem vairāk, nepasakot, no kurienes ņemt un vai arī pasakot. Tā kā viena partija saka – mēs atbrīvosim mazturīgos nabadzīgākos no nodokļiem un apliksim ar nodokļiem bagātos. Izrādīsies, ka vienīgie, kurus var aplikt ar nodokļiem ir tie cilvēki, kas ir vidusšķira, kuriem ir māja un faktiski ar nodokļiem putinās šos cilvēkus ārā. Attiecībā par tiem nodokļiem, fakstiski tā pieeja izpratnes līmenī ir apmēram tāda. Viens nodokļus nemaksā un grib, lai kaimiņš maksā. Tā kā kaimiņš ir samaksājis, tad pēc brīža nāk ideja to kaimiņu, kas jau tā maksā nodokļus, vajadzētu aplikt ar vēl progresīvāku nodokli. Jo viņš jau maksā. Viņš nekur vairāk nevar sprukt. Es esmu pret šo lietu. Es esmu par to, ka mums ir jāieved skaidrība papriekšu galvā. Sociālisms ir beidzies.

V.K. Redziet, tad nesakiet, lūdzu atvainojiet, ka es iejaucos, publikai – sociālisms ir beidzies. Sakiet smalki. Pasakiet, ka nevar izputināt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņš vēl var maksāt.

G.B. Nedrīkst cilvēkus izputināt tikai tāpēc, ka viņš jau ir nodokļu maksātāju rindā, sarakstā, nevar cilvēku izputināt tikai tāpēc, ka viņš jau saņem tikai „baltu” algu, un ka viņam ir māja un ka viņam ir mašīna. Tos cilvēkus nevar putināt ārā. Nodokļus var padarīt par taisnīgiem un par taisnīgiem var uzskatīt tikai tādus nodokļus, par kuriem sabiedrība vienojas, ka mēs viņus maksāsim konkrētam mērķim. Jebkurš nodoklis, un tas krīzes laikā ir redzams, kas ir paredzēts vienkārši valsts kases caurumā, ir netaisnīgs, ja mēs nezinam, kā viņs tiek izlietots. Mana tā pieeja izglītībai un veselībai, es vēl neesmu iemācījies tik skaidri runāt tajā nozīmē, lai mani neapzināti pārprastu, vai apzināti sagrozītu manis teikto. Tas, ko es gribu teikt, es gribu teikt, ka veselība un izglītība, tas ir tas galvenais un no tā mazumiņa, tas, kas maksā nodokļus, viņa tai daļai ir jāaiziet par to viņa bērna lietu. Man var uzdot jautājumus, vai Circenes kundze, piemēram, saka, ka ir netaisnīgi, ka cieš bērni, ja viņa vecāki, piemēram, būtu saņēmuši darba algu tikai aploksnē. Tā ir cita līmeņa diskusija. To es kādreiz ar viņu padiskutēšu, vai zagt ir labi? Bet cilvēkiem, kuri maksā nodokļus un tas ir šīs sabiedrības pamats, vēl šīs valsts pamats, viņam ir vismaz jābūt skaidrībai, ka tā viņa lieta, viņa bērniem, viņa paša izglītībai, bērnu veselībai un pašu veselībai, ka tai pietiks. Jo mēs jau gribam tikai tā – es nemaksāju, kaimiņš maksā, un tā kā kaimiņš maksā, eju demonstrācijā un saku, kaimiņam vajag maksāt vēl vairāk.

V.K. Nu redziet, tagad Jums no šīs vietas jāsaka, kas Jūs esat! Mēs visu laiku tur runājam par pirmajām daļām, Jūs man tā nevarējāt pateikt, bet tagad izrādās Jūs esat. Nu kā, mums tagad jādomā, kā definēt. Jūs esat vidusšķiras politiķis. Vidusšķiras aizstāvis. Ar to mums jāsāk, lai mēs saprotam, ko Jūs pārstāvat.

G.B. Es esmu vidusšķiras aizstāvis un vidusšķira mums ir tie, kas maksā nodokļus. Vidusšķira ir arī zemnieki. Vidusšķira ir katrs Latvijas cilvēks, kuram kaut kas jau ir un kurš maksā nodokļus. Kā izrādīsies, un tos, kuri jau maksā, jo tos, kuri nemaksā, nevar aplikt. Un no otra gala, superbagātie, kas māk izvairīties. Piemēram, var būt 20 gadus TOP sarakstā ka tu visbagātākais cilvēks, pašās beigās izrādās, man taču nekā nav. Aplikt varēs tikai tos, kam Latvijā kaut kas ir. Un mums latviešiem nav jau uz kurieni aizbraukt.

V.K. Nu tā Jūs nevarat teikt. Bērni ir prom.

G.B. Tās ir šausmas.

V.K. Pagaidiet, nešausmināsimies. Jūs no šī neesat aizmucis. Lieta ir pavisam vienkārša. Izglītība vajag visiem dot. Izglītībai jābūt augstākai bezmaksas un tā joprojām. Vienalga, vai viņa ir pirkta, vai bezmaksas. Cilvēkam jēga iegūt izglītību, lai viņš to realizētu. Nu sakiet lūdzu, vai Latvijā ir iespējams divu miljonu lielā valstiņā realizēt izglītību tik plašā amplitūdā, kā mēs spējam cilvēkus sagatavot.

G.B. Protams, ka nē.

V.K. Un, ja tas ir tā, tas nozīmē, ka pie mums izglītība ir prece, kura nerealizējas valsts iekšienē. Kur mēs visiem izmaksājam, atvainojiet personīgi vien, Jūs sakat, lai no katra atskaita. Tā nenotiek, un es domāju, ka diez vai ar to pietiks. Bet jautājums ir tāds, kas tad mums no izglītības ir jāfinansē? Ja mēs skaidri zinām, ka mūsu cilvēki brauks prom, jo viņiem šeit vienkārši nav ko darīt. Ja viņš ir izvēlējies tādu profesiju, ka te nav ko darīt.

G.B. No izglītības ir jāfinansē Latvijas valstij pamatizglītība 10 gadi. Jauna tipa izglītība. Es visu laiku runāju par jauna tipa izglītību.

V.K. To Jūs vēl neesat atšifrējis.

G.B. Jauna tipa. Tā ir tā, par kuru es runāju, tie ir šie divi vai trīs gadi pirmsskolas.

V.K.Jūs runājat, bet Jūs neesat pateicis kas tā ir, kāda viņa izskatās.

G.B. Es varu atnākt atsevišķā sarunā to izstāstīt.

V.K. Acīmredzami tas ir jādara tāpēc, ka to neizskaidro

G.B. Es varu aiziet uz žurnālu – skola un ģimene, ja vēl tāds ir un izstāstīt speciālistiem.

V.K. Nav.

G.B. Žēl, ka tāda vairāk nav. Kad mana mamma bija skolotāja, bērnībā tāds bija.

M.L. Gunti, tu neatbildēji uz būtisku jautājumu, kas realizēs tās idejas?

G.B. Ļoti labi, ka tu pie tās lietas atgriezies. Tātad šīs idejas realizēs tie profesionāļi. Sakiet lūdzu, vai Jums ir kādas šaubas, ka Šlesera kungs nevarētu labu ideju izstumt cauri un realizēt. Man par to nav nekādu šaubu.

M.L. Bet vai viņš piekritīs tām tavām idejām.

G.B. Tauta pateiks, kas ir laba ideja. Reitingi jau tiks mērīti. Krustiņa kungs .

V.K. Tauta.

G.B. Ja. Pieteicu veikt sociālās aptaujas. Ir pēc socioloģiskajām aptaujām skaidrs, kura idejas ir populāras un kuras nav.

V.K. Bet Jūs pajautājiet to socioloģisko ideju taisītājiem pēc kādas metodikas viņi to dara?

G.B. Mani pat tas neuztrauc.

V.K. Kā tas Jūs var neuztraukt, ja ņem un aptaujā cilvēkus, kuri par šo lietu ne interesējas, ne arī viņam tā vajadzīga. Kāds absurds. Cik lielā mērā tas respondentu korpuss pārstāv Latvijas sabiedrību.

G.B. Tātad Māra, es atbildēju. Es ceru, ka Šlesera kungs izstums cauri.

G.B. Es personīgi domāju, ka labas idejas, un par labām idejām tiks atzītas tādas, kuras atbalsta latviešu un krievu vidusšķira. Viņas tiks ņemtas programmai par pamatu un absolūti konsekventi realizētas. Es tiešām ticu Šlesera kunga spējai darīt.

V.K. Par viņa apņēmību es arī nešaubos, tik redziet viņam idejas ir domājams drusku citādākas nekā Jūsējās. Tā es domāju. Es pat domāju, ka viņš Jums sevi apgrūtina ar tādām idejām kā Jūs cerat, atvainojiet. Viņam diez vai tās idejas ir interesantas. Un diez vai viņš tajās iedziļinās. To es viņam nesaku kā pārmetumu, bet es saku, ka ļoti šaubos pie sevis, ka viņam tās idejas, tādā, kā lai to saka, griezumā vai šķēlumā, lai kā arī negribiet, tā kā Jūs to skatāt, es šabos, ka viņš tajās lūkojas tā. Bet tas ir mans spriedums.

G.B. Es domāju. Un vēl vienu jautājumu Jūs uzdevāt. Es arī tūliņ atbildēšu par mūsu lielajiem Šlesers, Šķēle, Lembergs. Un ko ar viņiem darīt. Tā lietas būtība ir sekojoša. Mums šobrīd faktiski ir lielas četras tādas partijas politikajā laukā vai cilvēkiem izšķiršanās star lielām četrām lietām. Tātad Saskaņa, Vienotība, Par labu Latviju un Zaļie un zemnieki. Un tas ir labi, ka ir tādas lielas četras un cilvēks arvien vairāk nonāk pie tā, ka faktiski jāsāk balsot nevis par lozungiem mēs zagsim mazāk, bet par idejām. Tātad es aizstāvu vidusšķiras intereses. Es gribu, lai latviešu tautai būtu nākotne, es gribu, lai šeit būtu mūsu vieta mazmazmazbērni. Tas, kas attiecas uz Jūsu minētajiem cilvēkiem, es domāju, ka tā par Šķēli, Lembergu un Šleseru tā ir mūsu ekonomiskās dzīves pēdējo 20 gadu viena no lielākajām problēmā. Un es domāju, ja viņi ir darījuši kaut ko sliktu, lai tiesa par to izsakās. Man ir pilnīgi viens cits aspeksts šo cilvēkus interesē. Viņiem ir milzīga enerģija un milzīgas darba spējas. Runā, ka viņi var strādāt 24 stundas no vietas vairākas dienas. Ja mēs varētu to enerģiju likt Latvijas valsts labā. Ja kāds zin vēl trīs tādus kā manis nosauktie, lai pasaka. Mums būs vajadzīgi 20 tādi. Un mūsu problēma jau ir tajā, ka mums ir nevis trīs nosauktie cilvēki, mūsu problēma ir tajā, ka viņi ir tikai trīs. Mums ir vajadzīgi cilvēki ar tādu enerģiju un ar tādu redzējumu, bet lai strādā Latvijas valsts labā.

V.K. Un kāpēc Jūsu ideāli nebūtu implantējami Vienotībā, atvainojiet?

G.B. Es esmu politiķis iesācējs vai vēl neesmu pat līdz politiķim izaudzis.es kā zaļi orientēts cilvēks un kā zemnieks es domāju, ka visideālākā situācija būtu, ja uzvarētu vēlēšanās un pietiktu ar Zaļajiem zemniekiem un „Par labu Latviju”. Manis iedomāta trīsstrūra sakarā. Zaļa – zemnieki, zemnieki ir nācijas saknes, uzņēmējiem jārada nodokļi arī priekš lauksaimniecības subsīdijām, jo tikai laukos var saglabāt latviešu tautas saknes. Uzņēmējiem ir labprāt jādod, un tiem, kas pieņem šīs subsīdijas, viņiem nav jājūtas parādā. Naivi.

V.K.Bet Jūs jau neteicāt, kāpēc kāpēc Jūs nevarētu infrantēties Vienotībā. Kas tur ir kaut kas zaļajiem.

G.B. Tur zaļie nav.

M.L. Bet tur nav viņiem atbalstītāju.

G.B. Bet kas tur ir? Vai mēs runājam par to grupu, kur ir Ēlertes kundze?

V.K. Vienotība ir Ēlertes kundze. Vai tad ir kaut kas bez viņas ar?

G.B. Jā, tāpēc es Jums gribu teikt.

V.K. Tāpēc es Jums to jautāju.

G.B. Es atbildu. Es atšķiros no Ēlertes kundzes ar vienu lietu. Ar vairākām lietām. Viņa atšķirībā no manis padsmit gadus ir bijusi pie varas. Viņa ir vadījusi Latvijas ietekmīgāko laikrakstu. Un visi politiķi un biznesmeņi ir trīcējuši, kas būs rakstīts „Dienas” galvenajā rakstā. Viņa ir bijusi pie varas. Es viņai gribu pajautāt, kāpēc viņai vēlreiz vajag, kas tad viņai neizdevās iepriekšējos 15 gados. Viņa bija pēc valsts prezidentes otra ietekmīgākā sieviete.

V.K. To tu pieraksti. Ta ļoti patiks.

G.B. Bet tas taču ir taisnība. Šobrīd viņa saka, mēs tiem un tiem dosim vairāk, bet nepasaka, no kurienes ņemt. Vai liek saprast, ka, Krustiņa kungs, jāņem no Jums, un vēl no kāda, kuram ir māja, kas šeit jau ir fiksēts, kā nodokļu maksātājs. Es jau saku otrādāk. Es saku, ka tie, kas saņem algas aploksnēs, viņi apzog tos, kas nesaņem algas aploksnēs. Tāpēc caur to nodokļu sistēmu iztaisīsim tā, lai sabiedrība ir pilnīgi neieinteresēta iet pie tāda darba devēja, kas maksā aploksnē. Ar to es atšķiros no Ēlertes kundzes. Ēlertes kundze ir profesionāla gludi runājoša politiķe Es esmu naivs, politikā neapdauzīts, tiešos vārdos saucošs cilvēks.

V.K. Nu nav jau tik naivs vairs, kurš tam ticēs.

G.B. Nākošā lieta. Kas vēl ir tajā Jūsu nosauktajā lietā? Tātad, kā viņa saucās, Meierovica biedrība? Viena lieta valkāt Meierovica vārdu, otra lieta dzīvē realizēt viņa ideju. Es personīgi uzskatu, ka Meierovica galvenā ideja, viņai šobrīd ir vieta Latvijas ārpolitikā. Par ko Meierovics runāja un kas bija viņa galvenā ideja. Baltijas valstis un es viņas nosaukšu Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un Somija. Kāpēc tās. Tāpēc, ka mēs vias reizē izgājām no Cariskās Krievijas jūga un ieguvām neatkarību. Mums ir kopīga vēsture, un kopīga izpratne par to, ka vajag aizsargāties. Ja tas būtu noticis pirms kara, nebūtu tāda situācija bijusi četrdesmitajā gadā. Es esmu par to, lai šī ideja tiktu pacelta vēlreiz un tiktu konsekventi realizēta. Mums ir ko kopā darīt. Tas nekas, ka mēs esam Nato. Mums tā Nato ietvaros vēls ir sava mazāka lieta būvējama! Latvijas ārpolitikas pamatprincipam, ko es gribētu realizēt vajadzētu būt sekojošai lietai, mums vajag sadalīt Baltijas jūras neitrālos ūdeņus starp valstīm, jo kādam tā jūra ir jāiztīra. Es kā zaļais cilvēks saku, ka tur ir iprīts un citas indīgas gāzes un mīnas. To vajag iztīrīt. Bet kurš tad tīrīs to vietu, kura nevienam nepieder? Mums nevajag visu veidu karaspēku. Mums vajag floti un Liepājas ostu. Mums vajag Liepājas kara ostu. Īstu kara ostu. Ziniet ar ko Īslande piedalās Nato? Ar vienu aerodromu un viņa ir tik svarīga priekš Nato, ka tur ar reizi nāks palīgā tāpēc, ka no turienes var kontrolēt visu Atlantijas okeānu. Mums arī ir tāda lieta, Liepājas kara osta, ko cars Nikoljas II personīgi projektēja un kuras celtniecību uzraudzīja, kuru pēc Krievu Japāņu kara saspridzināja, tā ir vienīgā osta Baltijas jūras centrā, kas neaizsalst, un no kuras vienmēr var kontrolēt Baltijas jūru. Lai tas ir mūsu pienesums Nato. Un stiprināsim floti, un zvejosim mīnas par naudu citām valstīm Baltijas jūrā, attīrīsim Baltijas jūru, mūsu butes būs bez plankumiem un citām valstīm varēsim sniegt maksas pakalpojumu. Lūk ar to es vēl atšķiros no Ēlertes kundzes.

V.K. Admirāli Belēvič beidziet runāt savas savas maldmācības.

B.G. (Smejas) es gribu, lai Jūs nopublicējiet.

V.K. No militāri stratēģiskā viedokļa Liepājas osta ir viegli pieejama, atsitama un godīgi sakot atrodoties ārpus Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem to ostu var izlīdzināt pilnīgi legāli no neitrāliem ūdeņiem ar kārtīgiem pāris kreisera šāvieniem. Tas ir sen jau zināms.

G.B. Krustiņa kungs, bet Jūs kā cilvēks, kurš dzirdēja, ka vajag sadalīt Baltijas jūras neitrālos ūdeņus starp valstīm.

V.K. Jūs gribējāt pastāstīt, ka mums vajag pievākt to daļu no Lietuvas, kurā ir nafta.

G.B. Es teicu to, ko es teicu, ka vajag sadalīt Baltijas jūras neitrālos ūdeņus.

V.K. Labāk pasakiet, ko Jūs par ārlietu ministru liksiet tad jau uz vietas sapratīsim.

G.B. Mēs liksim cilvēku, un vispār jautājums tas ir plašāks, ko likt par ministriem. Paskatieties teiksim, cik gudri ur uzrakstīta mūsu Satversme. Tur ir teikts, ka valsts prezidentam ir jābūt Latvijas pilsonim. Par Ministru prezidentu un ministriem tas nav teikts. Es negribu teikt, ka mums tagad vajag izglītības ministru pastellēt no Somijas, bet tāda iespēja pastāv. Par šīm lietām. Mums ir nepieciešami ministri, kuri brīvi runā vairākās svešvalodās. Kuri ir izglītoti, kuri var braukt un pastāvēt par Latvijas lietu. Mums ir vajadzīgi tikai tādi ministri. Es nezinu, vai tagad ir īstā reize pieņemt tādu likumu, ka par ministru der tikai tādi un tādi, bet tādi mums ir vajadzīgi. Mums ir vajadzīgi ne tikai ministri. Ziniet, ko mums vajag. Mums vajag galveno mežsargu, ko Saeima ieceļ uz pieciem gadiem. Kurš varētu braukt kā diplomāts uz Eiropu un stāstīt, ka viņš ir atbildīgs par Latvijas dabas resursiem. Un ka mums vajag attīrīt Baltijas jūru, ka mums vajag.

V.K. Nē nē mežsargs neder

G.B. Labi, es ideju izstāstīšu. Labi, runāsim par mežiem un par puntiem, un par to, kas dzīvo uz sauszemes.

V.K. Putniem savs sargs.

G.B. Nu pagaidiet. Ļaujiet man pabeigt.

M.L. Pasaki, citādi mēs aizvirzamies baigi projām. Ārlietu ministrs. Tev ir kaut kādas konkrētas personas, kas varētu ieņemt posteni šobrīd, ko tu redzi.

G.B. Tātad šīs konkrētās personas radīsies. Iet runa tikai par cilvēka izglītotības spēju, prāta spēju, valodu prasmes lietu. Šim cilvēkam ir jāaizstāv Latvijas lieta. Tam cilvēkam ir jāsaprot, ka visi kari, kas pagājušajā gadsimtā notikuši, ir bijuši starp Vāciju un Krieviju, un vienmēr uz Latvijas teritorijas. Tas ir tas, kas ir jāpatur acīs. Um mums ir jārīkojas gudrāk, kā mēs rīkojāmies pagājušo reiz.

V.K. Pagaidiet. Kura nu ir tā reize? Kura?

G.B. Labi, tātad es pateikšu sekojošā lietā. Sakiet lūdzu, kāpēc Latvijai bija vajadzīga armija un kāpēc Latvijai bija vajadzīgi aizsargi, kuri nestājās pretī ar ieročiem rokās. Tā tēze, ka tad būtu gājis bojā daudz cilvēku, tad jautājums ir sekojošs. Pagaidiet, pagaidiet, vai tad mēs to armiju uzturam, lai karotu vai aizsargātos tikai no mazām kaimiņvalstīm. Tas nozīmē, ka ja nāk liels agresors, tad ar reizi ir ieroči jānoliek. Ziniet tādai armijai un tādai nostājai vispār nav nodokļi jāmaksā. Kas tad tā par armiju, kas mūs neaizsargā. Paskatieties, ko Somi darīja. Somi aizsargājās, un tad kad Manerheimu, Jūs ziniet, ko viņš teica pirms viņu ņēma ciet, viņš teica un mēs turpināsim līdz pēdējais soms būs dzīvs.

V.K. Esiet tik labi un neatkārtojiet otreiz, es teicu admirālim, lai viņš nekļūdās. Es to lūdzu teikt arī ģenerālim Belēvičam. Nu lūdzu nejauciet tādas lietas kā Somijas stāvokli militāri stratēģisko Latvijas stāvokli, nu lūdzu nedariet to, nu nevajag to darīt.

G.B. Krustiņa kungs, tas ko es saku, ka mums nevajag visāda veida karaspēka veidus.

V.K. Fraņči būvēja. Ja Jūs esat ļoti izglītots, tad jau Jūs zināsiet, ka fraņči gribēja Mažino Līniju, Manerheims bija jāuzbūvē. Bet mums tādu nebija kur būvēt.

G.B. Mums bija iespēja izveidot Baltijas valstu savienību.

V.K. Jums tūliņ aizrādīs pēdējais kursants. Kā krievi ienāca Latvijā, nevis pār Latviju, bet caur Lietuvu. Esiet nu tik labi, tāpēc nerunājiet par tādām lietām. Nu nevajag.

G.B. Bet mums ir vajadzīga armija. Ne par tādām lietām es runāju.

V.K. Bet tagad kļūdas nenotiek. Tagad mums armijas nav kā Jūs to labi zināt. Labi, ka mums tur salasītos viena brigāde, tā jau ar Krieviju nekaros, jo nekā nemaksā tiem.

G.B. Latvija nekad nav uzbrukusi nevienai valstij.

V.K. Nē nu bet Jūs taču netaisaties karot ar Krieviju. Un, ja Jūs negrasaties karot, tad jau Jums nevajag.

G.B. Nevajag. Mums ir jāstiprina Eiropas institūcijas. Eiropas robežsardze, Eiropas Savienības, Eiropas Savienības muita, Eiropas Savienības policija. Lūk tas ir mūsu ārpolitikas uzdevums.

V.K. Jā jā jā, zem tā robežlīguma, mēs sem jau zinam tos stāstiņus un pasakas par to širmi, zem kura sēd protams latviešu politiķis Belēvičs un zem tā sēd Padomju armijas izbijušie ģenerāļi, arī sēd un rīko katru gadu dažādas desantnieku dienas un visvisādus jociņus te taisa. Mierīgi. Zem tā paša karoga sēd arī vēstniece Gerbere? Zem tā paša lietussarga. Ko viņa vakar runāja.

M.L. Par to Amerikas vēstniecību.

V.K.Par ko viņa runāja kopā ar Višņakovu. Un kur? To vietu sauc Baltijas starptautiskā akadēmija. Tas ir tāds jauns nosaukums. Agrāk viņu sauca Baltijas Slāvu institūts. Bet pirms tam bija vēl labāks nosaukums, kādēļ poļi, nevis poļi, bet lietuvieši par viņa darbību pieprasīja aizliegt šo mācību iestādi, un viņa bija piereģistrēta Latvijā. Lietuvieši pieprasīja un viņu aizvēra.

G.B. To es nemaz nezināju.

V.K. Es Jums to pastāstu. Un tagad tādā vietā, kurā ir sapulcējušies visi tie, kuriem ir kaut kas pret Latviju, tādā vai citā veidā, tur notiek visas šīs lietas. No turienes nāk ārā tie runātāji.

G.B. Es no turienes nenāku.

V.K. Nu bet redziet es Jums pastāstu

G.B. Jūs ticiet, ka es no turienes nenāku.

V.K. Es te dzīvoju un 20 gadus, piedodiet, sekoju, kas te notiek.

G.B. Jūs ticiet, ka es nenāku no turienes.

V.K. Nu bet es Jums to stāstu tāpēc, lai Jūs to zinātu. Un, ka Jūsu pašu manifesti ir parakstījuši cilvēki, par kuru klātbūtni un tur man ir tikai jārausta plecus.

G.B. Šie cilvēki taču nenāks balotēties Saeimā. Bet arī šiem cilvēkiem ir viedoklis par to, ka lietas Latvijā neiet pareizi. Katrs no viņiem Latviju redz citādāku.

V.K. Un kas šo nepareizību rada? Kā tad ir?

G.B. Sakiet lūdzu, Krustiņa kungs, vai cilvēks vart ar labiem darbiem labot sliktos.

V.K. Nu bet sakiet, klausīties uz to, ka man te stāsta, aizvakar te bija Cilēvičs. Ļoti ciešamos apstākļos noskaidrojām, ka mums ir protams galvenie jautājumi pretēji, es atvainojos, bet Jūs esat bijis klāt pie runām. Un tālāk mums nav ko runāt. Ja Jūs to noliedzat, tad man ar Jums tālāk vienkārši nav par ko runāt. Bet es to runāju ar Jums tāpēc, ka ne lasītāji, citādāk man ar Jums privāti, Cilēviča kungs nebūtu ko runāt. Jūs neatzīstat Latvijas okupāciju, es visu saprotu. Nu kā tad Jūs okupanti būdami to atzīsiet. Ko tad mēs tā beigsim. Un pašreiz ir tieši tā. Un kas ir tas jaukais krievu redaktors, kas Jums ir paraksttiesīgs un īpašnieks.

G.B. Šejnieks?

V.K. Nu jā. Un ko tad viņa avīze raksta? Kāpēc šī avīze bija pirmā, kas deva politisku vērtējumu jaunajai šai „Labākai Latvijai”. Tā bija pirmā, kura apdrukāja skaidri un gaiši jūsu politisko seju ar to, kas jūs esat. Tas ir ļoti nepievilcīgi, kas tur bija rakstīts. Jūs saprotiet es esmu kā to sauc – nacionāli norūpējies vai nacionāli orientēts.

G.B. Gluži tāpat kā es.

V.K. Tāpēc mani tas nevar apmierināt. Es pat prezidentam Zatleram droši vien būšu spiests jautāt, kad viņš tagad ir tik sapriecājies, tā kā drusku par daudz varbūt. Kā tad būs. Viņš par premjerministru iecels cilvēku, kurš neatzīst Latvijas okupāciju.

G.B. Pajautājiet.

V.K. Cilvēks ir jau labojies. Nu viņš ir paziņojis, lai neteiktu, ka viņa ir okupēta. Tā viņš neteica. Viņš teica. Viņa nevarēja būt neokupēta.

M.L. Un kā Cilēvičs teica. Cilēvičs teica, ka dažas nedēļas bija okupēta un pēc tam dažas dienas.

V.K. Dažas dienas varbūt.

M.L. Un pēc tam inkorporētas.

V.K. Redziet, Jūsu pašu kungi tur, kas ap Jums ir, nu piedodiet, šis pats cienījamais jaukais Šlesers. Viņa izcilā īpašība ir nelikties zinis neko tādu, kas viņam nepatīk. Un viņa apmaksātie un tie caurcaurēm nopirktie, es viņam nepārmetu. Ja nauda ir, lai pērk. Un ja par naudu var nopirkt tur tos rakstītāj spēkus. Es to zinu, man tas neuztrauc. Sliktāk ir tiem, ka kāds tam notic. Bet Šlesera kungs taču teica intervijā avīzē „Telegraf” tā ir .Tas bija divi tūkstots, es domāju sestajā gadā. Tāpēc, ka man mājās tas viss ir , es tikai Jums šeit nevaru tā pateikt. Kurā viņš izraisīja lielu prieku Krievijas prezidenta vēstniekam Jasidženskim, tāds te bija ieradies vienreiz, un visa komanda viņam līdzi bija Krievijas valsts Domes deputāti un vēl šādi tādi ļautiņi. Profesors Tretjakovs, kurš turpat sēdēja, kas ir viens no impērisma ideologiem. Ir tāds profesors viņiem. Tad lūk šie ļoti nopriecājās, ka nu lūk nāk pie varas jaunā paaudze, skaidri nosaucot, ka šī jaunā paaudze ir Šlesers, un kā šis jaunās paaudzes pārvaldes Šlesers skaidri un gaiši viņiem pateicis, ka mums vajag valdību pusi no krieviem, jo tas mums ir izdevīgi. Viss. Jūs domājat, ka Šlesers tagad to grib dzirdēt? Un teikšu vairāk. Viņš Jums pateiks jā. Šodien viņš vairs neteiks. Viņs Jums pateiks jā mums vajag, varbūt pat vairāk. Varbūt pat vairāk kā pusi. Viņš Jums to nenoliegs.

G.B. Es pajautāšu.

V.K. Viņš nenoliegs. Un nezinu kā Šķēle mocīsies. Viņam tad būs neērti, nu viņš taču tomēr Tautas partija. Bet tās lielākās briesmas ir tas, ka Jūs kļūsiet par piesegu Latvijas pārkrievošanai. Lūk kur ir briesmas. To es Jums skaidri pasaku. Es Jūs varētu apsūdzēt. Ne ar nolūku Jūsu, bet ar rezultātu. Visi nolūki, ziniet ir tas labais izteiciens, kas ir bruģērti ar labiem nodomiem, ved uz elli. Ir tā. Un ja šodien paskaties, ko Urbanovičs dara, Urbanovičs kopā ar Jurkānu gadiem ir runājis par saskaņu. Jā, bet par kādu? Viņu izpratnē saskaņa vienmēr bijusi, lai latvieši pieņem to situāciju, kāda ir Latvijā. Un tad būs saskaņa. Un viņi to nav slēpuši. Kamēr mēs nebūsim latvieši pie savas ideoloģijas atzīšanas, tikmēr mēs šeit savu nepanāksim. Pareizi. Savu nepanāksim. Un jaukais Kabanovs, kuru mēs atkal negribam nekad dzirdēt, ko viņš reizēm ir teicis, ir teicis tā. Ziniet mēs taču visi esam krievi no Helsinforses, tā viņa tagad saucās.

G.B. No somijas.

V.K. Līdz Kuškai. Tas ir tur. Tā ir Krievijas varēs savākties kopā, bet saprotiet pašreiz vēl nav laiks. Nu un tad, kad mēs būsim pie varas, mēs Kabnovi, Ušakovi un citi, tad mēs savāksimies. Kāpēc tad mums šodien, vakar, jūs varbūt nepalasījāt avīzes. Vakar viens no kuriens un kāpēc bija ievajadzējies krievu avīzē teiksim, ne aģitācijas nolūkā, man tas jāpasaka, bet tas ir ļoti būtiski, ļoti būtiski. Priekš kam vajadzēja avīzē „Vesti” atrast šitādu cilvēku, kaut kāds Mihails Aleksandrovs, es pat nevaru īsti saprast, kur viņš to ir runājis. Šeit Latvijā vai Maskavā, vai braukuši no Maskavas, kur ir viss pateikts skaidri un gaiši. Ka Krievija var nodrošināt Latviju ar darbu visu „Pribaltiku”. Kak i bilo v SSSR. No. Dļja etogo nužno rešit političeski vopros negraždan, tas nozīmē, ka lūdzu kungi, jūs, jūs, jūs. Dodiet mums visiem ideju, jūs arī. Tūliņ uz līdzenas vietas, un tad varbūt. To es saku – varbūt. Tad mēs nezin, ko mēs jums atmetīsim. Varbūt, ka mēs Strautiņa kungam, teiksim, lai viņš sūta divas mašīnas ar krējumu, pareizi. Vai vēl kaut ko, varbūt mēs jums atmetīsim, es nezinu. To Krustiņš nezin. Un es nezinu, vai viņi to solīs. Bet jautājums ir, bet ko tad jūs cerat ar šo lielo draudzēšanos ar to Krieviju dabūt. Ko? Un Jums atbild. Kamēr nebūs pilsoņi tur, kamēr krievu valoda nebūs otrā valoda, neko! Nesaprotat? Nu nesaprotat, tā ir jūsu darīšana. Un tur Jūsu lielie vadoņi stāv kā mutē ūdeni ieņēmuši. Ka viņi jums vairāk neko nevar paskaidrot. Ka tikai latviešu valodu, par vienīgo valodu. Šito pantiņu jums skaitīs no rīta līdz vakaram. Nerunādami par to, ka latviešu valoda tiek faktiski izspiesta ārā visādos veidos. Latvijas pārkrievošana notiek. Televīzija pārkrievota, tas pārkrievots, tas pārkrievots. Nu kas tur ko nesaprast.

G.B. Latvieši sāk runāt sliktā latviešu valodā. Kas velk uz 0.8 Dolgopolova.

V.K. Es iebildu tikai to, kas man ir sakāms. Jo, ja man jautā, kas man šeit visvairāk uztrauc, tad te manos 77 gados, atvainojiet man par to dikti maz vajadzētu uztraukties vairs. Bet tas mani uztrauc, ka šeit no Latvijas nekas pāri nepaliks.

G.B Bet redziet, es personīgi ar šo lietu gribu nodarboties tikai tāpēc, lai kaut kas paliktu.

V.K. Nu bet vai tad tie ir Jūsu sabiedrotie cienījamais!

G.B. sakiet lūdzu šajā politiskajā laukā, kas var būt mana sabiedrotā.

V.K. Jā jā, šajā politiskajā. Tie kungi ir jūsu sabiedrotie.

G.B Sakiet lūdzu, kuri ir mani politiskie sabiedrotie, ja es esmu vidusšķiras aizstāvis nacionāli orientēts?

V.K. Atvainojiet es pat izvilkšu ārā šito rozā avīzi, kurā ir teikts: „na vopros, počemu Šķēle i Šlesers”, ko viņš atbild Belēvičs. „Možno otvetit tolko odnim, a skem ze togda eščo?

G.B. Krustiņa kungs Jūs esat gudrs cilvēks. Pasakiet tad ar ko?

V.K. es jums nevaru dot konsultāciju, Jums ir Stendzenieks.

G.B Pasakiet ar ko? Ar Ēlerti, ar Saskaņu, tad ar ko? Ir tikai divas iespējas. Tad ir tikai divas iespējas.

V.K. Nu bet varbūt, ka Jūs pats ar sevi?

G.B. To mēs redzēsim.

V.K. Redziet pats ar sevi. Jūs jau te izklāstījāt idejas, par kurām godīgi sakot es ļoti pacietīgi un saprotoši izturos. Bet es dikti baidos, ka Jūsu kolēģi, vismaz ne Šlesers. Viņam nav tāds raksturs, lai būtu tik pacietīgam, Šķēle ir aukstāka čūska, un ar to es neko sliktu negribu teikt. Tas noklausīsies, sapratīs. Viņš arī ļoti daudz saprot, ko nesaka. Gudrs cilvēks viņš ir.

G.B. Jā noteikti.

V.K. Bet viņš ir auksts. Kamēr Šleseram tā lieta izskatās vienkārša. Atnāc šurp Stendzeniek un nu tad tu tur padomā. Stendzenieks padomā, un Šleseram jūs redzat, viņam viss repertuārs ir vienāds, diemžēl manā izpratnē. Diemžēl. Es esmu sekmīgs. Viņa sekmes izpaužas tādās lietās, kur neaiztiek mazo cilvēku. Ziniet es turu lidostu, to, to šito. Tur taču nevienam nav nekas pretī. Lai viņš paplašina lidostu, lai viņš paplašina Rīgas ostu. Lai viņš vēl paplašina kaut ko. Tas izskatās ļoti labi. Lai viņš ievieš tūrismu. Visi teiks jā jā. Bet viņš neaiztiek ne manas, ne publikas intereses, viņš viņš taču nerunā. Jūs to esat manījis, ka viņs par tām runā. Jūs esat manījis, ka viņš runā par vidusšķiru? Ne vārda.

G.B. Es runāju par vikdusšķiru. Mani tas rūp. Es neesmu Šlesera vai Šķēles kunga aģitators.

V.K. es netaisos Jums pārmest. Ļoti būtiski man šodien sarunā ar Lībeku, mēs te runājam tāpēc, mans uzdevums ir lasītājam palīdzēt kaut kādā mērā vismaz. Izšķirties te tajā sabiedrībā par ko!

G.B. Tāpēc es te esmu atnācis.

V.K. Nē nu par ko. Labi Jums tagad ir vieni uzņēmēji, un piedoiet tie otrie ar ar kaut ko uzņēmēji, jo viņi bez uzņēmēju naudas nevar dzīvot.

G.B. Kur pie Ēlertes uzņēmēji?

V.K. Jā

G.B. tas nu gan kopā nesader. Ēlerte taču aicina pārdalīt, nepasakot, no kurienes ņemt.

V.K. To dara Šlokenbergs.

G.B. Nu bet tā tak ir tā pati komanda.

V.K. Nu , ja jūs tā teiksiet, ka Ēlerte zin kā to vajag darīt savu politisko partiju dāma Jūs tur pie vārda pieķers. Esiet uzmanīgāks.

G.B. Labi.

V.K. Tāpēc, ka Štokenbergs ir tas kas tur pauž ar to pašu nodomu nodokli progresīvā, un tas ir daudziem patīkami.

G.B. Bet tās ir tās lielākās šausmas.

V.K. Nē nu tas ir daudziem patīkami un pašam Štokenbergam. Štokenberga kungs, kāpēc es par viņu runāju. Tāpēc ka Štokenberga kungs ir viens no visgudrākajiem, kurš zin, ko viņš runā. Kaut ar tas izskatās bīstami, bet viņš zina un saprot, ko tas nozīmē. Daudzi nezin, ko viņi ar to, vai ko tas nozīmē. Bet Štokenbergs ir gudrs. Vienīgais no visa tā bara. Manā izpratnē. Kas ir tiešām politiski gudrs. Visi pārējie ir emocionāli kliedzēji, katrs par sevi un par savām interesēm. Štokenbergs ir gudrs. Un ar to es neko sliktu negribu teikt. Es to gribu teikt, tāpat kā Urbanovičs ir gudrs. Ak dievs, kurš ir tik maz kļūdas pielaidis, kā Urbanovičs. Bet tāpēc viņš ir bīstamāks. Kad es to Cilēvičam teicu, tad viņš uz mani, esmu pārliecināts, ka viņš to Urbanovičam ir pateicis, ka Krustiņš pasmej. Un es to arī varu atgādināt. Tāpēc, ka viņš vismazāk ir. Kamēr Jūsu kustībā man ir ļoti bail, ja es būtu jūsu pusē, man būtu jābaidās no Jūsu kļūdām.

G.B. man ir jābaidās no kļūdām, un man vispirms jābaidās arī no savām kļūdām.

V.K. Nē, es to neteicu. Nē es personīgi to Jums neteicu. Es teicu no tā, kas tur kopā būs. Es pat nezinu, vai tagad būšot jums jūnijā, ja. Tad kas tur būs īsti. Jūs tur nodibināsiet partiju. Nē. Jūs tur noslēgsiet līgumu ar tiem diviem apakšuzņēmējiem Šleseru un Šķēli par Jūsu politisko pārstāvēšanu, kas būtu visticamāk un visloģiskāk. Tā būs. Godīgi sakot, es taču to nevaru pateikt. Tu var pateikt mūsu lasītājam, kas te sekos tālāk.

M.L. Kā teica Šķēle. Šķēle teica tā, ka būs Tautas partijai kongress un būs Šleseram kongress, un viņi lems, tātad oficiālā līmenī par sadarbības veidu ar šo biedrību. Tā viņi abi abgalvoja.

V.K. redziet, ja jau reiz ir kā tu saki, tad jau tur izrādās, ka viņi domā Jums diktēt noteikumus, nevis Jūs viņiem. Es to sapratu tā, ka uzņēmēji trīs četri tūkstoši, pieņemsim, tas ir nopietni.

G.B. Nopietni.

V.K. Bet tad tie pateiks, ziniet kungi, vai nu Jūs tā, vai tā. Bet es saprotu, ka tie domā, ka viņi tur runās ko citu.

G.B. bet es nebūtu tik tālu ticis. Pat līdz intervijai ar Jums, vēl tajā postenī kustībā esot, ja man nebūtu iespēju runāt tā kā es runāju.

V.K. Jums jārunā, jo Jūs esat priekšsēdētājs, tad Jums pēc manas saprašanas ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka jūs izvēlēsieties, nu kā lai to saka, es atļaujos teikt apakšuzņēmējus, kuri Jūs politiski apkalpos. Jums nav nekāda vajadzība veidot jaunu partiju. Jums nav nekā vajadzīga.

G.B. Precīzi.

V.K. Jums ir vajadzīgs šie ir mūsu, kā tur krieviem „subpodrjadčiki” tādi un tādi noteikumi, esiet tik labi tajā brīdī ka jūs to nedarīsiet, tad mēs jums atrausim savu labvēlību. Tikai jautājums kad. Un vai Jūs to spēsiet. Un te nu jautājums ļoti skaidri un nepārprotami. Cik liela būs Jūsu pārstāvniecība vēlēšanās tur. Tātad Jums vienīgais jautājums par ko Jums būs jāvēlās. Jāpaskatās, lai Šlesera un Šķēles kungi, viņu deputātu sarakstā būtu vairākumā. Un tad protams, viņi lauzīs savas mazās rociņas, jo ja atkal tur nebūs viņu dvēseles vairākumā, tad viņiem protams ir grūti, tad ir neizdevīga visa tā šepte, bet viņš no otras puses var apdomāt Šķēle, bet ja ne tā tad nekā. Tad es vispār netieku tur iekšā. Tāpēc man varbūt šī Belēviča nosacījumi ir jāpieņem. Jo vairāk Šķēlem. Šlesers var braukt ar muti kā daudzās reizēs un viņš brauc ar muti. Viņam tas izdodās. Tas Šķēlem neizdodās. Viņam netic neviens Šēlem, ka viņš ir labs. Bet Šlesers ar vērienu – es. Nu kā izskatās, ka nu būs būs. Nu davai. Visiem krieviem amatus ziniet mēs ar to, ar šito, mēs visu to izdarīsim, vai tad ne? Viņam ir cerības. Un tagad tikai galvenais, kā jūs tiksiet galā ar to vienotību? Kas tā ir? Es te kā nacionāls cilvēks jautāju uzreiz no šī viedokļa. Kas ir tajā vienotībā. Vienotībā acīmredzami aģitē, nezinu kādā veidā. Tā tomēr ir Ēlerte. Ja jau es tagad zinu labi, kas tur par noteikumiem, lai tur nelaistu iekšā tos jaunos nacionālos. Tie jaunie nacionālie reizē ar mazs produktiņš bija kādreiz, bet tagad viņi ir pavisam kas cits. Bet viņiem pats princips. Nelaist iekšā. Uz kāda pamata Jūs atnācāt te Ēlerte, lai jūsu bilde pirmajā lapaspusē. Visi ļoti labi zināja, es nenaidojos ar Ēlerti, es esmu par vienotību. Un ka izrādās, ka viņai tā nemaz nav vajadzīga tā īpaši. Ka tā vienotība bija vajadzīga tikai savus cilvēkus tur salikt, kontrolēt un ka nu jau paši nezin kurš. Kur ir nacionālā lieta. Nav. Kristovskis lauzīs rokas, bet slepeni jau stāstīs vienam vienu, otram otru. Tas tomēr atnāk līdz šejienei. Tie stāstiņi vieni un tie otri.

G.B. Vai Jūs domājat, ka man neizdosies nostāvēt taisni? Varbūt, ka nav vērts. Jūsu padoms.

V.K. Es nezinu! Jūs saprotiet Jums ir cilvēki, kas ir parakstījušies mierīgā garā zem tā manifesta. Es tomēr neīsti lāgā apjēgdami, kāpēc viņi to darīja.

G.B. Zem tā var katrs cilvēks parakstīties.

V.K. Tur bij tāds Lipmans un vēl tur dažādi šepmaņi. Es viņiem neko nepārmetu. Viņi ne Jūsu dēļ parakstījās. Viņi parakstījās Šlesera dēļ. Jo no Šlesera viņi cer ko dabūt. Šlesers ir Šlesers. Šlesers ir biznesmens.

M.L. Un vienmēr savējos ir atbalstījis.

V.K. Sarunāsim visu ko sakārtosim. Nu tā taču tur ir. Jūs tur esat manā izpratnē, ka jūs esat ļoti labi. Skatos, ka dāma Plaude ir uzmanīga palikusi pēdējā laikā. Viņa vairs negrib būt taisni pirmā vietā. Nu to es nezinu, varbūt tā ir sieviešu viltība. Kurš tad ir tas latviešu izbāzenis, atvainojiet.

G.B. Kurš ir latviešu izbāzenis.

V.K. Te viņš sēd. Atvainojiet par rupjību.

G.B. Nē tā nemaz nav rupjība. Es taču biju aizbraucis uz Gruziju. Skaidrot kā viņiem izgāja. Un tie, kas bija no otras puses, kas viņus izmantoja šādā veidā pārmeta, tas šobrīd ir Gruzijas prezidents. Bet viņi izveidoja savu atsevišķu lietu. Saprotiet, var neko nedarīt.

V.K. Nē nu es Jums nesaku. Vai es Jums saku, lai Jūs nedarāt?

G.B. Krustiņa kungs sakiet, kas ir tas par ko es domāju katru dienu un Jūs sakiet tā kā mana sieviņa. Un viņa saka tieši to pašu. Un tad vakarā es eju ar domām, ka nav vērts. Bet no rīta pamostos un atkal gribas kaut ko darīt. Ir tik grūti iestāties par kaut ko. Un ir tik viegli pret. To mēs redzam visi ikdienā.

V.K. Jūs ārkārtīgi nomociet ar vienu lietu sevi. Sarakstiet desmit punktus. Jūsu likumi, priekšlikumi. Desmit, ko Jūs darītu, ja Jūs tiktu pie varas. Bet lūdzu, tas ko Jūs sakat, atvainojiet, jums ir ļoti daudz ideju. Un visas tās idejas es domāju, būtu interesanti, ja mums te būtu sēdējuši stenogrāfisti un visu to būtu piefiksējuši un tad es varētu mierīgi mājās palasīties. Pielikt kāsīti, te pie tā var to, to to un šito.

G.B. Vai es drīkstu Jums atsūtīt izrakstu.

V.K. bet mans nolūks jau nav to darīt. Es nevar tam laiku tērēt vienkārši. Un mums nav tik daudz lappušu, lai mēs to varētu atļauties darīt. Diskutēt ar Jums. Mums ir jānoliek cilvēkam priekšā profesionāli skaidri, kas ir Belēvičs. Un ko viņš Jums var teikt, kāpēc jāiet ar viņu! Lai otra puse nedarītu tā. Kura darīs tā, nu Belēvičs. Nu vai tad jūs nezinat, ka viņam bija 20 aptieku un viņš slauca, un tāpēc viņš ir bagāts. Numur viens. Nē ja man tas būtu jādara, es tā darītu. Saprotiet, es jau arī to zinu. Kā jūs dariet. Ā, un tas ir tas Belēvičs, kuram ir briežu audzētava, Skaidrs, ka viņš draudzēsies ar to krievu. Nē nu skaidrs. Pajautājiet Belēvičam vai brieži ir aplikti ar nodokļiem, teiks kāda veca kundze latviešu. Dumji protams, ka aita, bet pajautās. Un tādā garā. Bet jums ir vajadzīgi tie desmit punkti. Jo tagad, kad jūs pateicāt par tām astoņām klasēm, jūs jau nepateicāt visu, ko es jums esmu piekritis, jā. Es varētu teikt, ka tas, kas nemaksā naudu, tas nav neko vērts cilvēku acīs. Bet ja mēs to neiestāstam tā skaidri, tad mēs to teikt nevaram, jo jums to sapratīs pavisam citādi. Sapratīs, jo grib saprast citādāk. Nu sakiet, ko jaunietis darīs, kad viņš ir beidzis astoņas klases un iemācījies rakstīt un lasīt. Nu ko viņš darīs. Pasakiet, kāda ir viņa nākotne. Un ko rāda Latvijas avīze, Kuzmins personā, un ko viņi tur rāda, jauna studiju programma. Es tak negribu vilkt to ārā, kur iedomājieties ir rakstīts – jauna profesija kultūras, kā viņa tur saucās, akadēmija. Ziniet apgaismotājs, es domāju cilvēki iet un filmu studijās iemācās apgaismot, jo viņu tas interesē sevi vien divu gadu laikā un nekāda akadēmija nav vajadzīga. Te padzirdējuši, ka es būšu apgaismotājs. Bet tu man izmaksā to izglītību. Nemaz nejautājot, vai vispār kādam ir vajadzīgs tāds apgaismotājs. Nu un ja nu iznāk apgaismotājs, es braukšu uz Īriju. Un tur mani gaida. Apgaismotāju. Un šāda tipa izglītība tiek murmināta katru brīdi.

G.B. Kā tajā anekdotē. Par to, ka cilvēks atnāk uz restorānu un viņam oficiants atnes, viņš saka, ko jūs man atnesāt? To, ko jūs pasūtījāt. Bet ko es pasūtīju? To ko es atnesu. Tāda ir arī Latvijas izglītība, ko valsts ir pasūtījusi. Un es jums lūgšu padomu.

V.K. Runājot par medicīnu. Tad lai medicīna, jūs jau pats teicāt. Viss ir ļoti jauki, bet ka nevajag divas mācību iestādes. Jo vairāk varētu pateikt tāpēc, ka mums nav mācību spēku tādā līmenī.

G.B. Tieši tāpēc protams.

V.K. Bet šīs lietas visas jā. Bet tad vajag šitā izdarīt un to neviens nevar. Tad jāģībst nost. Tad jāģībst nost. Tad Stradiņi pārvēršas par medicīnas institūtu.

G.B. Par Univeristātes medicīnas fakultāti.

V.K. Kreitusei tur vairs nav nekāda politoloģijas nodaļa, kura patiesībā Latvijai ir pilnīgi nevajadzīga.

G.B. Bet tas tak labi. Nevajag mums tādu nodaļu.

V.K. Jūs saprotiet, tad Jums būs Kreitusu klans pretīm.

G.B. Nu bet lai tak ir.

V.K. Jūs vēl to neesat skaidri pateicis, cilvēk mīļais. Un tanī brīdī, kad Jūs to spēsiet pietiekoši asi pateikt, kā es domāju, tad Jūsu pusē var pacelties simpātijas. Jo daudzi cilvēki teiktu, bet Krustiņ, kas ir patiesība? Nevajag, priekškam mums vajag, tikai tāpēc, lai būtu divu universitāšu lektori. Tas ir divas universitātes. Jo tā loģika man ir pilnīgi skaidra, ka tās fakultātes tur ir vajadzīgas tāpēc, lai varētu piedabūt to minimālo universitātes statusu. Un neko vairāk. Tāpēc Auziņš galīgi tam nejūt līdzi. Viņam tas nav vajadzīgs. Un es viņam piekrītu, ka nevajag. Nevajag. Priekš kam. Vai kāds var pateikt ar ko viens ārsts no otra atšķiras? Es nezinu. Vai viņiem specialitātes ir citādākas tur universitātē? Un es jau neaizeju tik tālu un nejautāju, vai tie mācību spēki ar tik nav vieni un tie paši.

M.L. nav nav, tur viņi sašķēlās.

V.K. Nu es taču nezinu.

G.B. Bet tieši šinī sakarā man ir pilnīgi tās pašas domas kā Jums, Krustiņa kungs, bet jautājums ir tāds. Man dodiet lūdzu padomu. Vai man neizdosies ar moderniem medijiem, ar mājas lapām, ar twitteriem, blogiem?

V.K. Ar kādiem moderniem medijiem?

G.B. Ar twitteriem, blogiem.

V.K. Atbildiet, jums ir daudz vairāk laika interesēties, man diemžēl nav ne tādas varas, ne iespējas. Es Jums jautātu, nu izpētiet, cik tad tiem twitteriem, blogiem ir pieejamība Latvijas sabiedrībā.

G.B. Jaunatne.

V.K. Cik procentiem no Latvijas balsstiesīgo iedzivotāju tas ir informācijas avots!

G.B. Līdz 29, 30 gadu vecumam jaunieši nelasa ne avīzes, ne skatās Latvijas televīziju.

V.K. Jā, un tie cilvēki droši vien lielākoties dzīvo Rīgā un tur. Bet es Jums jautāju par tiem latviešiem, kurus var saukt par konservatīvi domājošiem un kur varbūt Jūsu vārdu iedvesmo. Drīzāk aizvilksies uz to vēlēšanu iecirkni, nekā šie jaunie „twisteri”. Tie nekur neies.

M.L. Tā ar taisnība.

G.B. Taisnība.

V.K. Bet Jums taču vajadzīgi tie, kas balso. Jums taču vajadzīgi, mēs te varam ņirgāties vai ko, bet mēs avīzēs dzīvojam lielā mērā šodien, ar saviem cik tur, tuvu 30 tūkstošiem abonentu. Uz to latviešu palikušo intelektuālo daļu.

G.B. Tā ir.

V.K. Un varbūt, teiksim, pat valstiski vai nacionāli domājošā daļa, varbūt pat tā var teikt, es jau to nevaru pierādīt, manā rīcībā nav tādu ziņojumu. Godīgi sakot man nav tādas varas, lai es pasūtītu tādu pasūtījumu. Tam būtu vajadzīga nauda, kas nav. Es te neesmu finansu noteicējs. Bet Jums taču ir tas jāzin. Vai Jūs pie tiem jauniešiem trīsdesmitgadīgiem Jūs aiziesiet tad. Vispirms Jums ir jātiek pie tiem večiem.

G.B. Bet tāpēc es esmu atnācis uz Jūsu avīzi. Man tik ļoti nozīmīga ir šī intervija. Es nevienai avīzei un televīzijai neko nesaku, līdz es neesmu atnācis pie Jums. Man jau arī palīdzība ir vajadzīga.

V.K. Mēs ar Jums runājām, ļoti pacietīgi, piedodiet, ne tādā nozīmē. Man pašam ir ļoti interesanti zināt, ko Jūs domājat, kas Jūs esat, atvainojiet, politiski. Vai Jūs esat vairāk ideālists vai kas nav ideālists.

G.B. Vai vienkārši dumš.

V.K. Nē nē. Jums tur ir kāut kāds voltariānisma ietekmes

M.L. Latviešu izbāzenis.

V.K. Viņš ir apgaismotājs, kurš domā. Ja var apgaismot ar labu. Tā bija apgaismotāju nelaime, ka viņi iedomājās, ka Katrīnu II teiksim var apgaismot, un viņiem likās, ka viņa apgaismo. Vai tā bija labā krieviete. Tas ir cits jautājums. Bet var apgaismot personu noteikt, par to nestrīdēsimies. Arī viņš ir apgaismotājs. Viņš Jums te stāsta vispār diezgan pareizas lietas, un ja mums būtu liela daļa viena zāle ar bezdarbniekiem ir zināma intelektuāla bagāža. Tie ar interesi noklausītos. Bet tie pārējie, taču tie balstiesīgie lielākā daļa ir nodarbināti. Viņus jāņem aiz dvēseles ar to, kas mūs skar. Un viņus visus, mūs visus skar tie nodokļi. Dariet, ko Jūs gribiet. Tie ir nodokļi, tie ir dažādi pabalsti, tās lietas, kas ir manā kabatā. Es jau te teicu tiem mūsu finansistiem. Ai, šitos muldoņus. Zini, līmenis mums ir tāds. Nezin, beidziet izķēmot kaut kādu tur nacionālo, ziniet, no tā mums ir procenti. Nav jau tik liels tas valsts, parāds. Cik man būs jāmaksā. To Jūs man pasakiet. Jūms nav vēl 60%, es saku, un kas tad būs, kad būs 62? Kas tad būs? Neviens neinteresējas. Mēs taču vienkārši par cilvēkiem stāsta, ka tie lielie parādi, bet pasakiet man, kurš iedomājas, kā reāli jūs maksāsiet šos 7ar pusi miljardus. Jūs man pasakiet, kurš to zin. Es ar nezinu. Kā. Nu Jums bērnu bērni maksās. Nu kā viņi to darīs? Pasakiet man. Kādā veidā Jūs iekasēsiet valūtas fondam naudu no manas kabatas. Kādā veidā, nu pasakiet man to, kā tas notiks?

G.B. Vienīgā iespēja attīstīt lauksaimniecību.

V.K. Ko tad man nemaksās nodokli. Nebūs vairs ienākuma nodoklis. Man būs vēl parādi?

G.B. Šo parādu var atdot tikai no ārzemēm, no eksporta ienākošās naudas palīdzību. Mums ir jāattīsta ekonomika.

V.K. Nu tad ziniet darīsim tā kā darīja vecais Ulmanis. Neievedīsim to, ko mums spiesti nevajag.

G.B. Precīzi.

V.K. Neievedīsim. Kas tad Jums to liek darīt tagad?

G.B. Un neizvedīsim penisju fondu naudu uz ārzemēm. Lai viņa šeit paliek uz vietas.

Tas būs vienīgais kreditēšanas avots.

V.K. Es nezinu. Jums tūliņās kliegs vai, kā Jūsdabūs pa galvu.

G.B. Par šito taisni?

V.K. Jūs dabūsiet pa galvu.

G.B. Feini.

V.K. Tāpēc, ka, es domāju, ka jūs dabūsiet. Es nezinu droši. Bet es domāju, ka visi tie saucamie investori tūdaļ ar rungu pa galvu.

G.B. Es painteresēšos, cik daudz no tās naudas ir pazaudēts jau.

V.K. Nē, es Jums saku viņiem, priekš kam investoram pie jums ieguldīt naudu, lai pie jums tur iegūtu un izvestu.

G.B. Mums ir sava lieta. Mums ir mūsu tautas lieta.

V.K. Belēvičs, lai viņu Latvijā turētu.

G.B. Bet tā ir nauda mūsu dzīvei. Mūsu vecumdienām. Tā ir nauda mūsu bērnu izglītībai.

V.K. To Jūs varat stāstīt tikai ļoti nacionālistiskiem vadoņiem. Mums tādu nav. Mums taču ir Eiropa. Mums taču robežu nav.

G.B. Mums ir vajadzīgi nacionāli vadoņi.

V.K. Nu bet tad Jums atkal jāsāk. Jums ir atkal jāsāk skaidrot, ka Jūs nevarat piekrist bezrobežu Eiropai. Un tas skanēs ļoti šausmīgi priekš Ēlertes kundzes un visiem tur. Lai Jūs pagremdētu, pateiks, ziniet ko. Belēvičs grib, lai slēdz robežas. Jūs gribat stāvēt rindās pie robežas, lai brauktu uz Vāciju? Nē, to mēs negribam. Belēvičs ir „maita”. Ne. Viņš grib, lai mašīnas atkal stāv simtiem, mēs neviens negribam,lai kā tur bija. Es ar esmu stāvējis, es zinu. Es negribu stāvēt pie Polijas robežas. 10 punktu.

G.B. Parunāsim vēl par lata devalvāciju.

V.K. 10 punkti būtu vajadzīgi.

G.B. Viens no tiem arī ir tajā skaitā. Šie viedokļi arī ir dažādi. Arī visās auditorijās. Un tā kā es saku. Es personīgi uzskatu, ka lata delvalvācija ir legāla pensionāru apzagšana.

V.K. Neaiztiekam pensionārus.

M.L. Bet tu par to lauksaimniecību pasaki, bet nevellc gari.

G.B. Labi, es tiešām domāju, ka mums lauksaimniecība ir jāatbalsta. Tāpēc, ka tādā veidā mēs stiprinam savas nacionālās saknes. Tur ir visas tradīcijas, tur ir valoda, tur ir dialekti un tas viss mums ir jāsaglabā.

V.K. Lai tad zemnieku savienība it kā būtu tā, bet tie jau nav nacionāli.

G.B. Nākošā lieta. Es personīgi uzskatu, ka mēs varētu, mums ir iespēja defektu pārvērst par efektu. Tas, ka mēs nekad nebūsim tradicionālajā izpratnē agrāra valsts, tas ir absolūti skaidrs. Un to, ko rietumnieki, kuri maz cilvēkus procentus nodarbina no tautsaimniecībā strādājošiem lauksaimniecībā, viņi nevar saprast ko mums tik daudzi dara. Tā ir mūsu laime. Tā ir mūsu tautas daļa, kas dzīvo laukos. Tas ir jāstiprina. Un es uzskatu, ka defektu par efektu var pārvērst sekojoša veidā. Tam, ka mūsu zeme nav ķimizēta un tas, ka mūsu zeme nav piesārņota. Tā ir brīnišķīga iespēja, mums nav ģenētiski modificēto organismu un augu. Mēs varam kļūt Eiropai par lauksaimniecības produktu ražotāju ar milzīgu pievienoto vērtību, ekoloģiski tīra pārtika. Es tiešām ne tikai esmu pārliecināts, es ar to nodarbojos intensīvi jau septiņus gadus.

V.K. Un Jums tas rentējas?

G.B. Rentēsies. Man ir bioloģiskā saimniecība, un es šobrīd izeju sertifikāciju un mana briežu gaļa būs bioloģiska. Līdz ar to viņas cena ir trīskārtīga.

V.K. Pagaidiet, tas Jums taisni ka it kā valsts Jums iepirktu.

G.B. Nē uz ārzemēm. Uz Eiuropu. Uz jeb uz kurieni.

V.K. Jūs gribat teiktt, ka ārzemēs savu gaļu ir bioloģiski tīra, vai kā. Jums maksāt trīskārtīgi lielāku maksu.

G.B. Uz līdzenas vietas.

V.K. Nu redziet, veiksmīgs biznesmenis. Bet tagad padzirdējuši to citi dumjie letiņi. Viņi ķeras klāt – mēs ar audzēsim. Bet nu cik tad tu audzēsi. Nu vienu briedi es audzēšu. Un kā tad viņu audzēsi. Es došu to pašu, ko es pats ēdu no sava galda. Viņš dabūs visu pēdējo.

G.B. Var audzēt graudus, var audzēt zemenes, vau audzēt vias šīs lietas.

V.K. Tāpat viņam došu

G.B. Var audzēt graudus, var audzēt zemenes, vau audzēt pirmatnējās cūkas.

M.L. Rapsi ar var audzēt?

G.B. Priekš kam rapsi vajag? Bioloģisko, es nezinu priekš kam.

V.K. Un ko tad domā ministrs Duklāvs?

G.B. Ministra Duklāva viedokli par šo es vēl neesmu ievācis, bet es zinu, ko domāja iepriekšējais ministrs Rozes kungs. Uz manu jautājumu par to, kāpēc mēs ar subsīdijām turam cilvēkus nabadzībā. Mums taču vajadzētu, piemēram, kāda jēga maksāt subsīdijas par graudaudzēšanu manai saimniecībai vidzemes augstienē netālu no Ērgļiem, kur graudi izdodas vienreiz piecos gados. Kāpēc Jūs man nevarētu mūsu reģionā, kur graudi neaug nemaksāt par graudiem nemaz, bet toties divreiz vairāk par lopiem. Un tiem, kas uz auglīgas zemes, kur var audzēt labību, grib turēt lopus

V.K. Viņš teica, ka Eiropa neļauj.

G.B. Nē, viņš teica, ka Eiropa ļauj, viņš teica baigi grūti pārkārtoties. To tak var izdarīt. Viņi būs bagāti no graudaudzēšanas, mēs būsim bagāti no lopkopības. Ar šādām vienkāršām lietām mūsu starpā, es baidos to teikt publiski, es saredzu vienu milzīgu problēmu zaļajos zemniekos. Man jau varētu kādreiz pajautāt.

V.K. Viņi jau ir Jūsu tie sabiedrotie, tie zaļie.

G.B. Bet es pateikšu, bet tikai ne publikācijai.

V.K. Nu to mēs nevaram garantēt.

G.B. Nu labi, tad es pateikšu sekojošu lietu. Es saredzu milzīgu problēmu tajā kombinācijā zaļie zemnieki. Viņa ir neloģiska. Tas tā kā hibrīds starp suni un kaķi. Lauksaimnieki, kas grib iegūt lielu ražu, viņiem tak jāstrādā ar ķīmijas palīdzību un ģenētiski modificētiem augiem. Tieši pret to zaļajiem vajadzētu iestāties. Lūk šis manā izpratnē nefunkcionē saknē.

V.K. Redziet mums jau daudz kas nefunkcionē, piemēram, Zemnieku savienība tagad Ulmanim vāc naudiņu par to pieminekli. Nu viss ir ļoti labi, ļoti patriotiski. Starp citu pa 22 000 cilvēkiem tā arī to pieminekli nespēj ne pusi savākt. Ja es rēķinu, ka 23 tūkstoši iedeva latu vai 43 tūkstoši. Nabaga latvieši neēd Neviena persona tur nebija kura iemestu 10 tūkstoši, kas vienkārši tic. Neviena. Un pat tajā vakarā cik tur bij skaisti es domāju, ka tā televīzijas dāma ir vienkārši nekaunīga. Es pēc tam domāju, ka viņa ir vienkārši apbrīnojami pareizi rīkojas. Prasa tiem izciliem aktieriem, Jūs to latu samaksājāt? Nē, es pēc tam. Nu te Jūs redzat visus tos latviešu, kas ir pēc tam. Priekšā mēs sakam to, šito šito, un zemnieku savienība domās ar vajadzīga tikai priekšā stādīšana. Tikai. Tālākais neder, jo tur taču visi biedri bijušie sociālisti, nu ko mēs no viņiem gaidam? Tāpēc viņi nevar piemēram ar Raivi Dzintaru atrast nekādu valodu, jo viņam ar nacionālo nav nekāda sakara. Tikai tās nacionālās drēbītes. Tā pavicināt. Un tāpēc neviens man nevar pateikt. Bet kas mūs aizstāvēs no pārkrievošanās. Drīz mēs to Dudajeva ielu pārdēvēsim. Ik pa laikam atkārto, bet ko nozīmē Dudajeva ielu pārdēvēt. Tas nozīmē demonstrēt savu varu un vairāk neko. Jo patiešām daudziem cilvēkiem es domāju par 90% par to ne roka, ne kāja nesāpēs, ja tur ko pārdēvēs. Ja nerunā par principu, ka mēs to sāksim darīt. Un, ja mēs varam te darīt, tad nākošais jautājums būs, bet ko tad Jūs pēc tam darīsiet? Un kas Jums vēl nepatiks. Un tad, kad mēs te dzirdam šo te gabaliņu, ko es Jums pieteicu izlasīt, tur ir pateikts. Pieliekiet vēl 400 tūkstoš nepilsoņu. Tas pats Mežs, Jūs te laikam piesaucāt, Jūs jau neteicāt, ko Mežs tagad klusē. Tad viņš teica tā: tad kad bija reference par to Eiropu, tad visi krievi un krieviskie rajoni balsoja pret. Un toreiz krievu avīzes rakstīja skaidri.

G.B. pret Eiropas Savienību?

V.K. Gaiši un skaidri rakstīja, ja krievu nepilsoņiem šinī brīdī būtu balstiesības, Latvija nebūtu iekšā nekur. Ne Eiropā, ne arī USA Nato. Arī tur. Viss. Un tad mums te stāsta par sadraudzību, saskaņu un jautājums, ja šī saskaņa ies tādā veidā uz priekšu, tad ar ko tā beigsies? Tagad mēs Dudajeva ielu pārdēvēsim. Kas tad notiksies pēc kāda laiciņa? Varbūt, ka mēs pārdēvēsim vēl kaut ko? Es nezinu, vai Kirkeršteinu mums vairs vajadzēs? Nē. Nevajadzēs Kiršteinu. Jums būs Šlesers. Šlesers būs. Viņš Jums teiks, nē es nekad neesmu atsacījies ka latviešu būs vienīgā valsts valoda. Ak Jūs sakāt, lai varam būt Krievijā. To ar es neesmu teicis, ka nevaram būt vieba valsts, to es neesmu teicis.

G.B. es saku savādāk. Viena kopīga skola par valsts maksu bērniem tikai latviešu valodā.

V.K. Tikai Jūs palūdziet, lai cilvēks to atstāsta un parakstās.

M.L. Es runāju ar skolotājiem, rajona skolotājs saka tā, ka bērni izvēlās otru svešvalodu par krievu valodu vecāku spiesti, jo nekur jau neglābsimies, jo Saskaņa nāks pie varas un valoda būs vajadzīga.

V.K. nekur neglābsimies. Jā viņa nāks atpakaļ, mēs jau gatavojamies, un nekas briesmīgs nenotiks, ja atnāks atpakaļ. Pievienosimies krieviem. Pie tam negaidiet, ka Krievija jūs pievienos valstiski. Viņa to nedarīs. Viņai tas nav vajadzīgs. Viņai pietiks, ka viņai būs krieviska valdība. Krieviska valdība, nu vai tad Padomju Latvija toreiz bija vajadzīga. Nevajadzēs to.

M.L. Tas arguments jau ir tāds. Nu vai tadEiropas savienībā un Nato tas nav iespējams.

V.K. Nu kādas muļķības. Pilnīgi iespējams būs vajadzīga draudzīga valdība, kur būs vēl jo vairāk tāpēc noderīga un vajadzīga, ka viņa būs šai Eiropas Savienībā. Būs sava aģentūra Eiropas Savienībā. Mīļie cilvēki. Kāpēc nē.

G.B. Bet vai nav tomēr tā. Ir tomēr divas lietas – ir komunisma ideja un ir imperiālisma lieta.

V.K. Un komunisms arī ir viens no imperiālisma paveidiem. Un otrādi.

G.B. Bet ar to ir cauri. Bet kaimiņzemē arī vairāk nav komunisma.

V.K. bet piedodiet paliek Krievija paliek impērija šā vai tā.

G.B. Un kā jau es sacīju. Un mūsu galvenā problēma vienmēr ir bijusi Vāciju un Krieviju kaut ko darījusi …

V.K. Tagad Vācija ar Merkeli, padomājiet, ko dara Gerbere.

G.B. Merkele tiko aizbrauca. Es par to vēl neesmu izlasījis.

V.K. Es tikai Jums saku imperiālistiskās intereses. Mums bija Bušs, Bušs te ir divas reizes bijis. Kad bija Bušs viņš teica, ka vairs nekad nebūs okupācija. Bušs to teica. Bija Klintons, kurš krieviem par lielām šausmām, krievu presē pateica, ka Latvijas ir okupēta, es nezinu, ko tagad darīs Gerbere. Vai viņai būs jātsakās no tā. Ja viņai kāds jautātu, kā tad nu ir. Tie bija cita prezidenta vārdi. Mēs taču zinam, ka ar visu jauko Amerikas progresīvo to, ka nav atzinusi Krievija valdība Ruzvelts to atzina. Izcilais prezidents, cik četras reizes bija prezidents. Četras vai trīs. Viņš to atzina. Viņš vēl Staļinam uzrakstīja Jūs nu varbūt varētu tur to plebesīdu sarīkot, jūs saprotiet, jo man ir vēlēšanas. Amerikāņi mani nesapratīs. Nu sarīkojiet taču kaut ko tām Baltijas valstīm. Staļins teica, mēs to esam jau tikpat kā nokārtojuši.

G.B. Krustiņa kungs, un tagad mums brīnumainā kārtā ir pašiem sava valsts, bet kā viņu nosargāt. Neejot politikā, ejot kopā ar ko.

V.K. Nu protams ejot politikā, bet tikai kas Jūs tur būsiet. Pasakiet.

G.B. Man ir tāda pati baža kā Jums. Es negribu būt par latviešu izbāzeni.

V.K. Tad es nezinu kā lai Jūs definē – mīksts nacionālists. Nē to es nevaru. Tad Jūs tūliņās nožmiegs visi tie utu vanagi, kuri ir Jūsu pašu savienībā pavisam citi cilvēki. Es neticu, ka viņi ir tādi.

G.B. Es tik diplomātiski izteicos. Es teicu, ka tur cilvēkiem priekšstats par to, kas ir laba Latvija katram ir savs.

V.K. Nu ja tā Jūs vienai daļai publikas un tad es nezinu kam tas ir vajadzīgs. Jūsu jautājums, kas ir vajadzīgs vēlētājam. Vai viņam vajadzīga Jūsu žonglēšana. Tas ir vajadzīgs? Nē, viņam tas it neko nedos. Tāpēc, ka viņš ne vien nesapratīs. Būs citi, kas kaut ko citu teiks. Bet nepārprotiet.

G.B. Es ļoti daudzas lietas saku nepārprotami un skaidri un gaiši zinu

V.K. Uzrakstiet pie tiem 10 punktiem un turaties pie tiem, un neturpinājiet 11, 12, 13 bez vajadzības.

G.B. Desmit.

V.K. Desmit.

G.B. Ar Jūsu atļauju atsūtīšu Jums elektroniskā veidā, palūgšu padomu.

V.K. Te jau ir padomdevēji. Es jau ne

M.L. Jā jā padomdevēja.

G.B. Nu bet pasakiet, nu ko tad lai dara. Mēs taču atkal to lietu varam pazaudēt.

M.L. Es skatos no malas, kā tagad Saeimā ir daži deputāti, kas tiešām grib izdarīt, kas likumus skatās cauri, un kur kādas intereses un novērst sabiedrības labā strādāt. Daži tādi ir, un es redzu, ka viņiem arvien vairāk nolaižās tās rokas.

G.B. Nu bet kā tos cilvēkus dabūt manā pusē. Tie, kuri redz, ka tā nevar vairāk.

V.K. Kā, lūdzu pasakiet, kā nevar!

G.B. Tā kā šobrīd iet lietas. Valsts taču tiek izsaimniekota.

V.K. Visi bļauj šodien nevar, kā. Nu bet kā tad ir šodien? Pasakiet, kā tad ir šodien? Un vai tad tie paši, kas tur grozās ar Jums kopā, piedodiet, tas pats Šķēle, tas pats Šlesers. Viņi nav pie tā vainīgi, kas te notiek. Taču ir. Vai tad Šlesers nebija tas, kas pēc Šķēles demarša paglāba Dombrovska valdību? Viņš taču ir tas. Piegāja klāt un teica – mēs Jūs paturēsim. Un kur tad nu ir? Un tad Jūs teiksiet, ka Šlesers nav tas pats. Tas pats.

G.B. Es domāju, ka viņš ir labākais no visiem.

V.K. Bet kāpēc tad viņš ir

G.B. Viņš ir labākā izvēle.

V.K. Redziet, nu labākā izvēle. Piedāvājiet sev labāku izvēli.

G.B. Es esmu ceļā uz to. Varbūt, ka man izdosies.

V.K. Vulgāri tas skan, ko es Jums saku, bet ko tad man citu teikt! Mēs visi staigājam un gudrojam, kas te ir. Vēl taču te Latvijā ir daudz labu cilvēku. Te sēdēja Šķendera kungs. Es aizmirsu tas taču jūsējais un vēl valdes un prezidija loceklis. Es mocījos ar Šķendera kungu.

G.B. Bet Jūs bijāt labi uzrakstījis.

V.K. Izvilkt ārā no viņa, nu to sakni, lai es saprotu, ar ko man ir darīšana. Viņš ir nepārspējams demagogs. Un metode viņam droša. Kad uzdod jautājumu par to, kas tas ir. Es Jums pastāstīšu piemēru, es esmu ….

G.B. To man nāksies apgūt.

V.K. Uz katru gadījumu, tas nozīmē, ka viņš neatbild ne uz vienu jautājumu.

G.B. Katrs var saprast jēgu kādu viņš grib.

V.K. Viņš neatbild uz jāutājumu, viņš pastāsta piemēru, lai es viņam varētu teikt, cienījamais Šķendera kungs mēs nevaram atkal no jauna par to runāt, jo tas jūsu atbilde var labākā gadījumā atbildēt labākā gad;ijumā daļēji uz to, ko es jautāju. Kaut kas tāds, par ko Jūs nesakāt, bet kas attiecas uz to pašu un iziet no Jūsu paša atbildes. Jo jūs jau redzat tās atbildes tikai vienu pusi. Otru pusi. To taču Jūs nesakāt.

G.B. Bet es skaidru un gaišu valodu runāju. Ja man būtu iespēja būt kā saka pirmajās rindās pie tām reformām, tad es ietu.

V.K. Nu ko tad Jūs laižat citus pa priekšu. Tad man tā jājautā.

G.B. Man nav tā reitinga un tās popularitātes.

V.K. Lai Lībeka, tajā intervijā, ko Lībeka tagad uzrakstīja būtu pateikts.

G.B. Tieši tā.

V.K. Pagaidiet, pagaidiet. Tad jau Jums bija jārunā citādāk. Bija jāstāsta tā. Ziniet ko, neklausieties ko saka Šlesers un neklausieties, ko saka Šķēle. Klausieties, ko es saku. Nu tad es gribu redzēt cik būs 24 stundu laikā.

G.B. Es to pēdējo teikumu palaidu garām.

V.K. Kas notiksies 24 stundu laikā.Ko tie divi kungi pēc tam ar Jums darīs.

G.B. Es arī gribu redzēt, ko viņi darīs. Es saprotu, ka otrdien iznāks tā intervija.

V.K. Nu es nezinu, kad viņu uzrakstīs.

M.L. Otrdien vai trešdien.

V.K. Tas, ko Jūs teicāt viss bija lojāli un labi, nekas briesmīgs tur nebija.

G.B. Bet es nezinu vai mani

V.K. Nu ko es tur varu darīt. Es jau nevaru līdzēt.

G.B. Pajautājiet man, vai es skumšu.

M.L.Stendzenieks pateica. Izstāsti, kā Stendzenieks pateica

G.B. Tieši kurā

M.L.Tad, kad bija jāizvēlas kās kā, ko tu man teici.

G.B. Bija tāda situācija, kad ekonomists Osis uzstājās ar tiem saviem priekšlikumiem progrmmai kas ir jādara. Un es tā nevarēju to mierīgi noklausīties. Un es teicu, ir jau pareizi Oša kungs, bet tam pirmajam solim. Bet tomēr ir jādomā par to, kāda izskatīsies Latvija pēc 100 gadiem? Un vai tas solis tomēr ir tajā virzienā. Un katrs solis ir jāmēra. Vai tas jau ir tajā virzienā, vai pretējā virzienā. Un Jūs teicāt, ka nodokļus vajag iekasēt represīvi un vēl vairāk. Man ir pilnīgi cits priekšlikums, Oša kungs. Bez represīviem nodokļiem, jātiek iekasētiem pavisam savādā bez represīvās kompanentes, tam ir jābūt arī brīvās griba komponenti. Stādieties priekšā, ka mums izglītība un veselība būtu par maksu tajā nozīmē, ka mēs tieši no sava ienākuma nodokļa pa tiešo, nevis caur valsts katlu. Un bija jau, kā saka, par kustības vadītāju jāsaka rekomendēts un bija saņemta peikrišana no cienījamais Sausnīša kungs. Un Stendzenieks cēlās kājās un teica, ja Jūs gribiet, la es to reklāmas kampaņu izvelku, jāliek par priekšnieku Guntis Belēvičs.

V.K. nevilkt to Sausnīti ārā

M.L. Bet Jus sakat, ka Stendzeniekam nav teikšana politikā.

G.B. Milzīga, milzīga. Visi dara tikai to, ko viņš saka.

V.K. Viņam nav. Es teicu un esmu visu laiku teicis, ka tie divi vadoņi seko viņa sapratnei, Stendzenieka sapratnei.

G.B. Jā, bet Stendzeniek

V.K. Bet Stendzenieks nedomā politiski. Stendzeniek pārdod preci. Un viņš ļoti labi saprot, ka tādu preci kā Sausnītis, Strautiņš un visus tamlīdzīgus nevar pārdot. Nu to tak viņš saprot, cik tie būtu mīļi kādam no tiem pārējiem.

G.B. Bet vai nevar izveidoties tāda situācija, pat tad, ja tā varbūtība ir maza, ka tai precei, kas tiek pārdota, tomēr arī ir liela teikšana.

V.K.Atvainojiet. Stendzenieks jau sevi nepārdod.

G.B. Nē, viņš jau pārdod mani. Es taču to saprotu, ko dara ar mani.

V.K. Nu tad Jums jāklausa un ko viņš Jums ieteiktu darīt?

G.B. Man neviens neko neiesaka. Es visu laiku pastāvu

V.K. Ja jau viņš ir ieinteresēts Jūs pārdot, viņam vajadzētu pie jums strādāt.

G.B. Man pēc visām šim lietām ir vienmēr izdevies paskaidrot, ka seja. Lai arī seja ir tikai galvas būtiska sastāvdaļa un svarīgi tomēr, ka te iekšā. Un es, ar manu seju, ja es runāju Šlesera vai kāda cita vārdiem, es viņiem vispār neesmu vajadzīgs. Es taču esmu vajadzīgs tikai tad, ja man ir kaut kāda iespēja savas domas pateikt.

V.K. Es nezinu, ar kādiem vārdiem, bet ar tiem darbiem Jums būs jābūt tā kā viņi darītu.

G.B. Tas kad nonāks tik tālu.

V.K. Nē tad, kad Jūs būsiet pie varas, pieņemsim.

G.B. Pieņemsim.

V.K. Un Jums būs teikšana. Tad tādā gadījumā viņi taču to darīja, tāpēc lai Jūs rīkotos tā kā viņi domā.

G.B. Vai mums nav tādi piemēri bijuši. Piemēram, ar Loskutovu. Kurš runāja vienu un otru.

V.K. politikā nevar būt. Citādāk ne vien, ne otrs no viņiem ar labdarību nenodarbojas. To es Jums varu droši teikt. To ez zinu. Viņiem ir vajadzīgs kaut kas, tas ko viņiem vajag, nu to Jūs uzdodiet sev šo jautājumu.

G.B. Es līdz 12.datumam pieņemšu lēmumu.

V.K. Nu pieņemiet. Ja Jūs ziniet kādu to pieņemt.

G.B. Nezinu vēl.

M.L. Kas Jums būs, kaut kāda konference.

G.B. Jā.

M.L. Kad?

G.B. 12.datumā. Un mans uzdevums ir līdz tam laikam sarunāt tādas lietas.

M.L. Kā mēs tagad taisam to interviju divās daļās?

V.K. Protams, to jau es tev nepārprotami pateicu. Pirmajā daļā jārada šī kunga portrets. Kas viņš ir. Vienā intervijā to nevar salikt.