Ārsta Andra Jansona saruna ar Gunti Belēviču par tēmu “Par un pret Latvijā”
“Latvijas Vēstnesis”, www.lv.lv, 2.06.2010
Saite uz rakstu
Autors: Andris Jansons
Mēs īstenībā esam liela valsts. Mūsu mazvērtības komplekss, ka Latvija ir maza, nāk no padomju laika ģeogrāfijas stundām. Klasē uz tāfeles izkārtā Padomju Savienības kartē Latvija tik tiešām izskatās maza. Tagad mēs esam citā savienībā un izkārsim citu karti. Un tad mēs redzēsim, ka spēcīgas valstis, piemēram, kā Holande, Beļģija, Dānija, Šveice, Luksemburga, pundurvalstis un Svēto Krēslu pat nepieminot, ir mazākas par mums.
Veicot riska un cerību analīzi, mēs nonāktu pie secinājuma, ka fakts, ka Latvija ir tik liela, ir mūsu risks. No vienas puses mūsu lielā un zaļā zeme ir mūsu bagātība, bet no otras puses tā ir par lielu. Mēs nespējam uzturēt tās infrastruktūru. Puse no strādājošiem ir valsts sektorā un ierēdniecībā, nerada pievienoto vērtību un tikai patērē, bet tie, kuri rada pievienoto vērtību, paliek aizvien mazāk un mazāk. Valsts vienaldzīgi uz to noraugās, kā mēs nodilstam, ne tikai nomirstam, un tas ir vislielākais pārmetums. Vienaldzīgi noraugās, ka aizbrauc prom darba spējīgi cilvēki.
Kādi skaitļi ir Tavā prātā?
Katru gadu tāda pilsēta kā Jēkabpils nomirst un vēl tikpat daudz, varbūt pat vairāk, katru gadu aizbrauc. Cilvēki, kuri pārzina skaitļus, lai mani palabo, bet es vēlos raksturot tendenci. Noraudzīties, ka potenciālais pievienotās vērtības pelnītājs, kurš mums varētu ar Tevi nopelnīt pensiju, brauc prom, ka mēs viņu izdzenam, tā ir kļūda, kas ir jālabo!
Paldies par emocionālo ievadu. Vai Tu varētu raksturot, kas par veidojumu ir „Par labu Latviju”?
Kustība „Par labu Latviju” ir laba kustība, jo tā ir „par”. Tauta vēlēšanās izšķirs, par ko tai balsot. Tikai es jau vairāk kā nedēļu nevaru runāt šīs kustības vārdā, jo vairs neesmu tās formālais un nominālais vadītājs. Varu runāt tikai kā Guntis Belēvičs, esmu pats par sevi un arī esmu „par”. Tikai es neesmu vienkārši „par”, man ir arī idejas, ko vēlos izteikt. Kā sāku runāt ar profesionālajiem politiķiem, viņi uzreiz saka „nevar”, pagaidām nevar vai vispār nevar, un tūlīt pat māk paskaidrot…
Tātad uzreiz zina, ko un kāpēc nevar?!
Jā, viņi [politiķi] visi ir labi un vajadzīgi, bet man paliek neinteresanti, jo gribu runāt „par”, par to, ka var!. Un es nokļūstu situācijā, ka mediji krievu valodā nemitīgi man piedāvā tribīni, jo viņi saklausījuši manu „par”. Latviešiem refraktārais periods (kā fizioloģijā no impulsa līdz reakcijai) ir garāks, bet tas nav slikti. Mēs ilgāk domājam, bet, kad būsim izdomājuši, varbūt ieklausīsimies, ka Guntis ir „par”.
Redzi, mani par izglītības lietu baigi sit. Tikai tāpēc, ka neesmu mācējis izvēlēties pareizos vārdus vidējam krievam un vidējam latvietim. Ar žurnālistu viltīgajām tehnoloģijām iztaisīts tā, lai es tiktu pārprasts. Mēs dzīvojam informācijas pārblīvētā telpā. Troksnis tiek slāpēts ar troksni, laba ideja tiek pataisīta par sliktu. Kad pienāks vēlēšanas un jautās, kas ir Belēvičs, tad atbildēs – viņš ir par maksas izglītību un gejiem un lesbietēm. Tas no manis tiek taisīts, bet īstenībā esmu par labu Latviju.
Vakar redzēju, ka cilvēki dzird, ko es saku, piemēram, radioraidījumā Домская площадь. Vakar citiem vārdiem noformulēju savu tēzi par vidējo izglītību, sakot, ka mums par to vajag maksāt ar saviem nodokļiem. Ierosināju, ka cilvēkiem reizē ar algu vajag izsniegt voucher, nodokļu kuponu, varbūt pat vairāku veidu. Pagāja tikai pēcpusdiena un Domburšovā (26. maijā) jau viens cilvēks runāja, ka varbūt tik tiešām vajag izglītības nodokļu kuponus. Es tieku sadzirdēts!
Ko nozīmē šis voucher vai kupons?
Tūlīt paskaidrošu. Darbinieks, kurš saņem minimālo algu un pārējo aploksnē, bieži domā, ka par minimālo algu darba devējs nodokļus samaksājis, bet varbūt darba devējam ir nodoms pēc vairākiem mēnešiem vai gada firmu likvidēt. Viņš nemaksā nekādus nodokļus, bet darbinieks jau to nezina. Mums jau nav radīta iespēja pārbaudīt mājas lapā vai citur, vai par mums pagājušajā mēnesī ir samaksāti nodokļi pensijai vai tamlīdzīgi.
Iedomājies, ka valsts tagad teiktu, ka, piemēram, trešdaļu no nodokļiem paņem uzturēšanas vajadzībai, drošībai un tamlīdzīgi automātiski, bet pārējo izsniedz dažādos kuponos – šis sociālām vajadzībām, šis izglītībai, šis veselībai. Ja tu šādu kuponu saņemsi un aiznesīsi uz sava bērna skolu, tad būs garantija, ka viņa skolotāji saņems algu. Skola iekasēs no valsts, nebūs naudas kustība, bet dokumentu – tiesības saņemt naudu. Un tad tev būs garantija, ka tavus bērnus ārstēs, ka viņus mācīs, ka būs policisti un ugunsdzēsēji, kuri sargā.
Es aicinu maksāt par eksistenciālām lietām ar nodokļiem. Es neesmu pret izglītību, bet esmu par to, lai krīzes apstākļos, griežot automātiski un dumji, kā tikai mēs protam, nenogrieztu pašu svarīgāko. Lai pietiktu izglītībai un veselībai, jo mums nav nekā svarīgāka par mūsu bērniem.
Redzi, izteicos priekšpusdienā un vakarā tas jau ir televīzijā. Tas ir izcili, tas ir mans uzdevums izplatīt savas idejas. Ja tās pārņemtu politiskās partijas… es šobrīd grasos sūtīt katram Saeimas deputātam ikdienā vienu e-pastu.
Izklausās, ka Tu esi gluži kā think tank… runājot par to, sapratu, ka kustība „Par labu Latviju” esot izsūtījusi 21 prasības dokumentu visām politiskajām partijām. Kas ir šajā dokumentā?
Es nezinu, es tādu neesmu saņēmis. Vēlos būt godīgs, varbūt neesmu paspējis ieraudzīt, jo pēdējo trīs dienu laikā sakrājusies nelasītu e-pastu kaudze. Nevaru komentēt, bet varu komentēt savas izjūtas. Daži pārstāja ar mani komunicēt, daži atsūtīja man īsziņas, lai es nekad mūžā vairs viņiem nezvanītu un nesūtītu. Es viņus saprotu, jo īsziņas var tracināt. Bet ar mani sāka sveicināties pilnīgi sveši cilvēki uz ielas, viņi sāk zvanīt, sūtīt e-pastus un nāk palīgā. Es vēl nezinu, kas no šīs lietas iznāks, ko esmu iesācis, bet noteikti kaut kas iznāks, jo man vienmēr kaut kas iznāk.
Līdz ko mana sieva Vija mani atbalsta, tā man iznāk. Kad es vēl šaubījos, katru vakaru viņa man teica: „Tu neej!” un gulēt ejot viņai piekritu, bet katru rītu atkal sapratu, ka jāiet un kaut kas jādara. Tagad man Gunta Belēviča lieta ir tik tālu, ka man ir atbalstītāju saraksts, ko publicēšu mājas lapā, un man ir viens atbalstītājs – Vija Belēviča. Ja uzradīsies vēl kādi, es būšu laimīgs.
Vairākas galvas kopā ir laba lieta, bet simts galvas kopā ir izcila lieta. Esmu lepns, ka mani atbalsta cilvēki, kuri arī domā par Latvijas nākotni, ka vērts kaut ko darīt, ja mūsu nākotne ir bērnos. Mani nupat atbalstīja Nākotnes fonds. Es ievietoju viņu izstrādāto demogrāfijas programmu savā mājas lapā ar atsauci. Man tagad pienāk noformētas programmas gabaliem. Viens cilvēks taču nevar zināt visu.
Piemēram, sāku rakstīt par iekšlietām un drošību. Visiem skaidrs, ka arī tur nepieciešamas pārmaiņas. Kā var būt, ka iekšlietu ministrijas uzdevums ir noteikt politiku iekšlietās. Kas īsti ir politika iekšlietās?! Ir taču likums! Ministri no politiskām partijām mainās, vai mums tagad būtu jāmainās politikai, kā skatīties uz likumību Latvijā?! Es to galīgi nevaru saprast!
Mans ierosinājums ir vienkāršs. Šāda veida profesionāļus mums jāsaglabā, nevis jāpadzen no darba, viņu priekšniekus – policijas un ugunsdzēsēju ģenerāļus – Saeimai vajadzētu iecelt uz pieciem gadiem, lai viņi būtu politiski neraustāmi. Viņi paši zinās, kā ieviest kārtību savā mājā. Naudu viņiem vajag dot pa tiešo. Ģenerālis pats zinās, cik naudas atvēlēt tehniskajam nodrošinājumam, cik personāla atalgojumam, cik vēl kādai vajadzībai.
Kā var būt, ka ministrs policijas ģenerāli izsauc un strostē kā mazu puiku?! Un ministrijas preses dienests par budžeta, nodokļu naudu to tagad atspoguļo?! Tas ir austrumnieku vadības stils. Kāda var būt politika jautājumos, kur darbojas tikai likums?!
Ja domāju nepareizi, tad palabojiet mani. Es baigi ātri tagad mācos, esmu kā sūklis. Visas labās idejas uzsūcu un uzreiz lieku lietā.
Kāda bija, Gunti, Tava motivācija, ka Tu tik aizrautīgi un kaismīgi meties iekšā visā šajā lietā?
Tāpēc, ka mana meita pameta Latviju…
Personīga motivācija…
Absolūti!
Man šķiet, ka pēkšņi maza asariņa iezagusies viņa acu kaktiņā, kad viņš runājot uz brīdi paraugās griestos, bet varbūt arī es mazliet maldos…
Viņa ar savu vīru studēja Amerikā arhitektūru. Ieguva izcilu izglītību, viens profesors pēc studiju beigšanas viņus paņēma līdzi uz Ķīnu, uz vienu no lielākajiem arhitektu birojiem. Profesors ilgi neizturēja un aizmuka, bet jaunieši bija sīksti. Viņi nostrādāja divus gadus. Kad Ķīnā sāka iet uz leju, mēs ar Viju izlikām baigos tīklus Latvijā, lai bērnus dabūtu atpakaļ. Es teicu: „Brauciet atpakaļ, šeit varēs veidot arhitektu biroju. Mums vajadzīgas telpas trim projektiem, būšu pirmais pasūtītājs. Man būs desu veikali Aizkrauklē, Rīgā pie Centrāltirgus un Āgenskalna tirgū. Es maksāju. Pēc tam būs nākošie projekti…”
Klausies, kā notika tālāk! Vēl viens tāds pats pāris, latviešu meitene aprecējusi amerikāņu puisi, abi arī arhitekti… viņiem četratā bija arhitektu birojs. Nu, lūk, mani trīs projekti viņiem bija vienīgi divu gadu laikā! Līdz ko Ķīnā sāka iet labāk, viņus nekavējoties uzmeklēja, meitas vīrs sāka braukāt turp un atpakaļ, līdz viņi sakravāja mantiņas jūras konteinerā un ir prom.
Kam tad es, Andri, taisu savu saimniecību, kurā man izdevās iesaistīt savus bērnus?! Es savu sapni centos viņiem pārdot caur arhitektūru, nevis caur briežu saimniecību Iršu pagastā. Pasaules līmeņa safari parku ar arhitektūras viesnīcu, uz kuru brauktu skatīties no visas pasaules, no Āfrikas brauktu skatīties putnus un dzīvniekus. Bet mani bērni ir prom… un saki man, lūdzu, Andri, kam es to tagad taisu?!
Kam mēs vispār taisām mūsu valsti Latviju, ja mūsu bērniem tā nav vajadzīga?! Es nevaru dabūt savus bērnus atpakaļ uz savu paraugsaimniecību, es varu dabūt atpakaļ tikai uz paraugvalsti!
© Andris Jansons, 2010