Andra Jansona saruna ar Gunti Belēviču, trešā daļa.
“Latvijas Vēstnesis”, www.lv.lv
3.06.2010

Nobeigums sarunai ar Gunti Belēviču par tēmu „Par un pret Latvijā”.

Kādas ir Tavas jaunās idejas attiecībā uz ekonomiku?

Ekonomika ir vissvarīgākā lieta, ar to vajadzētu sākt. Mums jādod cilvēkiem darbs, radot jaunas darba vietas. Gan privātajā, gan valsts sektorā, piemēram, valsts varētu radīt rūpnīcas ar daudzām darba vietām un lielu pievienoto vērtību. Valsts varētu teikt, ka mūsu galvenā prioritāte ir (nauda tam pilnīgi ir sicher ) siltināt visas mājas. Masveidīgi, tikai ar Latvijas celtniecības materiāliem un bezdarbniekus visus uz stalažām! Celtniekiem sāksies dzīve, viņu sievas varēs iet uz veikaliem un radīt pievienotās vērtības nodokli veikala kasēs. Ziemā vairs nebūs auksti. Vairāk nevajadzēs tik dārgu gāzi un siltumu. Tā būtu liela lieta!

Nākošā lieta, lai radītu darba vietas caur infrastruktūru, mums ceļi ir vajadzīgi. Ja valstij nav tik daudz naudas, varbūt var radīt privātās koncesijas. Bet galvenā mana ideja, ka mums vajadzētu radīt darba vietas laukos, jo laukos ir mūsu nacionālās saknes. Mums jārada kustība caur dzimstības veicināšanu ar valsts atbalstu, caur ekonomikas stimulēšanu, caur cilvēku pārcelšanos no pilsētām uz laukiem, jo tur mēs varam radīt bioloģiskus produktus, ekoloģiskus produktus.

Tikai tagad uzzināju, ka Vācijā 30 procenti pērk ekoloģisko pārtiku. Kāpēc tikai 30 procenti? Tāpēc, ka vairāk nav šīs pārtikas! Būtu vairāk, ēstu visi 40 vai 50 procenti. Tikai tagad uzzināju, ka Austrija 90 procentus no savas pārtikas eksportē kā bioloģisko uz Vāciju. Redzi, austriešiem kalni ir tāds pats defekts kā mūsu neapstrādātie lauki. Tur netiek lielā tehnika, viņiem nav intensīvā līdzenuma lauksaimniecība, bet kalnu. Tāpēc arī nodarbina šajā sektorā vairāk cilvēkus, kuri rada produktu, ko var par baigo naudu pārdot vāciešiem, jo tie tagad grib veselīgi ēst un dzīvot.

Ja mēs varētu sākt šādus produktus ražot, tos pirktu, bet, lai to izdarītu (tas ir mans personīgais ierosinājums), valstij vajadzētu uzbūvēt vairākas rūpnīcas, kur ražotu eko-eko-mājas, no Latvijas materiāliem. Pirmais „eko” nozīmē „ekoloģiskās”, otrais „eko” – „ekonomiskās”. Gluži kā Līvānu mājas ražot sērijveidā, piedāvāt pirkt ģimenēm, kuras pārceltos uz laukiem kopt mūsu nacionālās saknes. Visiem, latviešiem, krieviem, kuri ar mieru. Protams, tas būtu kredīts, bet, ja ģimenē piedzimtu otrais bērns – 25 procenti no kredīta nost, piedzimtu trešais – 50 nost, piedzimtu ceturtais – 75 nost, piedzimtu piektais – māja tev laukos par velti. Tikai mājai jābūt [dzīvošanai] gatavai, mums tāds know-how ir, Ventspilī tādas ražo eksportam, bet mums vajag sev pašiem.

Esmu sapratis, bet šī apgaismība man nenāca uzreiz, ka lauksaimniecībā subsīdijas tiek maksātas nevis par produktu vai apstrādi, bet par nacionālo sakņu kopšanu. Franči maksā sev tik lielas subsīdijas tāpēc, ka viņi grib, lai Francijā būtu Francijas vīna svētki. Nevis, lai dzertu Čīles, Austrālijas vai Jaunzēlandes vīnu.

Kas varētu būt lētāks, vairāk un ātrāk piegādājams…

Protams! Viņi vēlas, lai katrā ciematā būtu savs vīns. Ar siera darītājiem ir tieši tāpat. Lai globalizācijas laikmetā nepazustu nacionālās īpatnības. Var jau ievest lētus produktus no Āfrikas vai Ķīnas, bet viņi vēlas, lai būtu viņu pašu produkts. Bet galvenais, viņi vēlas, lai kāds šādu produktu ražotu.

Līdzība ar mūsu pilīm un muižām, ko entuziasti ar lielām pūlēm atjauno, bet pilīm un muižām, kam nav šādu entuziastu, iet bojā…

Tieši tā!

Andri, man ir sirsnīgs lūgums šo gan uzrakstīt – pirmkārt, naudas mums pietiek. Mums nodokļus nevajag palielināt, iespējams, ka varētu kādu nodokli samazināt. Mums tikai vajag sākt grozīt kapeiku katrā rokā.

Mana doma par kuponiem (voucher) nāk no krievu multiplikācijas filmas. Lācēni mežā atrada siera rituli, nemācēja sadalīt un aiznesa pie gudrās lapsas. Lapsa sadalīja nevienādās daļās. Lācēns, kurš dabūja mazāko gabalu, neņēma un teica: „Nepiekrītu, otram ir lielāks!” Lapsa uzreiz – hop! – no otra gabala nokoda, bet tā tas ir mazāks un otrais lācēns uzreiz protestēja. Tā turpinājās, līdz abiem lācēniem tika pa vienādam kriksītim, bet lapsai pilns vēders.

Skaidrs, Tu esi pret lapsām!

Jā, es esmu pret lapsām Smilšu [ielas] mājā, nevis pret izglītību. Mūsu ierēdņi ir labi, pēc daudziem parametriem ierēdņu aparāts ir izcils, tikai tas būvēts valstij ar 15 miljoniem iedzīvotāju. Mums nevajag viņus dzīt ārā, mums vispirms vajag radīt jaunas darba vietas un jaunus apstākļus, lai viņiem būtu, kur pāriet. Ierēdniecībā ir mūsu tautas labākā daļa, viņi krāj naudu bērnu izglītībai, skolo bērnus, skrien no rītiem, tāpēc viņi ir visveselīgākie. Viņus taču nedrīkst izdzīt no ielas!

Šo bezjūtīgo fenomenu ar ierēdniecības aparāta aritmētisko griešanu arī esmu vērojis…

Tā nevar darīt! Viņi ir mūsu zelta fonds, prot svešvalodas, prot apieties ar datoru, ir domājoši, daudzi ir reproduktīvā vecumā. Viņiem ir jārada iespējas! Kuriem ir pedagoģiskā izglītība, tie varētu atgriezties jaunajā bērnudārzā un jaunajā skolā. Vai arī eko-eko-mājā. Viņi ir vislabākā mūsu darbaspēka rezerve, viņi būs pirmie, kurus mēs iesaistīsim, ja sāksim veidot jaunas darba vietas. Ne tikai pārliet ūdeni no vienas glāzes otrā, bet, tā kā mums ūdens ir tik maz, mēs nedrīkstam nevienu pilīti izšļakstīt!

Es aicinātu arī neliegt strādāt cilvēkiem, kuri sēž cietumos. Paskaties, kādu traci taisa, kad viens cietuma priekšnieks pa kluso noorganizē ražošanu. Brīvprātīgie ražoja cimdus, bet šo lietu aizliedza. Ja cilvēks cietumā grib strādāt, vajag viņam to ļaut! Patiesībā – visiem, kuri vēlas strādāt, vajag ļaut!

Ko vēlies teikt par veselības aprūpi?

Tai ir īpaša vieta mūsu nākotnē, jo mūsu veselība pēc visiem rādītājiem ir vissliktākā. Mums ir vissliktākais dzīves ilgums un tur ir mūsu laime nelaimē – ja mēs sāktu dzīvot tik veselīgi un tik ilgi kā Somijā, mūsu valsts nākošajā nedēļā bankrotētu. Mums veselībai naudas pietiek, bet mums ir daudzas lapsas, bet lapsas nevajag šaut, lapsām jādod iespējas.

Kad es strādāju veselības biznesā (man bija ne tikai aptieku bizness), redzēju, ka mēs neļaujam privātajam sektoram attīstīties. Ir privātas klīnikas un laboratorijas, tikai ko dara valsts?! Valsts savā slimnīcā atver savu poliklīniku un laboratoriju, nopērk par visu mūsu naudu aparatūru, bet privātie pērk aparatūru par savu vai kredīta naudu, bet pakalpojumu valstij abi divi pārdod par vienu un to pašu cenu. Kas sanāk?! Iedami uz valsts poliklīniku, kur mums viss būtu tā kā par velti, mēs maksājam dubultā. Lūk, šī lieta būtu uzreiz jāmaina! Domāju, ka izbrīvētos ļoti daudz naudas.

Redzu, ka cilvēki gatavi veselībai ziedot naudu. Kad vāc naudu gadījumos ar retām slimībām, viena lata zvanu ir tik daudz, ka bērnus var izārstēt. Tas nozīmē, ka nodoklim, ko es ierosināšu, tauta ir gatava. Pieņemsim nodokli tikai vienu latu mēnesī vai izbrīvēsim no esošiem nodokļiem un mēs radīsim fondu, lai ārstētu bērnus ar retām slimībām, jo bērni mums ir mīļi un viņu ārstēšana ir ļoti dārga. Tik daudz naudas var savākt ar vienu latu un uzreiz mums galva paliks skaidrāka.

Nākošā lieta, kas jādiskutē speciālistu starpā un derētu pamācīties no Vācijas, kur arī notiek veselības aprūpes reforma, būtu pāreja uz obligāto veselības apdrošināšanu. Tikai ne tā, kā tagad, kad nauda cirkulē caur jebkādu veselības ministrijas kasi un mēs maksājam dubultā. Obligātajā veselības apdrošināšanā, ko vēlējās ieviest Auders, arī nav taisnīguma līdz galam. Princips balstās uz to, ka veselais maksā par slimo, kad pats saslimst, tad pārējie veselie nāk palīgā. Nesaku, ka tam jābūt papildus nodoklim. No tās pašam naudas, ko mēs maksājam, mēs ar kuponu maksātu veselības iestādei pa tiešo, bet ne caur lapsu. Smalkākas detaļas apspriedīsim pie apaļā galda ar speciālistiem.

Piemēram, vai pareizi uzbūvēta mūsu zāļu kompensācijas sistēma? Uzskatu, ka pilnīgi nepareizi. Tur daudz naudas aiziet lapsām, bet netiek pacientiem. Lietas būtība, ļaunuma sakne ir tā, ka mūsu valstī ir piereģistrēti visdārgākie medikamenti vismazākajos iepakojumos. Piemēram, Vācijā ir vairāku veidu zāļu kastītes – numero 1 ar 20, numero 2 ar 50 un numero 3 ar 100 tabletēm un vienmēr tādā devā, kas atbilst ārstniecības kursa garumam. Ārsts, novērtējot slimības pakāpi, nozīmē pacientam noteiktu kursu, ko apmaksā slimokase. Bet kas notiek pie mums?!

Arī mums ārsts nozīmē kursu, bet pacients aptiekā dēļ tā, ka jāmaksā līdzmaksājums, nopērk tikai vienu kastīti. Kad viena kastīte izdzerta, atlikušās trīs viņš nenopērk, jo viņam palicis labāk un atkal būtu jāmaksā nākošais līdzmaksājums. Rezultātā akūta vaina pārtop par hronisku, nav līdz galam izārstējam, mēs kļūstam slimāki un agrāk nomirstam. Un mūžīgi ārstēsimies uz sabiedrības rēķina.

Tagad man ir provokatīvs jautājums – vai vēlies komentēt, kāpēc vairs neesi kustības „Par labu Latviju” vadītājs?

Domāju, ka tas viss pieder pie peļu rosīšanās. Arī turpmāk spiedīšu roku katram cilvēkam, kuram sāp sirds par Latviju. Man sirdī nav nekāda rūgtuma. Ja lasu rakstu latviešu vai krievu avīzē, kur manis teiktais pārvērsts par pilnīgi pretējo, saku „paldies” tiem cilvēkiem. Viņi man ir tuvāki kā brālis, viņi vismaz raksta par mani. Man atkal ir iespēja kļūt interesantam, ja viņi uzrakstītu kā teicu, varbūt interese tiktu noslāpēta. Daudzi pēc tam vaicā, kā īsti bija. Visiem saku „paldies” par manu ideju kritiku, par manu vārdu noslīpēšanu. Es ļoti ātri mācos!

Jauki, bet par ko Tu gribētu laikā līdz [vēlēšanām] oktobrim izmācīties?

Redzi, manas domas mainās katru dienu, ne tāpēc, ka mētājos no viena grāvja otrā. Tās attīstās kā augšupejošā spirālē. Piemēram, vakar radio teicu, ka šajās vēlēšanās nebalotēšos, ka izveidošu kaut ko starp vēlēšanām. Aizejot mājās, mana gudrā sieva saka: „Gunti, Tev tomēr vajadzētu paskatīties, kas tam lācītim ir vēderā! Tev vajadzētu sākt kampaņu, censties iekļūt parlamentā, lai pēc tam neteiktu, ka Tu esi zaļš [un nepieredzējis].”

Vai Tu vēlies būt kā autsaiders vai būsi ar zaļiem un zemniekiem?

Pēc savas pārliecības esmu zaļais, man pat partija nav jāmaina. Vēl tik tālu neesmu ticis, lai savu kandidatūru piedāvātu savā partijā. Protams, kombinācija zaļie un zemnieki ir suņa un kaķa hibrīds, bet tā mani netraucē. Hibrīds nozīmē, ka intensīvie zemnieki pielieto ķīmikālijas laukos, bet zaļie tam ir pret. Šodien Latvijā ir labi, ka kāds ar kādu ir konsolidējies. Arī zaļajos ir pretruna, dalāmies, kuri par augiem un kuri par dzīvniekiem. Ir par bebriem, ir par kokiem un mēs nezinām, ko darīt, kad bebrs nograuzis koku.

Nobeigums

Jautāju: „Vai pareizi esmu sapratis, ka maģiskais vārds ir „par”?” Guntis atbild: „Būtu laimīgs, ja mums būtu vairāk cilvēku, kas varētu vērst lietas vairāk „par”!” Un atvadās no manis ar vārdiem: „Blogeris ir mūsdienu augstākā līmeņa žurnālists, jo tev ir savs viedoklis, neviena nepirkts. Virs tevis nav īpašnieka, kurš teiktu, ka pusgadā pirms vēlēšanām tev būs jāraksta, ko es teikšu!”

Arī man ir vēlēšanās domāt un rakstīt „par”, ne tikai pusgadu, bet arī ilgāk.

© Andris Jansons