Blīvā telpa

Ievads

“Blīvā telpa” ir nosaukums izstādei, kurā Jūs varat aplūkot daļu no manas Latvijas mākslas kolekcijas. Šādi saucas viens no centrālajiem darbiem – instalācija, kuras autori ir arhitekti Laura Belēviča (Latvija), Ārons Robins (ASV) un Fens Guočuaņs (冯果川; Ķīna). Instalācija “Blīvā telpa” eksperimentē ar uztveri. Jūs varat tajā ieiet un pabūt viens. Viens nevis tukšā, bet viens ārkārtīgi pārblīvētā telpā. Tas ir piemērs, kā arhitektūru var piedzīvot un izjust. Pārņemot šā darba nosaukumu, tiek vilkta paralēle: mēs gribam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāles “Arsenāls” lielās telpas piepildīt ar mākslu tā, lai mēs to redzētu un izjustu kā piedzīvojumu.

„Blīvā telpa” ir manas mākslas kolekcijas otrā izstāde. Pirmā – “Latvijas mākslas klasika” – bija eksponēta 2008. gadā LNMM Baltajā zālē. Tajā varēja apskatīt tikai to autoru darbus, kuru vārdi jau toreiz piederēja mūžībai. Tagad, 2011. un 2012. gadu mijā, mēs skatītāju vērtējumam piedāvājam darbus, kuru autori ir mūsu laikabiedri. Izstāde „Blīvā telpa” sākas jau „Arsenāla” foajē ar mākslinieku “birztalu” – fotogrāfes Ievas Epneres 70 portretiem, kuros fiksēti izstādes darbu autori. Portreti ir tapuši pēdējos astoņos mēnešos, t.i., izstādes sagatavošanas laikā.

Tālāk seko pirmā zāle ar tituldarbu “Blīvā telpa”. Šis darbs ir bijis izstādīts Šenžeņas un Honkongas arhitektūras biennālē un Lielbritānijā Londonas mākslas olimpiādē, projekts bijis prezentēts Venēcijas arhitektūras biennālē Ķīnas paviljonā. Ķīniešu ir tūkstoš reižu vairāk nekā latviešu, un, ja Ķīna savā paviljonā Venēcijā piesaka darbu, kura līdzautore ir latviešu meitene, es lepojos ar to. It īpaši tāpēc, ka viņa ir mana meita.

Otrās zāles galvenais akcents un nākamais nozīmīgais kolekcijas ieguvums ir mākslinieka Ilmāra Blumberga darbs: Volfganga Amadeja Mocarta operas iestudējuma “Burvju flauta” scenogrāfija. Šis darbs apbalvots Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē, nozīmīgākajā starpdisciplinārajā konkursizstādē. “Burvju flauta” kolekcijā ir pārstāvēta daudz plašāk nekā izstādē: sākot no pirmajām ieceres skicēm un kostīmmetiem līdz skatuves maketam un operas izrādes fotogrāfijām.

Latvijas mākslas tuvā pagātnē bijušas vairākas nozīmīgas izstādes. No Semjona Šegelmana grafikas darbu izstādes Rīgā 1975. gadā kolekcijā ir vairāk nekā 30 darbu. Šeit no tiem varam skatīt piecus. No Andra Brežes, Ojāra Pētersona un Jura Putrāma izstādes, kas notika Gustava Šķiltera muzejā 1985. gadā un kuru Kultūras ministrijas ierēdņi slēdza, kolekcijā ir Andra Brežes grafikas. No “Latviešu avangarda” izstādes Rietumberlīnē 1988. gadā tagad varam aplūkot Andra Brežes, Jura Putrāma, Aijas Zariņas un Ievas Iltneres darbus. No 1990. gada mākslas akcijas “Maigās svārstības” ir aplūkojama Ģirta Muižnieka glezna.

Astoņdesmito gadu beigas Latvijā bija īpašas. Gaiss, ko toreiz elpojām, bija piepildīts ar cerībām un brīvības alkām. Mainījās laiki un sabiedriskās iekārtas. Notika pāreja no nebrīves uz brīvestību. Šķita, ka ikvienam ir jāpieliek roka, un tad viss būs labi. Vai kaut kas tiešām nozīmīgs ir bijis, tas labāk redzams pēc laika. Un mākslā toreiz tiešām bija. Ja man ir veicies ar vairākiem vērtīgiem atradumiem no šā laika, tad tas tādēļ, ka tie tika meklēti īpaši. Vēl pie mana atradēja veiksmēm jāpieskaita Jura Dimitera plakāta “Dabas aizsardzība” oriģināls. Šis darbs ne tikai liecina par latviešu plakāta skolas meistarību, bet ir arī visvairāk reproducētais latviešu plakāts.

No jaunākās ielu mākslas kolekcijā vietu atraduši Ērika Stendzenieka mākslas akcijas „Miera hercogs” („Peace Duke”) atribūti: plakāts un akcijas dalībnieku apdrukātie T-krekli. Par šo akciju mēs varējām sajūsmināties kopā ar ASV prezidentu Džordžu Bušu viņa vizītes laikā Rīgā 2005. gada 6. maijā. Tāpat izstādē ir aplūkojami arī Ērika Stendzenieka lielformāta plakāti – digitāldrukas, kuras vēl nesen, pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām, tik ļoti mums visiem krita uz nerviem.

Kādi ir manas mākslas kolekcijas veidošanas pamatprincipi? Pieredzes trūkuma un nezināšanas dēļ nolēmu savākt visu labāko latviešu mākslinieku pašus labākos darbus. Uzdevums izrādījās daudz sarežgītāks, nekā sākotnēji šķita. Netiku ņēmis vērā, ka latviešiem ir ļoti daudz labu mākslinieku. Kā atlasīt labu mākslu? Man ir sava metode, un tā balstās uz trim stūrakmeņiem. Kā teicis Zigmunds Freids, visu var iepazīt salīdzinājumā. Tas pirmais. Pēc tam laiks visu saliek pa plauktiņiem. Tas otrais. Vēl ļoti palīdz regulāra mākslas darbu rādīšana interesentiem. Tas trešais. Bet mana mākslas kolekcija, protams, nav gatava. Kolekcionēšana ir process.

Gatava ir šī izstāde ar katalogu kā kolekcijas attīstības šā brīža momentuzņēmums. Izstāde “Blīvā telpa” tika iecerēta pirms gadiem četriem, vēl pirms ekonomiskās krīzes. Solīts paliek solīts pat tad, ja soli sev. Krīze nāca manai kolekcijai par svētību. Tā piespieda izvērtēt, bez kā varu iztikt. Krīze arī parādīja, ka Latvijas māksla ir brīvi konvertējama vērtība, jo tai vienmēr ir pircējs – arī krīzes laikā.

Izstādes palīdz mākslu izvērtēt. Pirmkārt, notiek darbu atlase atbilstīgi konceptam. Arī šīs izstādes sagatavošanas laikā noskaidrojās, kā kolekcijā trūkst. Dažus mākslas darbus nācās pārdot, lai iegādātos kādu citu, vairāk vajadzīgu. Otrkārt, izstāde LNMM pati par sevi ir veids, kā vērtēšanā iesaistīt mākslas ekspertus un citus interesentus.

Man ir vaicājuši, kādēļ krāju tieši Latvijas mākslu? Galvenokārt tādēļ, ka esmu latvietis. Mani bērnības gadi pagāja Kokneses novadā. Līdz vienpadsmit gadu vecumam mācījos Vecbebru skolā. Toreiz laukos bija ļoti daudz izglītotu un radošu ļaužu, kuri kara un izsūtīšanu dēļ bija pamukuši no Rīgas un citām pilsētām. Manas bērnības lauki bija pilni ar mākslu. Mani kā mazu puiku patiesi izbrīnīja daudzās gleznas, ko redzēju mājās pie manas mammas darba kolēģes, Vecbebru mājturības skolas pasniedzējas Mildas Bīnes. Zīmēšanu Vecbebru skolā mācīja tēlnieks Voldemārs Jēkabsons. Viņš dzīvoja kaimiņos un pirka no mums pienu. Mamma nereti lika viņam to aiznest. Man bija brīnums, kā viņš no akmens var izkalt cilvēkus un zvērus. No ceturtās klases sāku mācīties Kokneses vidusskolā. Tur bija patiesi daudz mākslas. Zīmēšanas skolotāja Benita Krēsliņa skolas rekreācijas telpās organizēja Rīgas gleznotāju izstādes. Šajās telpās mums katru starpbrīdi bija jāiet pastaigāties. Šīs izstādes regulāri mainījās. Reizi mēnesī lielajā skolas zālē uzstājās Filharmonijas mūziķi. Otrs iemesls, kāpēc krāju latviešu mākslu, ir plašais darbalauks. Uzdevums motivē ar savu lielumu, jo mums ir daudz labas mākslas. Tas savukārt skaidrojams ar to, ka Latvijai jau 90 gadu ir sava mākslas skola.

Koknese mākslas jomā ir īpašas pieminēšanas vērta. Staburags, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilsdrupas – šīs vietas ir ļoti daudz gleznotas, fotografētas, filmētas. Īpaši sešdesmito gadu sākumā, kad sakarā ar elektrostacijas būvēšanu uz Daugavas tika gaidīta šo Latvijas pašu skaistāko vietu appludināšana. Koknesē ir dzimis arī viens no mūsu lielākajiem glezniecības meistariem Jūlijs Feders. Un pirmā nozīmīgā Latvijas mākslas izstāde, kas bija skatāma ārpus Rīgas, tika izstādīta tieši Koknesē. Tas bija 1904. gadā, laikā, kad pasaule vēl bija kārtībā, vēl desmitgadei bija jāpaiet līdz masu iznīcināšanas ieroču pielietošanai I pasaules kara laikā. Pat muižas vēl nebija dedzinātas, un tam par atmaksu nebija darbojušās soda ekspedīcijas. Šajā izstādē latvieši vēl „izstādījās” blakus vāciešiem: līdzās Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jāņa Jaunsudrabiņa, Pētera Kalves darbiem varēja aplūkot baltvācu mākslinieku Johana Valtera, barona Gerharda fon Rozena, Evas Borhertes-Šveinfurtes un Bernharda Borherta gleznas. Kā rakstīts 1905.gadā izdotajā „Latvijas Zemgalieša kalendārā”, Purvītis uz Koknesi bija atvedis savas gleznas “Marta diena” un “Ziemeļu nakts”, par kurām Lionas 14. internacionālajā izstādē gleznotājs bija dabūjis Lielo zelta medaļu, goda diplomu un Nopelnu krustu (Croix de Merite).

Koknesē 1935. gadā Jānis Muncis inscenēja Pļaujas svētkus, kuros piedalījās vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku. Tas bija varens lieluzvedums, viens no grandiozākajiem Munča noformētajiem un režisētajiem masu pasākumiem Ulmaņa režīma laikā. Īsi pirms appludināšanas Koknesē tika filmēta Rīgas kinostudijas filma “Noktirne” ar skaisto poļu aktrisi Polu Raksu galvenajā lomā. Visiem puikām skolā poļu aktrise patika, tāpat kā vēlāk viņai līdzīgā meitene Aija Zariņa, tagad gleznotāja. Šobrīd, kad Latvijas skaistākās vietas – Staburags un Pērses ūdenskritums – jau 40 gadu atrodas zem Daugavas ūdeņiem, Koknesē uz Krievkalna salas Daugavā pēc pasaulslavenā japāņu ainavu arhitekta Šunmio Masuno (Shunmyo Masuno, Japāna) projekta tiek celts piemineklis latviešu tautai, visiem tiem simtiem tūkstošu latviešu, kuri zuduši Latvijai 20.gadsimtā. Likteņdārzs top par tautas ziedotiem līdzekļiem un paredzēts kā dāvana mūsu valsts simtgadē.

Esmu atgriezies Koknesē uz dzīvi, un saistībā ar Koknesi man ir kāds sapnis: Likteņdārzs ir uzbūvēts. Lai to aplūkotu, uz Krievkalna salu var nokļūt pa kājāmgājēju tiltu, ko projektējis slavenais spāņu arhitekts Santjago Kalatrava (Santiago Calatrava). Mēs, privātie Latvijas mākslas kolekcionāri, esam uzbūvējuši mākslas muzeju, savu Latvijas mākslas blīvo telpu, kur skatītājs var piedzīvot mūsu kolekciju labākos darbus. Šā muzeja ēku projektējusi Zaha Hadida (زها حديد) vai kāds cits pasaulslavens arhitekts, vai varbūt Laura Belēviča kopā ar savu dzīvesbiedru Āronu Robinu. Un tūkstošiem cilvēku no visas pasaules brauc uz Koknesi, lai to visu redzētu. Ticu, ka sapņi piepildās. Esmu arī pārliecināts, ka Koknese ir īstā vieta pasaules līmeņa mākslai.

Izstāde “Blīvā telpa” tapusi, esot biežā saskarsmē ar fotogrāfi Ievu Epneri, kas šobrīd studē Ģentē, Beļģijā. Šo izstādi virtuāli iekārtoja Laura Belēviča un Ārons Robins, arhitekti, kuri strādā Šenženā, Ķīnā. Ka latvieši brauc prom no Latvijas, tā ir šā laikmeta pazīme. Tikai gribētos, lai tie, kuri aizbrauc mācīties, reiz atgrieztos, lai strādātu Latvijai. Tā noteikti arī būs! Šeit vietā būtu atgādināt, ka pavisam īsu brīdi pēc Latvijas valsts dibināšanas jau 1919. gadā tika nodibinātas mūsu svarīgākās augstskolas: Latvijas universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Konservatorija. Latvijas valsts bija tikko dzimusi, bet mācību spēki šīm mūsu dižajām augstskolām jau bija. Viņi pirms tam studēja labākajās tā laika augstskolās ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā, un zināja, kādas skolas Latvijā jāizveido. Tā šodien ir laime, ka latvieši aizbrauc, lai mācītos un apgūtu pasaules pieredzi. Ticu, ka Latvijai ir nākotne un ka aizbraukušie atgriezīsies! Un tieši tas ļaus mums pēc laika uz mūsu dzīvi un mākslu paraudzīties ar svaigu skatienu.

Guntis Belēvičs. Dr. biol.

Anotācija

Visi izstādes “Blīvā telpa” dalībnieki ir laikabiedri. Viņu darbu kopums rosina domāt par laikmeta politisko kontekstu, privātām brīvības ilgām un komerciālajām iespējām, iezīmējot Latvijai vēsturiski būtiskās 1980. – 1990. gadu pārmaiņas, kā arī jaunākus notikumus sociālpolitiskajā arēnā. Līdzās pastāv māksla kā spēle, kas attīstās pēc saviem spēles noteikumiem kā vizuālās domas process, meditācija, kurā skatītājs tiek aicināts pievērsties ideālo matemātisko vai dabas formu pasaulei, mainīgo stilu, materiālu un paņēmienu daudzveidībai.

Kolekcijas veidošanā būtiska ir sistēmiska pieeja kultūras parādībām, kopsakarību meklējumi, mākslu mijiedarbība un autonomija. Darbu iekļaušanu kolekcijā veicinājusi mākslas darba leģenda – autora iecere, izstāžu prakse, kritika, atzinības par izcilību, kā arī skatītāju reakcija publiskajā vidē.

Izstāde “Blīvā telpa. Dr. Gunta Belēviča kolekcija” ir turpinājums izstādei “Latvijas mākslas klasika. Dr. G. Belēviča kolekcija”, kas 2008. gada notika LNMM Baltajā zālē. Atšķirībā no klasiķu darbiem, kas tika kārtoti hronoloģiskā plūdumā, mūsu laikabiedru darbi atrodas dinamiskās attiecībās. Izstāde sākas muzeja foajē ar Ievas Epneres fotogrāfiju ciklu „Mākslinieki”. Tie ir cilvēki, kuru darbus redzam abās „Arsenāla” zālēs. Pirmās zāles sociālajai spriedzei pretstatīts tituldarbs, arhitektu Lauras Belēvičas, Ārona Robina (Aaron J. Robin) un Fena Guočuaņa (冯果川) instalācija „Blīvā telpa”, kas iecerēta kā vienatnes sala, kurā skatītājs ir aicināts ieiet iekšā, lai distancētos no sociopātiskiem iespaidiem un atjaunotu kompleksos uztveres līmeņus. Otrajā zālē tiek meklēta spēle labi zināmajos žanros – ainavās, portretos, klusajās dabās, kā arī iztēles vīzijās un racionālos optiskos spriedumos, bet vistiešāk tā iemiesojas spēļu spēlē – Ilmāra Blumberga scenogrāfijā Volfganga Amadeja Mocarta operai „Burvju flauta” (režisors Viesturs Kairišs, Latvijas Nacionālā opera). Šī iestudējuma autorizētais vēstījums ietver domu par radošā principa attīstīšanu un radošo spēju atjaunošanu.

Izstāde aptver 76 Latvijas un ar Latviju saistīto autoru – Ilzes Avotiņas, Birutas Baumanes, Lauras Belēvičas, Ilmāra Blumberga, Laimoņa Blumberga, Harija Branta, Normunda Brasliņa, Kristiana Brektes, Andra Brežes, Ingas Brūveres, Dainas Dagnijas, Sigitas Daugules, Birutas Delles, Jura Dimitera, Igora Dobičina, Rudītes Dreimanes, Laimas Eglītes, Andra Eglīša, Ievas Epneres, Miķeļa Fišera, Fena Goučuaņa, Edvarda Grūbes, Kristapa Ģelža, Helēnas Heinrihsones, Ivara Heinrihsona, Dailas Iltneres, Ievas Iltneres, Rituma Ivanova, Paula Jaunzema, Aijas Jurjānes, Jura Jurjāna, Andreja Kalnača, Frančeskas Kirkes, Sandras Krastiņas, Gintera Krumholca, Daces Lielās, Ausmas Matcates, Elizabetes Melbārzdes, Laimoņa Mieriņa, Ivara Miķelsona, Ģirta Muižnieka, Alekseja Naumova, Katrīnas Neiburgas, Viļa Ozola, Kirila Panteļejeva, Felicitas Pauļukas, Viktorijas Pelšes, Ojāra Pētersona, Jura Petraškeviča, Ivara Poikāna, Miervalža Poļa, Līgas Purmales, Jura Putrāma, Dainas Riņķes, Ārona Robina, Guntara Sietiņa, Džemmas Skulmes, Raimonda Staprāna, Ērika Stendzenieka, Ilzes Strekavinas, Māra Subača, Semjona Šegelmana, Maijas Tabakas, Jura Utāna, Māras Vaičunas, Ritas Valneres, Imanta Vecozola, Baibas Vegeres, Edgara Vērpes, Vīlipsōna, Aijas Zariņas, Vijas Zariņas, Kaspara Zariņa, Neles Zirnītes, Otto Zitmaņa, Osvalda Zvejsalnieka vairāk nekā 200 darbus, kas tapuši laikā no 1960. gadu sākuma līdz 2011. gadam.

Izstādei ir tāda paša nosaukuma katalogs, ko izdevis apgāds „Blankenfelde“.

Izstādes digitālā versija: www.blivatelpa.lv

Izstādes kuratore: Anita Vanaga

Izstādes projekta autori: Laura Belēviča, Ārons Robins (Aaron J. Robin)

Projektu finansiāli atbalsta: