Daudzi no mums (arī es) vēl aizvien nevar attapties pēc nule kā notikušās tautas nobalsošanas. Lai pilnā mērā izprastu, kas tad īsti notika 18.februārī, mums vajadzētu vismaz īsu klusuma brīdi pārdomām. Diemžēl troksnis, kas tika celts pirms referenduma, tiek taisīts arī pēc tā. Troksni ceļ apzināti, lai traucētu mums domāt. Pie notikušā vainīgie turpina klaigāt un sākuši sevi uzdot par varoņiem un glābējiem. Pārdomām iesaku iepazīties ar rakstu “Jautrie referenduma skaitļi”, kas publicēts interneta vietnē (http://sedlenieks.wordpress.com/). Pārpublicēju minēto rakstu šeit pilnībā. Lūdzu ar to iepazīties, domāt un pārsūtīt draugiem. Jo mums tiešām ir jādomā, citādi neizdarīsim pareizos secinājumus.

Ar cieņu,
Guntis Belēvičs

Jautrie referenduma skaitļi

 

Kā jau to rakstīju agrāk un kā to zina ikviens, kas ir centies ieskatīties Satversmē, šajā referendumā jautājumu, vai krievu valoda būs otrā valsts valoda, noteica tikai tas, cik pilsoņu nobalso par šiem grozījumiem. Ja šādu balsotāju būtu izrādījies vairāk nekā puse no kopējā balsot tiesīgo skaita, tad mums šobrīd būtu valsts ar divām valsts valodām.

Tomēr jau itin drīz pēc tam, kad uzzinājām, ka referendums būs, publiskajā telpā parādījās cits viedoklis, proti, ka svarīgāk (pat apzinoties, ka juridiski tam nav nekādas jēgas) ir skaitīt citādi – t.i., cik ir nobalsojuši “pret” salīdzinājumā ar tiem, kas ir nobalsojuši “par.” Daudzi teica, ka tieši šādā veidā tikšot skaitītas balsis un it īpaši tā skaitīšot Krievijas žurnālisti un Kremļa polittehnologi un propagandisti. Citi uzskatīja, ka tā skaitīšot arī Briseles eiroparlamentārieši, kuri noteikti svārstās uz ļoti trauslās robežas attiecībā uz divvalodības atbalstīšanu Latvijā.

Tomēr izrādījās, ka īstenībā šādi balsis skaitīt ir sākuši pirmkārt latvieši paši. Izrādās, ka ne tikai pilnīgi visos man zināmajos Latvijas medijos, bet arī pašā Centrālajā Vēlēšanu Komisijā nevienam nav ienācis prātā saskaitīt balsis tā, kā to nosaka Satversme, t.i., cik procentu no balsstiesīgajiem ir nobalsojuši “Par”, pieņemot, ka pārējie nav atbalstījuši šādu uzskatu. Starp citu, CVK mājaslapā es nespēju atrast, kāds ir skaitlis, kuru būtu jāsasniedz “Par” balsotājiem, lai referendums tiktu uzskatīts par izdevušos. Izskatās, ka šis ārkārtīgi būtiskais jautājums ne tikai tiek uzskatīts par pat hipotētiski neiespējamu (kas ir taisnība), bet ir pilnībā aizmirsts, un tā nu ir vairāk nekā nolaidība no Cimdara puses. Galu galā skaitli atradu Vikipēdijā un tas ir: 771 893

Lai gan matemātika nebūt nav mana stiprā puse, es mēģināju veikt korektus aprēķinus un tie ir šādi:

Nepieciešamais balsu skaits, lai izmaiņas Satversmē būtu jāveic: 771 893

“par” nobalsoja pavisam kopā 273 347, kas ir 35,42% no minimālā nepieciešamā, lai referendums varētu tikt uzskatīts par izdevušos. Tas arī nozīmē, ka “Par” grozījumiem nobalsoja 17,71% no visiem balsstiesīgajiem, bet 82,29% neatbalstīja šos grozījumus. Ja nu kāds grib spēcīgu skaitli, ar kuru operēt – lūk, kur tas ir:

82,29% no Latvijas pilsoņiem neatbalstīja grozījumus satversmē, daļa no tiem šo uzskatu pauda vēlēšanu iecirkņos (Piebilde: tāds tas būtu bijis arī tad, ja NEVIENS nebūtu nobalsojis “Pret”).

Bet Latvijas politiķiem un publiskās vides darboņiem, kas nosaka toni Latvijā, šāds balsu skaitīšanas princips nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs kaut kas daudz sarežģītāks, lai varētu pilsoņus pavilkt uz “konsolidēšanos” un “vērtību atbalstīšanu” un “valodas aizstāvību”. Tāpēc tika aktīvi aizstāvēta ideja, ka balsis tiks skaitītas tā it kā būtu svarīga proporcija starp balsošanas iecirkņos nodotajām “par” un “pret” balsīm un – surprise, surprise! – tieši tā patlaban tās arī visur tiek skaitītas.

Bet, lūk, izrādījās, ka sanācis ir viens klupiens – un tā ir Latgale, kurā, ja skaita balsis pēc “Tiesiskuma koalīcijas” likumos nebalstītā viedokļa, kuram pieslējusies arī Centrālā Vēlēšanu Komisija, sanāk, ka Latgales vēlētāji ir atbalstījuši krievu valodu kā otro valsts valodu. Tomēr tas ir tā tikai tad, ja skaitām balsis tā, kā latviešu valodas aizstāvji ir mums visu laiku centušies iegalvot, kā to skaitīšot ārzemēs – tur, kur šie rezultāti acīmredzot ir svarīgāki nekā pašmājās.

Bet, ja saskaitām balsis tā, kā tas ir noteikts Satversmē, tad rezultāti izskatās nebūt ne tik slikti. Lūk, kā tas ir:

Vēlētāju kopējais skaits Latgalē: 223 046.

Lai referendums būtu noticis (ja skaita Latgali atsevišķi), būtu jāsavāc vismaz 111 523 balsis “Par” grozījumiem.

Kopējais “Par” balsu sakaits Latgalē: 78 736, kas ir 35,30% no visa vēlētāju skaita Latgalē.

Tātad, Latgalē grozījumus neatbalstīja 64,69%!

Tikmēr, pakļaujoties “Tiesiskuma koalīcijas” iedvesmotajai skaitīšanas tradīcijai, Rēzeknes mērs jau ir paudis kļūdainu uzskatu, ka Rēzeknē vairums pilsoņu it kā atbalstot divvalodību un tāpēc  pašvaldībās jāļauj runāt krieviski. Viņš droši vien domā galvenokārt Rēzekni, bet droši vien šo retoriku tūlīt pārņems arī citi.

Savukārt pareizi skaitot, pat Rēzeknē “Par” nobalsojuši tikai 44% no visiem balsstiesīgajiem – tuvu, bet nepietiekoši pat tad, ja Rēzeknē uztaisītu atsevišķu mikroreferendumu.

Kā teica, Nellija Ločmele savā rakstā ir.lv, nevajag sarežģīt vienkāršu jautājumu. Diemžēl, izteikusi šo aicinājumu, viņa pati to uzreiz sarežģīja (t.i., jautājums bija vienkāršs: vai esat par grozījumiem?, bet Nellija no sevis vēl pielika: vai arī esat pret grozījumiem). Tā šo vienkāršo jautājumu sarežģīja vēl ļoti daudzi cilvēki, bet nu ir jāmēģina šo putru izstrēbt un izņemt “reģionālās valodas statusa” alcējiem no rokām kārtis, kurās “Tiesiskuma koalīcija” un citi nacionālisti paši tur ir ielikuši.

PS. “Nekā Personīga” vairākas reizes uzsvēra, ka Zilupē par krievu valodu itkā esot nobalsojuši 90%. Patiesībā no 2607 balsstiesīgajiem “Par” nobalsoja tikai 1324, t.i., 50,78%. Pāri 50% bija arī Daugavpilī. Bet nevienā gadījumā nav runa par 80 vai 90%