Tiem, kas Latvijā iemīlējušies

Elīna Zuzāne
03/04/2012

20. marta vakarā notika jau otrā mākslas darbu labdarības izsole, kas veltīta Likteņdārza atbalstam. Tā notika Latvijas Nacionālās operas telpās un iegādei tika piedāvāti vairāk nekā 90 mākslasdarbi, kurus izsolei bija ziedojuši mākslinieki, vai arī tie saņemti kā Likteņdārza atbalstītāju dāvinājums. Izsoli, kas plānota kā ikgadējs pasākums līdz pat 2018. gadam, rīko Kokneses fonds, kura padomes loceklis ir viens no zināmākajiem Latvijas mākslas kolekcionāriem – Guntis Belēvičs. Piedāvājam lasītājiem nelielu sarunu ar Belēviča kungu, kura sagatavota pēc izsoles norises, lai nosakaidrotu, kā viņš vērtē izsoles rezultātus un ko ir plānots mainīt nākamajā gadā.

Kā Jūs vērtējat aizvadītās izsoles rezultātus?

Rezultāti ir vērā ņemami. Biju iecerējis, ka līdzekļi, kas tiks savākti Likteņdārzam par labu, būs diapazonā no 50 000 līdz 100 000 latu. Augstāko robežu neizdevās sasniegt, zemākā tika nedaudz pārsniegta. Tika iegūti apmēram 52 000 latu. Šī izsole bija jau otrā pēc kārtas (pirmo pirms gada organizēja galerija “Antonija”, un to­reiz es biju tikai izsoles vadītājs), bet šī bija pirmā labdarības izsole, kas notika Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Un tieši opera ļāva sasniegt pilnīgi citus kvalitatīvos augstumus. Pirmām kārtām, ar telpu, kur māksla tiek baudīta, un līdz ar to arī sabiedrība, kas nāk uz operu, daļa no tās piedalās izsolē. Jaunā zāle ir pietiekoši ietilpīga, tur ir 200 sēdvietu, no kurām gandrīz visas bija aizņemtas. Ne jau visi klātesošie solīja, lielākajai daļai tas bija izklaides pasākums. Pieņemu, ka daudzi vispār pirmo reizi mūžā kļuva par lieciniekiem šādam pasākumam. Un izsole katru satrauc pozitīvā nozīmē, un par to tiek stāstīts tālāk. Pasākumam bija liela rezonanse. Mums tam izdevās savākt patiesi labus darbus. Mums bija sagatavots izcils izsoles katalogs, darbus fotografēja Normunds Brasliņš, maketēja Guntars Sietiņš. Kā atzīmēja galeristi, kuri paši regulāri rīko izsoles, šis ir līdz šim labākais izsoles katalogs pēc tā noformējuma. Izsoles sagatavošanai mēs veltījām divus mēnešus. Nākamajām veltīsim vairāk. Mākslinieki, kurus mēs uzrunājām, pilnīgi visi piekrita piedalīties ar saviem darbiem, daudzi izvēlējās darbus no sava zelta fonda. Pirms tam nepilnas divas nedēļas izsoles darbi tika izstādīti “Rīgas Galerijā” (glezniecība, tēlniecība, grafika) un “Galerijā 21” (fotogrāfija un klasika). Bija laba publicitāte TV, radio, virknē preses izdevumu. Man kā Kokneses padomes fonda loceklim ir ārkārtīgi tīkami, ka caur mākslas notikumu aug Likteņdārza atpazīstamība un pozitīva attieksme pret to.

Protams, mēs dzīvojam krīzes apstākļos, un brīvi naudas līdzekļi šobrīd ir daudz grūtāk pieejami, bet arī tagad mēs rīkojamies un ar to liekam pamatu nākamajām izsolēm. Angažēties šādam pasākumam, ja tas būtu vienreizējs, nebūtu vērts. Angažēties ir vērts tikai tādam pasākumam, kas notiks regulāri ik gadu – līdz Latvijas simgadei. Kokneses fonds ir ieguvis ilglaicīgu sadarbības partneri – Latvijas Nacionālo operu. Turpmāk katru gadu martā notiks šāds pasākums. Tas ļauj mums jau šobrīd sākt strādāt pie nākamās izsoles, veikt darbu atlasi, runāt ar māksliniekiem un vienoties par cenām. Un galvenais – sākt strādāt ar potenciālajiem pircējiem.

Vai izsole Jums sagādāja kādus pārsteigumus?

Mani nedaudz izbrīnīja, ka darbi pamatā tika pārdoti par to sākotnējo cenu: izsoles laikā 60 lotes no 100, bet nākamajā dienā pēc izsoles – vēl 4 lotes. Cīņa notika vien par dažiem darbiem. Es biju cerējis, ka cīniņš būs lielāks. Biju pārliecināts, ka vislielākā cīņa būs par Felicitas Pauļuks pasteli “Irēna”. Biju gatavs cīnīties. Izsole parādīja, ka man bija iespēja iegādāties šo darbu par sākotnējo cenu. Protams, man ir prieks. Bet no Likteņdārza viedokļa labāk būtu, ja tiktu uzsolīts.

Kā tika veidota mākslas darbu cenu politika?

Mēs lūdzām māksliniekus iedot labu darbu un nosaukt savu cenu. Daļa mākslinieku tos iedeva par galerijas cenu, un daļa – par to cenu, kuru autors saņem no galerijas, darbu pārdodot. Izsole parādīja, ka tieši šie darbi arī tika pārdoti. Darbi par lielākām cenām nešaubīgi arī bija labi, taču šoreiz ne visi atrada pircēju. Tas, kādā veidā mēs darbus pasniedzām – ar izstādēm galerijās, publicitāti presē, ar katalogu digitālā un drukātā veidā, ar prezentāciju operā ļāva visai sabiedrībai ieraudzīt mākslinieku gatavību atbalstīt Likteņdārzu, pat ja darbus nenosolīja. Citus gadus strādāsim, lai mūsu izcilo mākslu pasniegtu vēl labāk.

Kas, Jūsuprāt, interesentus motivētu aktīvāk iesaistīties“cīņā” par loti?

Mans mērķis ir izveidot Likteņdārzam veltīto izsoli par tādu ikgadēju pasākumu, kurā var iegādāties visizcilāko Latvijas mākslu. Šī ziņa ir jānovada līdz potenciālajiem mākslas pircējiem. Gribētu šo izsoli izveidot tādu, kas kļūtu par Latvijas mākslas eksporta vietu. Ārzemniekiem šeit ir biroji, birojiem ir sienas, un sienas ir iespējams izrotāt ar augstvērtīgu Latvijas mākslu. Motivācija iesaistīties cīņā rastos, ja izdotos izsoli izveidot kā tādu, kurā var iegādāties patiesi muzejiskas vērtības, un būtu svarīgi, lai izsolē kā solītājs piedalītos arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Tas celtu ne tikai šā pasākuma prestižu, bet arī dotu muzejam iespēju iegādāties augstvērtīgus mākslas darbus. Jo mēs redzam, ka mākslinieku zelta fondā ir darbi, par kuriem priecātos arī Latvijas Nacionālās mākslas muzejs.

No šīgada izsoles uz Zviedriju aizceļoja Laimoņa Blumberga “Torss”, uz Beļģiju – Džemmas Skulmes “Modelis”. Beļģijas solītājs gribēja iegādāties arī Gļeba Panteļejeva skulptūru “Bizantijas dvīņi”. Viņš bija noteicis cenas griestus līdz 5000 latiem, taču solītājs no Latvijas skulptūru nosolīja par 5600 latiem.

Ko centīsieties atkārtot un no kā atteiksieties nākamgad?

Kokneses fonds labprāt pieņem mākslas darbus kā ziedojumu. Mēs gribam, lai tā latviešu māksla, kas ir ārzemēs, atgriežas Latvijā. Latviešu sabiedrības problēma ir tā, ka māksla maksā dārgi. Izsole parādīja, ka par Alfeja Bromulta gleznu “Staburags”, kuras sākotnējā cena tika noteikta 350 latu, izsolīšanā iesaistās ļoti daudz solītāju. Cilvēki ir gatavi iegādāties mākslu šādā cenu līmenī. Tādu cilvēku, kuriem ir tūkstoši mākslai, mums nav daudz. Mēs turpmāk lielākā skaitā pieņemsim klasiku, izveidosim tai atsevišķu sadaļu katalogā, izstādīsim atsevišķā galerijā, lai lielāka sabiedrības daļa var piedalīties izsolē, startējot ar simtiem, nevis tūkstošiem. Tas ir svarīgi. Daudzi darbi tad atgrieztos no Amerikas un Vācijas, un citām zemēm. Ar šo darbu palīdzību var uzbūvēt Likteņdārzu. Vadot izsoli, redzēju, kā pēkšņi sarosās cilvēki, ja ir iespējams iegādāties labu mākslu par dažiem simtiem latu. Padomju laikā skolotāji no algas varēja samesties un kolēģim piecdesmit gadu jubilejā uzdāvināt gleznu, pirktu salonā “Māksla”. Vai kāds to var izdarīt šodien? Ja glezna maksā nevis 300, bet trīs vai sešus tūkstošus latu, tad ideja samest kolēģim mākslas darbam pat prātā nenāk.

Iepriekš minējāt, ka ar šo izsoli mēģināsiet padarīt Latvijas mākslas darbus par eksportpreci. Vai šī iecere ar labdarības izsoli ir sākusi realizēties?

Bija svarīgi šo izsoli sarīkot labā līmenī. Nu mums ir materiāls, ar ko varam strādāt tālāk. Ar to mēs varam iet pie potenciālajiem pircējiem, pie ārzemju uzņēmējiem. Pie katras valsts vēstniecības ir šeit strādājošo tās valsts uzņēmēju organizācijas. Ir jāiet pie tām, jārunā, jārāda. Elektroniskā kataloga adresi izsūtījām 1200 uzņēmumu adresēm. Šo datu bāzi paplašināsim, strādājot ar ārzemju uzņēmējiem, kas ir šeit, Latvijā. Ikviens, kas šeit ir pavadījis vairākus gadus, neizbēgami Latvijā iemīlas. Un viņam vajag kaut ko paņemt no Latvijas līdzi, un mūsu uzdevums ir sagādāt, lai viņš paņem līdzi Latvijas mākslu. Atcerieties dāņu profesoru, kas bija slavens ar skandālu par transtaukskābēm vafelēs? Nesen Latvijas TV žurnālists bija aizbraucis pie viņa uz Dāniju. Un ko es tajā televīzijas sižetā redzu? Viņam Dānijā pie sienas ir Kaspara Zariņa glezna. Vai tas nav skaisti!? Ir jāgādā, lai cilvēki, kas Latviju ir iemīlējuši, paņem līdzi gabaliņu Latvijas mākslas veidā.

www.liktendarzs.lv
izsole.liktendarzs.lv

Pārpublicēts no arterritory.com