Par Virtuves vārdeni
Janīna Kursīte 30.jūnijs 2012 19:47
Kā rakstītāja esmu gandarīta, ka mana nesen iznākusī „Virtuves vārdene” nav palikusi lasītāju nepamanīta. Katram autoram jārēķinās tiklab ar lasītāju atzinību, kā ar kritiskiem vārdiem. Tas pieder pie lietas! Žurnāla „Ir” 26.numurā parādījās uzņēmēja Gunta Belēviča samērā apjomīga recenzija par vārdeni. Paldies autoram! Par dažām lietām, kas izsaukušas recenzijas autora neizpratni vai, iespējams, pārpratumu, gribu uzrakstīt, cerot, ka tas var ieinteresēt arī citus lasītājus.
Pirmais – kas ir vārdene. Tā nav ne enciklopēdija, ne vārdnīca vārda parastajā nozīmē, lai gan tajā ir elementi gan no viena, gan no otra žanra. Vārdene ir blakusiespēju aktualizējums (tas, kas piemirsts vai citādi nav bijis iepriekš pietiekoši akcentēts) ne ar valodnieces, ne ar vēsturnieces, šajā gadījumā arī ne ar kulināres, bet gan ar folkloristes skatu. Folkloristikā tieši „ko viena tante teica” ir svarīgāks par to, kas, kā G.Belēvičs raksta „no akadēmiska avota smelts”. Tāpēc vārdenē velti meklēt tā vai cita ēdiena rašanās vai pagatavojuma veida tapšanas gadu (tas paliek vēsturnieku ziņā), toties ir iespējami plaši atlasītas tautā saklausītas izteikas un pastāsti par ēdieniem. ‘Vārdene’ ir manis radīts apzīmējums, lai akcentētu starpžanru, kura pamatā ir folklora. Jebkura tradīcija, arī kulinārā (īpaši attiecībā uz reģionālo virtuvi) tiek saglabāta no mutes mutē, ne faktos, bet piemēros (stāstos), kas nereti tiek pacelti un vispārināti tieši mītiskā līmenī. Ja lasītājam tuvāks akadēmisks stils un dzīves uztvere, tad kā ļoti labu piemēru varu minēt vēsturnieces Lindas Dumpes grāmatu „Latviešu tautas ēdieni” (2009). Ja lasītājs meklē precīzas receptes (ne pēc garšas, pēc izjūtas), varu ieteikt P.Strazdiņas redakcijā iznākušo „Latviešu ēdieni” (1962). Esmu rakstījusi gan akadēmiskā, gan neakadēmiskā stilā. Neakadēmiskās valodas vieglums ir mānīgs, tas bieži prasa vēl lielāku spēka pielikumu. Savākt un izanalizēt daudzveidīgo, vairāk nekā 300 teicēju sniegto stāstījumu, atlasīt no plašā folkloras un daiļliteratūras materiāla vajadzīgo man ir bijis nesalīdzināmi lielāks izacinājums nekā uzrakstīt kādu akadēmisku pētījumu.
Otrais – nav taisnība, ka šķirkļos „nav norāžu uz novadu (reģionu) un laikmetu”. – Katram piemēram ir sniegts autors, novads, pierakstīšanas gads, piem., Sedliņa, Kurzeme, 2011. Tiesa, kurā konkrēti Kurzemes vietā (piemēram, minētā Marija Sedliņa nāk no Alsungas), vai kurā Austrālijas vai ASV pilsētā pierakstīts tas vai cits pastāsts vai recepte, neesmu minējusi, jo ēdiena stāstam ar minēto konkrēto vietu parasti nav tieša sakara. Mūsdienās arī novadu norādījums ir drīzāk simbolisks, jo daudzi teicēji no Rīgas atceras ēdienus, kas gatavoti vai ēsti bērnībā Zemgalē, Latgalē vai citā novadā. Nereti viens un tas pats teicējs atceras gan tēva puses (tā var būt Vidzeme) ēdienus, gan mātes puses (tā var būt Latgale) ēdienus vai to gatavošanas veidu. Svarīgākais, ka tas pieder mūsu kopējam mantojumam!
Vērā liekams varētu būt cienījamā recenzenta aizrādījums, ka šķirklī ‘Kaucminde’ pirmajā teikumā vien esot piecas kļūdas. Ļoti gribētos zināt, kādas, jo šķirkli esmu veidojusi, aptaujājot kaucmindietes gan Latvijā, gan Anglijā, tāpat arī atsaucoties uz šim brīžam plašāko pētījumu un atmiņu grāmatu par šo tematu, proti, „Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts”. (Almelija, 1989)
Treškārt, esmu pateicīga par padarīto darbu recenzentam, saskaitot, cik rindiņu atvēlēts katram šķirklim. Zināms gan, ka ne rindiņu skaits, bet rindiņu saturs tomēr ir tas svarīgākais. Taisnības labad, ja jau skaitām, par rupjmaizi nav tikvien „kā nepilna lapaspuse”, jo pamatā rupjmaize aplūkota šķirklī ‘maize’ (tam veltītas nepilnas piecas lapaspuses). Jēdzieni ‘rupjmaize’, ‘baltmaize’ ir samērā jauni, jo tikai 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, pieaugot rocībai, latviešu zemnieks varēja savam svētku galdam sagādāt baltmaizi, parasti ‘maize’ bija tā pati rupjmaize, tikai īsākā, kodolīgākā vārdā saukta. Tā vai cita šķirkļa garums nenozīmē šķirkļa nozīmīgumu, bet gan iespēju atrast vai neatrast pietiekošu skaitu piemēru. Piezīmēšu, ka Kārļa Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcā” vispār nav atsevišķa šķirkļa ‘rupjmaize’. Tas nebūt nenozīmē, ka K.Mīlenbahs un sējuma rediģētājs J.Endzelīns būtu rupjmaizi turējuši par nevērtīgu.
Pārmetums par to, ka vāka attēlam izmantotais Broces zīmējums „Kāzas Vidzemē” varētu būt attiecināms uz igauņiem, ne latviešiem, varētu būt pamatots, ja mēs skatītos tikai uz kāzinieku apģērbiem. Tajos patiešām vairāk dominē tumši zilais, igauņiem vairāk raksturīgais (taču arī Ziemeļvidzemē latviešiem raksturīgs!). Tomēr, ja skatāmies, kas kāziniekiem rokās – tie ir latviešiem raksturīgie mūzikas instrumenti. Konkrēti čakans jeb čagans – koka āmurs garā kātā, ar ko sit taktī uz galda vai citas virsmas:
Zobentiņ, čakāniņ,
Iesim abi tautiņās!
Man būs ēsti, man būs dzerti,
Tev galdiņu trīcināt.
(LD 15998)
Par šo dažādo traktējuma iespēju rakstīts arī Broces piektajā sējumā „Estonica” (Tallinn, 2006, 442 – 443), pie tam piemetinot, ka latviešu etnogrāfi uzskatot, ka attēlotas kāzas Vidzemes latviešu ciemā. Protams, ir tik mazohistiski patīkami skaldīt matus, gandrīz ar varu pierādīt (pretēji pat pieņemtam etnogrāfu viedoklim!), ka mums nekas nepieder, viss pieder vai nu vāciešiem, vai krieviem, vai, ja pirmajiem nē, tad vismaz igauņiem vai lietuviešiem!
Jebkurā gadījumā nebūt neuzskatu, ka Virtuves vārdene aptvēruma ziņā ir nepārspējama vai dziļuma ziņā neuzlabojama. Tieši otrādi, ar prieku aicinu papildināt, rakstīt savu, un varbūt vairs ne vārdeni bet „Latviešu virtuves enciklopēdiju”, kur būtu norādīti gan šprotu, gan balzāma ražošanas sākuma gadi (tos gan dažādi autori uzdod dažādus, bet to jau var atrunāt!), gan gatavošanas noslēpumi – visos sīkumos!
Visbeidzot uz recenzenta pārmetumu, ka Virtuves vārdenē „nav ievada”, gribot negribot jānorāda, ka Ievads aizņem akurāt 59 lappuses vārdenes sākumdaļā. Tiesa, nosaukts, nevis par ievadu, bet par „Ēdiens un dzēriens mūsu kultūrā”.
Nesen viena žurnāliste jautāja, kādu nākamo vārdeni es gribētu uzrakstīt. Teicu, ka nekas vēl nav padomā. Bet nu viena ideja radās, vismaz grāmatas nosaukums gan – „Latvietis latvietim labākais ēdiens”.