Guntis Belēvičs, Dr. biol., zemnieks

Recenzene¹ par „Virtuves vārdeni”

Profesores Janīnas Kursītes talanta un personības cienītājus uz Jāņiem iepriecināja apgādā “Rundas” iznākusī “Virtuves vārdene” (VV). Lai arī autore nav valodniece, šī ir viņas nu jau trešā vārdene. 2007. g. iznāca „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene” (NV). Būdama Saeimas deputāte, viņa paspējusi savākt materiālu vēl divām: 2009. g. „Tautlietu vārdenei” (TV) un tagad – VV (2517 šķirkļi, 992 lpp.). Ja NV tika pateikts, ka “vārdene (ir) aizmirstu vārdu vai zināmiem vārdiem retāk lietotu nozīmju noliktava”, tad TV tā jau ir instruments, lai „jaunajai paaudzei … būtu saprotamāka klasiskā literatūra un folklora”. Atšķirībā no NV un TV, VV nav ievada, kurā tiktu skaidrots, kas vārdene ir šoreiz. Šo skaidrojumu profesore sniedz žurnālam “Dienas Izklaide” (“Vārdene. Skan kā dzimtene”; 21.-26.06.12.) sakot, ka “man svarīgi bija izveidot enciklopēdiska rakstura latviešu virtuves pamatu.”

VV izdota par valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte …” līdzekļiem. Loģiski, jo mēs esam tas, ko un kā mēs ēdam! Kādi tad „ārpusniekam” mēs, latvieši, VV atklājamies? Tā šķirklī `delikatese` no citētās „Minjonas pavārniecības mākslas” uzzinu, ka Rīgā tirgotavās „slāņiem krautas gardākās delikateses”. Atšķirot norādīto Minjonas darba lpp., nodaļā „Kara laika piedzīvojumi uzturas ziņā” izlasu, ka katram, kas Pirmā pasaules kara laikā badu cietis, jebkas ēdams Rīgas veikala skatlogā šķiet delikatese. Vēl no VV uzzinu, ka latvietim īpaši gardumi ir „visādu šķirņu desas, baltmaize, pīrādziņi, dažādas zivis, nēģi, stintes un ceptas varžu kājiņas”. Tā kā skaisto citātu no „Mērnieku laikiem”, kurā goda maltītei solītās delikateses – „roņu taukos sālītās siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti vāczemes cūku cepeši” šķirklī `delikatese` neatrodu, aizdomājos par pētnieces iz- un neizmantotajiem avotiem. Tālāk VV atrodu, ka `saldumi` latvietim ir „medus, cukurs, konfektes, augļūdens, ievārījums un taml. saldas pārtikas lietas”, arī: baltmaize, pēperkokas, burkāni, kā arī dainās pieminētie: „saldais piens”, “medus” un „alus”. Par mūsu nacionālo lepnumu `šprotes` – uzzinu, ka „Latvijas šprotu nākotne pēc sarunām ar Eiropas Komisiju vēl neskaidra ” un ka Lužkovs, lai arī visai Maskavai liedzis, pats tomēr šprotes „nesmādējis”. Šķirklī `balzams` uzzinu, ka Rīgas melnais balzāms – „degvīns, ko ražo, pievienojot smaržīgu augu uzlējumu”, un ka to 1715.g. Vējzaķu salā atklājis Marģera Zariņa izdomātais jūras braucējs Lipsts Feizaks. Šķirklī vieni maldi. Zināms, ka Rīgas aptiekās 1665. g. tirgoja 32 dažāda veida balzāmus. Slavens kļuva tieši aptiekāra Ābrama Kunces 1752. g. izgudrotais, jo tas palīdzēja atlabt un iegaršojās sasirgušajai Katrīnai II. Viņa tad arī 1764. g. piešķīra Kuncem tiesības Rīgas melno balzāmu ražot rūpnieciski. No šķirkļa `rupjmaize` tā arī nesaprotu, ar ko tā tik īpaša. Zvanu mammai. „Rupjmaize ir maize, kas smaržo! Es bieži to sapnī redzu. To īsto neviens no jums, maniem dēliem, tā arī nekad nav ēdis. Jo tagad nav tādu miltu. Jo tagad nav tādu graudu. Tagad neviens gatavību graudam negaida. Maizei labība jāpļauj pilngraudā, kad graudam nevis piena, bet pilngatavība. Māte ik pa brīdim skrēja uz lauka, tas bija saimnieces uzdevums noķert īsto brīdi, noplūca vārpu, izburņīja saujā un graudu iemeta mutē. Kad īstais rudzu pļaušanas brīdis bija noķerts, tad viņa sauca. Visi saimes ļaudis, lieli vai mazi, pameta jebkuru darbu, izņemot ugunsgrēka dzēšanu, un visi ķērās pie rudzu pļaušanas, kūlīšu siešanas, to likšanas statņos. Statņos rudzus saulē kaltēja, izkaltētus veda rijā, tur ar spriguļiem kūla, kuļmašīnas radās vēlāk. Īpaši laba maize iznāca no ziemas rudziem, tie vērtīgāki par vasaras. Pie katras mājas bija iestādīta kļava. Tieši rupjmaizei. Rudeņos man kā mazai meitenei bija pienākums uzlasīt krītošās lapas un ar adatu vērt uz gara diega. Kad diegs bija pilns, kātiņus visām lapām nogrieza un lapu virteni nostiepa mājas bēniņos. Kad cepa maizi, lapas no diega nobraucīja, izmērcēja ūdenī, lika uz lizes, izveidoto klaipu virsū un maizes krāsnī iekšā. Kad cepa maizi, smarža bija jūtama puskilometra attālumā.” (Mirdza Belēviča, 93 gadi, Dzelzavā, 2012).

No šķirkļa “rupjmaize” noprotu, kā visi VV šķirkļi darināti: ieliekot visu, cik bija, kas bija, un tikai tāpēc, ka bija. Tāpēc tie gluži kā Jaunsudrabiņa bērnībā pītā virvīte: „vietām, kā oda zarna, vietām kā zvirbuļa galva”. Rupjmaizei veltīta nepilna lpp., toties `pumperniķelim`, kas „īpašs smalkmaizes veids, ienācis latviešu kulinārajā kultūrā no vāciešiem līdz ar nosaukumu” – 3 lpp.. Par `rupjmaizi` – 30 rindiņas, par `brandvīnu` – 58, par `kandžu` – 51, par `samagonku` – 48, par `šmakovkas, `dzimtenītes` un citiem `ļergas` sinonīmiem kopā – 3 reizes vairāk kā par maizi, rupjmaizi un baltmaizi.

Kā NV atzīst pati J. Kursīte, vārdu „skaidrošana vienmēr ir bijusi riskanta lieta. Drošāk būtu neskaidrot, tikai piedāvāt piemērus”. Tā katrs pats visu var izsecināt par latvieša „Galda, ēšanas kultūru”: „Tanīs laikos paši ēdām visi no vienas bļodas … ar koka karotēm. … Ēdot putru, strēbām, ka šļurkstēja vien, sevišķi skaļi, ja tā karsta. … Atraugāšanās pēc ēšanas nebija nepieklājīgi”. (J.Vaivods, 17 – 18.).

Visbiežāk J. Kursīte šķirkļus tomēr skaidro. Bieži aptuveni, nereti aplami. Vārdu jēgas ilustrācijai izmantoti literatūras citāti un teicēju teiktais. Vienā līmenī pacelts gan no akadēmiska avota smeltais, gan tas, ko viena tante teica. Reizēm augu izcelsmes ēdamai lietai pētnieces pieeja precīza kā botāniķim, reizēm kā dārzkopim, reizēm kā kulināram. Tāpēc augi, dārzeņi, augļi, saknes, garšaugi un garšvielas VV sagājušas putrā. Arī ogas. Latviešu valodā vārdi upene, brūklene, lācene u.c. nozīmē gan augu, gan šī auga ogu. VV daļa no nosauktā ir augi, citi – ogas. Arī putniem, zvēriem, zivīm, sēnēm pētniece reizēm piegājusi kā biologs, vietām kā īsts, vietām kā paviršs, cituviet dabā sastopamais ēdamais skaidrots svabadi, nereti kā anekdotē: „Zirgu zini? Nu nepavisam nav līdzīgs!”. Lai arī VV tā rakstīts, tomēr `nēģis` nav zivs un `sēne` nav augs. Arī `vērsis` neder govij par `bulli`, jo rāmīts. Miesnieks nekādā gadījumā nav „gaļas tirgotājs; lopu kāvējs”. Mazajā Ģildē līdzās citiem meistariem bija arī miesnieki kā īsti ģildes locekļi. Miesnieka amats visupirms nozīmē prasmi pārvaldīt materiālu “gaļa”, spēju izgatavot delikateses, kūpinājumus un desas. Kauj un gaļu pārdod cilvēks bez amata izglītības. Aprakstam vairāk atbilst slakteris (no vācu – Schlachter). Tā noliktavā tiek noglabāts vārds ar nepareizu skaidrojumu. Tepat jāpiebilst, ka `bekons` nav „6 līdz 9 mēnešus audzētas cūkas gaļa”, bet gan īpašs, maigi sālīts cūkgaļas izstrādājums, no kura angļi nogriež šķēli, lai to ceptu brokastīs ar olām. Bekona ražošanai der tikai īpašu šķirņu gaļas cūkas, arī Latvijas baltā. Tās tad arī audzēja bekonam.

Ir VV arī mīļi šķirkļu skaidrojumi. Tā `jērs` – aitas mazulis, `teļš` – govs mazulis, `sivēns` – cūkas mazulis. Bet no virtuves viedokļa aita līdz viena gada vecumam ir jērs, tāpat govslops līdz gadam ir teļš. Savukārt sivēns, vēl būdams sivēns, var kļūt par cūku māti. To zina mednieki, jo, ja nošauj cūku māti, kuiļi aplec sivēnmeitenes un tad rodas tā sauktās sivēncūkmātes (Frischlingsbache). No garšas viedokļa nozīmīgi ir VV nepieminētie – piena jērs, piena sivēns, piena teļš. VV starp citām skaidrotām kautķermeņa daļām par amizantiem atrodu šķirkļus “gurns – ķermeņa daļa starp muguras apakšējo daļu un augšstilbu” un “vēders – ķermeņa daļa, kas atrodas zemāk par krūtīm“, jo tie vairāk atbilst dzīvas sievietes ķermaņa aprakstam.

`Kaucminde` skaidrojuma vienā teikumā – 5 kļūdas un neprecizitātes: „`Kaucminde` (pēc II pasaules kara Saulaine) – mājturības institūts (no 1938.g.), sākotnēji (no 1923.g.) seminārs pirmskara Latvijā”. 1) Kaucminde ir muiža Zemgalē. 2) to jau 1938. g. pārdēvēja par Saulaini. 3) augstākās mācību iestādes oficiālais nosaukums – Latvijas mājturības institūts (LMI) vispār šķirklī netiek minēts. 4) LMI kara gados ir visvairāk (4) izlaidumi. 5) 1922. g. Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrība (LLC) nolēma vienlaicīgi dibināt divas mācību iestādes – viengadīgu Kaucmindes mājturības skolu lauksaimnieču apmācībai, kā arī mājturības semināru mājturības instruktoru un skolotāju sagatavošanai. Pirmajā uzņēma meitenes ar pamatskolas izglītību, otrajā – no 18 gadiem, ar pabeigtu vidējo. Semināru 1923. g. atvēra nevis Kaucmindē, bet Rīgā, Baznīcas ielā 4a, paturot tam nosaukumu Kaucmindes mājturības seminārs (atbilstoši sākotnēji plānotai tā atrašanās vietai). Semināristes, vēlākās studentes, studēja Rīgā, uz Kaucmindi brauca vasarā uz praksi. Mana mamma (neprec. Aizderdze) pabeidza LMI Rīgā 1943. gadā. Kā viņa teica: „Es Kaucmindē savu mūžu neesmu bijusi. 1940. g. vasarā mūs uz praksi sūtīja uz Nurmižiem, jo Saulainē jau bija apmetusies krievu armija”. Sesto “Kaucmindes kļūdu” profesore pieļauj savā intervijā, darinot nebijušu mācību iestādes nosaukumu – Kaucmindes mājturības institūts.

Zināmo un saprotamo vārdu aptuvenais, bieži nepareizais skaidrojums liek arī pētījuma pārējo daļu izgaršot ar uzmanību. Šķirkļi savstarpēji nesaskaņoti ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura, tajos nav norāžu uz novadu (reģionu) un laikmetu. Daudzi vārdi, lai arī tiem ir vienskaitlis, šķirkļos figurē tikai daudzskaitlī. Attieksme „ka tikai pateikts kaut kas un uz to pusi” īpaši manifestējas uz latviešu nacionālās identitātes pētījuma vāka. Kā norādīja LU Akadēmiskās bibliotēkas speciāliste Aija Taimiņa, tam izmantots Broces zīmējuma „Vorstellung einer Lieflӓndischen Bauerhochzeit” motīvs. Šī zīmējuma komentārā (10 sējumu manuskripta 3. sējumā) pats Broce paskaidrojis:„nav šaubu, ka apvidus, kurā sastopami šeit redzamie tērpi … ir Igaunija”.

Kā literāte Janīna Kursīte, manuprāt, ir uzskatāma par poststrukturālisti. Viņa ar vieglu sirdi nokrata vārdam tā monoloģisko jēgu, un sacer tam jaunu, agrāk nebijušu. No jēgas atbrīvotais vārds var brīvi klejot pa visu tekstu, kura struktūra decentralizēta, kā arī ārpus tā. Jebkas var rasties bez sākuma, attīstība kļūst iespējama bez vēstures, un daudzveidīgas patiesības vietā sāk pastāvēt daudzveidība bez patiesības. No skata VV līdzība ar enciklopēdiju ir nenoliedzama (iekārtojums, biezums), tomēr metomērijas² trūkums neļauj to pieskaitīt pie “enciklopēdiskiem” un vēl jo vairāk “pamatiem“.

Protams, publicēt var visu. Tikai ar attiecīgu komentāru. Tā kā šoreiz autores komentārs izpalicis, lasītājs neuzzina, ko no rakstītā lai ņem par pilnu. Tāpēc VV varētu  radīt daudzas jaunas leģendas, iespējams, arī dot būtisku pienesumu mītam, ka latvieši ir „mazattīstīta un dzērāju tauta”. Kā TV pati pētniece saka: „Vārdi rada savu telpu. Kādus vārdus savāc, tāda tā telpa izskatās”. Man vārdene neskan kā dzimtene. Drīzāk kā dzimtenīte. Ja VV komentārs būtu bijis, tas, iespējams, būtu ļāvis izredzēt latviešu valodas stihisko, radošo spēku, tās brīvību, par kuru tā iestājas Janīna Kursīte, arī ļāvis lasītājam apjaust pašas rakstnieces šarmanto personību un harizmu. ♦

¹ Recenzene – neprofesionāla cilvēka (ne valodnieka, pat ne literatūrzinātnieka), līdz ar to neakadēmiska recenzija, kas nav noslēgta, tātad papildināma. Tiem, kam mana recenzene liksies par sīkumainu, no sirds novēlu, „nenobīstoties no grādiem”, uzrakstīt īstu recenziju, ko nebūtu kauns publicēt arī akadēmiskajā presē.

² Metomērija – bioloģijā (bezmugurkaulnieku salīdzinošā anatomijā) ārējo pazīmju atbilstība iekšējām. Piem., sliekai ir pilnīga metomērija, tās ārēji redzamie posmi atbilst iekšējiem. Savukārt dēli raksturo metomērijas trūkums – ārēji redzamie segmenti neatbilst iekšējiem ne pēc skaita, ne uzbūves.