Valdība ir nodevusi tautas apspriešanai „Nacionālā attīstības plāna NAP 2020” projektu. Tas ir uz 57 lapaspusēm izvērsts veicamo uzdevumu saraksts, nolūkā tuvāko septiņu gadu laikā nodrošināt mūsu valsts „ekonomisko izrāvienu”. Šis plāns ir ne tikai labs, tas salīdzinājumā ar citiem līdzšinējiem plāniem, kas radīti mūsu valstī pēdējo divdesmit gadu laikā, manuprāt, ir vērtējams kā vislabākais. Pie tā ilgi (astoņus mēnešus, sākot ar 2011.gada 1.decembri) tika strādājis speciāli šim nolūkam izveidotais Pārresoru koordinācijas centrs (PKC). Šajā dokumentā ir ieguldīta mūsu valsts pieredzējušako un labāko plānotāju ne tikai ilggadējā plānošanas, bet arī visa darba un dzīves pieredze, jā, arī sirds degsme un mīlestība uz tēvzemi. Šā dokumenta kvalitāti būtiski nesamazina arī fakts, ka tas tika nodots visu ministriju ierēdņiem „pieķemmēšanai”. Tāpat arī tas, ka plāns atdots tautas apspriešanai, nenorādot naudas summas, kādas valdība paredzējusi tērēt katra no uzdevumiem izpildei, tādējādi neļaujot mums visiem izredzēt prioritātes nosaukto uzdevumu starpā, būtiski nesamazina NAP 2020 vērtību. Ja šīs naudas summas, kaut vai aptuvenas, būtu norādītas, tas padarītu šo plānu tik vien kā saprotamāku, jo šobrīd patiesi no projekta nevar izredzēt, nedz kas ir valdības plānotās prioritātes, nedz kas ir stratēģija un kas taktika.

Mums vēl ir arī cits plānošanas dokuments ar nosaukumu „ Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam” (LIAS 2030). To 2010.gada 10.jūnijā apstiprināja Saeimā un līdz ar to tas ieguva likuma spēku. Drīz Saeima apstiprinās tautas apspriešanas rezultātā uzlaboto NAP 2020, un arī tas iegūs likuma spēku. Hierarhiski NAP 2020 būs pakārtots LIAS 2030, jo pēc savas būtības NAP 2020 ir tikai pasākumu, kuru realizācija nodrošinātu LIAS 2030 sprausto mērķu izpildi, komplekss. Līdz ar to mums būs par vienu izcilu, ar likuma spēku apveltītu dokumentu vairāk. Es nešaubos ne mirkli, ka tautas apspriešanas rezultātā NAP 2020 kļūs tik labs, ka mums visiem aiz aizkustinājuma un aiz lepnuma par sevi un savu valsti acīs sariesīsies asaras. Gluži kā padomju ļaudīm, kad 1938.gadā tika pieņemta Staļina konstitūcija. Tā toreiz bija vislabākā, vistaisnīgākā un visdemokrātiskākā konstitūcija pasaulē. Pasaules citu valstu demokrāti varēja tik vien kā noelsties skaudībā, cik demokrātiska salīdzinājumā ar viņu valstu konstitūcijām bija Staļina konstitūcija. Tajā citastarp bija paredzēts pat tas, ka katra padomju republika var brīvi izstāties no PSRS! Lieliskākais valsts galvenais likums pasaulē! Mūsu NAP 2020, es varu apzvērēt, arī būs lieliskākais starp visiem līdzšinējiem mūsu valsts attīstības plāniem. Bet to ar Staļina konstitūciju padara līdzīgu vēl kaut kas – proti, tas nebūs jāpilda tā banālā iemesla dēļ, ka to gluži vienkārši varēs nepildīt. Un nevienam par to nekas nebūs! Un tā nav NAP autoru – PKC vaina. Jo tādu to plānu viņiem pasūtīja. Gluži kā tajā anekdotē, kad restorāna apmeklētājs izbrīnīts jautā oficiantam: „Ko jūs man te atnesāt?” Oficiants atbild: „Nu to, ko jūs pasūtījāt!” Apmeklētājs: „Bet ko es pasūtīju?” Oficiants: „Nu to, ko es jums atnesu”. Tāpat arī būs ar šo NAP. Plāna autori to ir uzrakstījuši ļoti, ļoti labu, bet atbilstoši pasūtījumam. Bet kas bija tie, kas pasūtīja? Pie varas esošie politiķi. Tāpēc to viņi pasūtīja tādu, lai paši arī varētu nepildīt. NAP 2020 varēs nepildīt gluži tāpat, kā var nepildīt pirms diviem gadiem Saeimā ar likuma spēku pieņemto un spēcīgāko par NAP 2020 dokumentu – LIAS 2030. Pamatot ar piemēriem? Lūdzu! Atbilstoši dokumentā LIAS 2030 noteiktajam: „Saeima izveido Ilgtspējīgas attīstības komisiju … (463)”. Katrs var ieiet Saeimas mājas lapā un pārliecināties, ka vairāk kā divu gadu laikā Saeima šādu komisiju tā arī nav izveidojusi. Tāpat šajā dokumentā noteikts, ka „ … Latvijā, līdzīgi kā vairumā citu Eiropas valstu, ir nepieciešams radīt neatkarīgu pētniecības un prognozēšanas institūciju – Ilgtspējīgas attīstības institūtu „Latvija 2030” (464)”. Pārlasīju NAP vēlreiz un neatradu tajā šādu uzdevumu valdībai. Tātad pat plānots netiek, lai līdz 2020.gadam: „ … Latvijā būtu līdzīgi, kā vairumā Eiropas valstu …”. Bet lasīsim dokumentu LIAS 2030 tālāk. Tur teikts, ka: „ … Ministru kabinets ieceļ par valsts attīstības plānošanu atbildīgo ministru Ministru prezidenta biedra rangā, paplašinot viņa mandātu attīstības un investīciju plānošanas un uzraudzības jautājumos (467)”. Nu netika VARAM vadītājs iecelts (un vēl aizvien nav) MK prezidenta biedra rangā. Ja VARAM ministrs vairs nav par valsts plānošanu atbildīgais ministrs, tad par tādu varēja iztaisīt PKC vadītāju Mārtiņu Krieviņu. Bet nav arī Krieviņš šajā rangā iecelts! Tāpat arī MK prezidents regulāri nav „ … iesniedzis izskatīšanai Saeimā Ziņojumu par valsts ilgtspējīgu attīstību un stratēģijas īstenošanas progresu (463)”. Tāpat arī tika noteikts, ka „Valsts pārvaldei un pašvaldībām jāīsteno ilgtspējīgas un efektīvas publiskās pārvaldes prakse, rādot piemēru pārējai sabiedrībai (471)”. Pajautāsim Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam, abiem tiesiskuma koalīcijas Titāniem, kādu piemēru viņi rāda sabiedrībai, paši gadiem ilgi nepildot Saeimas nolemto?

Tāpēc secinājums pirmais. Dokuments „Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030” būtu jāpārskata atbilstoši šābrīža izpratnei par Latvijas attīstības interesēm. Lai nevis NAP 2020 uzdevumus piemērotu novecojušajiem LIAS 2030 uzdevumiem, bet tieši otrādi. Abi šie dokumenti (NAP 2020 un izmainītais LIAS 2030) jānodod apstiprināšanai Saeimā vienlaicīgi.

Secinājums otrais (tas par stratēģiju). Nacionālās attīstības plāns nedrīkst būt tikai latviešu attīstības plāns. Ja Latvijā dzīvojošie krievi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, igauņi, ebreji nesaredzēs, ka tas ir arī viņu attīstības plāns, tas būs lemts neveiksmei. Jo laiva, kuru šūpo pasažieri, vētras laikā apgāžas. Iespējams, pašas svarīgākās Nacionālās attīstības plāna lietas pēc tautas apspriešanas vajadzētu nodot tautas nobalsošanai, lai tās kā likumu varētu pacelt augstākā rangā ne tikai par NAP vai LIAS, bet arī pāri par visiem citiem vienkāršiem likumiem. Tādā rangā, lai par tā nepildīšanu, kā arī valsts vešanu pretējā virzienā valdībai tiešām „par to arī kaut kas būtu”, piemēram, valdības demisija. Šādas lietas, šādus stratēģiskos mērķus, visa Latvijas tauta varētu palīdzēt noformulēt. Es ieteiktu: 1) pēc 100 gadiem Latvijā 8  10 miljoni iedzīvotāju, visi „apaļači” un visi šīsdienas Latvijas iedzīvotāju tiešie pēcnācēji; 2) Latvija pēc 100 gadiem ekonomiski attīstīta nacionāla valsts (ar dzīves līmeni kā Somijā) un vēl aizvien Eiropas valstu saimē; 3) Latvija pēc 100 gadiem vēl aizvien viszaļākā valsts pasaulē. Šādiem virsuzdevumiem, kurus atbalstītu visi Latvijas iedzīvotāji, šādai bākai noteikti ir jābūt nevis vienkārši ierakstītiem, bet kā akmenī iecirstiem visos ilgtermiņa (100 gadi, 30 gadi), vidēja un īstermiņa valsts attīstības plānos, lai visi Latvijas kuģa kapteiņi nākotnē varētu uz šo bāku stūrēt, pie kam visi ar vienu un to pašu kompasu.

Secinājums trešais (tas par taktiku). Lai šādus tālos mērķus sasniegtu, nekavējoties, jau tagad apspriežamajā vidēja termiņa plānošanas dokumentā – NAP 2020, obligāti būtu iekļaujams pats prioritārākais no visiem tuvākajos septiņos gados veicamajiem uzdevumiem – pāreja uz mazu un efektīvu valsts pārvaldi. Citādi pie mums drīz būs kā Austrijā pēc 1.pasaules kara. Pirms tā beigām Vīnē bija 100 000 ierēdņu, kuri pārvaldīja milzīgo Habsburgu Austro-Ungārijas impēriju. Pēc kara Austrija pazaudēja lielāko daļu savas teritorijas, bet neviens ierēdnis nepazaudēja savu darbu! Latviju pēdējos gados pametuši vairāk kā 300000 cilvēku, bet kā mainījies ierēdņu skaits? Lūdzu tikai nepadomājiet, ka es esmu pret mūsu ierēdņiem. Viņi mums ir labi! Vispār arī pati valsts pārvalde mums ir izcila, bet tā ir izveidota valstij, kurā ir vismaz 15 miljoni iedzīvotāju. Tātad tā nav mūsu ierēdņu vaina, ka viņu armija tik liela. Tā ir sistēmas vaina! Un sistēma līdz šim, visus pēdējos 20 gadus mums ir bijusi tāda, lai, valdību veidojot, visi koalīcijas partneri un viņu draugi, protams arī sponsori, atrastu vietu pie valsts tesmeņa. Bet sistēmai būtu bijis jābūt tādai, lai ar minimāliem spēkiem un līdzekļiem varētu efektīvi pārvaldīt valsti. Manuprāt, lai mūsu mazo valsti pārvaldītu, pietiktu ar trim ministrijām. Bet iesim tālāk. Nākamais pēc prioritātes plānā ierakstāmais uzdevums valdībai – tuvākajos gados pāriet uz bezdeficīta budžetu un turpmāk dzīvot tikai tā. Lai to sasniegtu, finanšu ministru (apvienojot viņa amatu ar ekonomikas ministra amatu) Saeimai vajadzētu, līdzīgi kā ģenerālprokuroru, iecelt amatā ja ne līdz NAP 2020 termiņa beigām, tad vismaz uz 5 gadiem. Tas tāpēc, lai finanšu ministru nevarētu politiski raustīt un novirzīt no viņa galvenā kursa – pēc iespējas ātrāk panākt valsts budžetu bez deficīta, bet pēc tam – vienmēr tikai ar pārpalikumu. Ja mums reiz ir tā paveicies, ka mums beidzot ir tāds finanšu ministrs, kurš saprot, ka sociālisms ir beidzies un ka Latvijai beidzot jāsāk dzīvot ne pāri saviem līdzekļiem, kāpēc Vienotībai neizmantot šo unikālo vēsturisko iespēju un negādāt par to, lai Vilks ar parlamenta balsojumu tiktu iecelts par finanšu ministru uz visu NAP 2020 izpildes termiņu? Bet ar nedzīvošanu pāri saviem līdzekļiem vien ir par maz. Mums vēl ir arī jāizved no valsts vairāk preču un pakalpojumu, kā jāieved. Tāpēc finanšu ministra amats jāapvieno ar ekonomikas ministra amatu. Protams, ārvalstu investīcijas mums arī ir svarīgas. Bet ārvalstu investori nāks, lai nopelnītu un peļņu izvedīs no valsts. Tāpēc, manuprāt, mums galvenokārt tomēr vajadzētu paļauties pašiem uz saviem spēkiem. Sākt vairāk pašiem izmantot savus resursus! Mežus var turpināt cirst, bet no nocirstā jāražo un jākesportē tikai produkti ar lielu pievienoto vērtību. Jāuzbūvē jaunas cementa rūpnīcas, lai ceļus varam sākt betonēt, kā to vēl aizvien dara Vācijā. Tur vēl tagad vietām starpkaru laikā betonētie ceļi nav aizstāti ar jauniem un atrodas, salīdzinot ar pirms neilga laika būvētajiem mūsējiem, izcili labā stāvoklī. Arī pa pirmo betonēto šoseju Zviedrijā (netālu no Malmes) vēl aizvien tiek braukts ikdienā. Šeit ir īstā vieta piebilst, ka visi NAP uzdevumi būtu jāplāno un galvenais jārealizē tā, lai iztaisītais nav jāpārtaisa! Kādi mums vēl ir resursi? Vēl mums ir kūdra, sapropelis, māls, sāksim intensīvāk iegūt un pārstrādāt to. Nekavējoties jāmaina likums, kas liedz valstij un pašvaldībām dibināt uzņēmējsabiedrības vietējo izejvielu ieguvei un pārstrādei. Tas radīs jaunas darba vietas, it īpaši ārpus Rīgas. Iekļausim rūpniecības politikā kā sastavdaļu lauksaimnieku saražoto izejvielu pārstrādi! Lai paši varam pārstrādāt linus, kaņepes, ādas, visu, ko lauki saražo. NAP 2020 projektā var izredzēt rūpniecības attīstības politikas elementus. Bet vai mums ir lauksaimniecības attīstības politika? Tādai politikai ne tikai ir jābūt, tai jābūt skaidri atspoguļotai visos NAP! Aicinu katru no jums paskatīties, cik lielisku sešu gadu NAP 1938.gadā uzrakstīja toreizējā Latvijas Finansu ministrija. To var atrast Latvijas Valsts vēstures arhīva fonda „Finansu ministrija” dokumentos (6824.f., 1.apr., 138.lieta, 1. – 51.lpp), vai arī izlasīt www.belevics.lv. Izlasot šo dokumentu, katram kļūs skaidrs, kāpēc pirmskara Latvijas zemes saimnieki tik ļoti cienīja un atbalstīja Dr.Kārli Ulmani. Ulmaņa laikā zemnieku savienība tiešām pārstāvēja zemniekus. Tā gādāja par latviešu tautas nacionālo sakņu kopšanu. Jo šīs saknes ir laukos. Mums pēdējos 20 gadus zemnieku intereses pārstāv lielie zemnieki un dīvānu zemnieki. Mazos zemniekus nepārstāv neviens. Tāpēc lauki izmirst! Attiecībā uz izglītību, veselības aprūpi un mūsu pensijām man arī ir priekšlikums. Nākamo septiņu gadu laikā mums ir jāieliek pamats un jāsāk pāriet uz jaunu sistēmu – katram pašam ir jābūt ieinteresētam savu bērnu izglītībā, savu bērnu un savā veselībā, arī savu vecumdienu nodrošinājumā. Tāpēc šajās jomās jāpāriet uz tādu jauno sistēmu, kas veicinātu nodokļu nomaksu. Jo ja mēs visi nesāksim maksāt nodokļus, mēs pazaudēsim savu valsti. Vēl attiecībā uz izglītību. Ir jāuzsāk divas pilnīgi jaunas lietas. Pirmā – bērni jau no mazotnes jāradina kopdarbam. Otrais – mums jāsāk izglītot un radīt darba devējus, jaunos kapitālistus. Jo sociālisms ir beidzies!

Vēl NAP ir jābūt tādam, lai to saprastu tauta. Lai katrs no mums varētu sev vakarā uzdot jautājumu, līdzīgu tam, kādu Andris Jakubāns 90-jos gados uzdeva sava TV raidījuma viesiem, tos vienmēr mulsinādams: ko Jūs šodien esat izdarījis Latvijas labā? NAP ir jābūt tādam, lai mēs katrs vakarā varētu uzdot sev līdzīgu jautājumu, ko es esmu šodien paveicis, lai izpildītu NAP 2020? NAP tautai ir jāsaprot arī tādēļ, lai vēlētāji varētu izvērtēt partiju programmas un novērtēt katru no politiķiem, vai tie ir tādi, kas ved Latvijas kuģi bākas virzienā. Reformistu un nacionāļu ministri pievienoja NAP 2020 alternatīvu zaļo pielikumu, kura lozungs ir: padarīsim Latviju par zaļāko valsti pasaulē. Pati ideja, kas iekļauta šajā lozungā, ir vienkārši izcila! Ne tikai tāpēc, ka tā ir mana ideja, Raimonda Vējoņa un visu pārējo LZP biedru ideja. Tā ir izcila pati par sevi, jo tā vieno, nevis šķeļ, jo to sapratīs un atbalstīs vai katrs Latvijas iedzīvotājs, gan latviski, gan krieviski runājošs, jo kurš gan negrib, lai viņa bērni dzīvotu tīrā vidē. Šī ideja ir izcila, jo tā ļaus pārvērst mūsu defektus – neattīstīto rūpniecību un mazapdzīvoto zemi, par efektiem. Vēl šis lozungs ir labs arī tāpēc, ka modina katru zaļās partijas biedru: celies un dari pats, citādi tavu zaļo zirgu sāks jāt visi citi, kam vien nav slinkums. Un ne tikai jās, bet jās nepareizi, ļaudis maldinoši. Kaut vai tā kā tagad, kad izlikdamies zaļāks par zaļu, VARAM vadītājs virza apstiprināšanai tādus MK noteikumus par atkritumu izvešanas regulējumu, kuri, ja tos pieņems, novedīs pie tā, ka Lielajā Talkā būs daudz vairāk atkritumu ko vākt. Protams, atkritumu pārstrādātāji priecāsies par bezmaksas izejvielu kalniem, bet ja VARAM ministrs patiešām domātu zaļi, darītu pretējo: ieviestu kārtību, ka Latvijā beidzot apritē tiktu atļauta tikai daudzkārtīgas lietošanas dzērienu tara (stikla vai PET pudelēs). Tad Lielajā Talkā vairāk varētu stādīt dārzus un parkus, nevis katru gadu vienā un tajā pašā vietā vākt tukšās pudeles. Vēl mums visiem ir jāsaprot, kas ir zaļā ekonomika. Un tā ir jāmāca skolā, bet ne tikai. Tā jāmāca arī pieaugušajiem un visupirms mūsu ierēdņiem. Ar zaļo ekonomiku ir jāsaprot ekonomikas izaugsme bez resursu izšķērdības. Tās mērķis ir ražošanas procesi, kas pieprasa arvien mazāk izejvielu, patērē mazāk enerģijas un rada mazāk atkritumu. Iet runa arī par to, lai Latvijā neievestu minerālūdeni no Šveices, ķiplokus no Ķīnas, zemenes no Ēģiptes, tādējādi piesārņojot dabu ar transporta degvielas patēriņa izmešiem. Mums pašiem ir savs ūdens, pie mums aug gan ķiploki, gan zemenes! Bet lai pareizi šodien jātu zaļo zirgu, nepieciešama jauna zaļā domāšana. Pie tās pamatiem visupirms pieder priekšrokas došana savējiem. Šajā jomā mums īpaši ir jāizglīto visi mūsu ierēdņi, lai visu viņu milzīgo „čakarēšanas enerģiju” pavērstu no savējā pret svešu. Tāpat arī mums, visiem zaļajiem, ir nepieciešama pāreja domāšanā no „zaļās bremzes” un „zaļā reketa” uz tādu jauno zaļo domāšanu, kas nevis bremzē, bet gan atļauj. Uz tādu, kura ne tikai puķei, vardei un putnam ļauj ieņemt telpu, bet ļauj mums pašiem sakopt un attīstīt mūsu zaļo zemi, lai tajā dzīvotu un strādātu. Lai Kurzemē būtu sakoptas Kurzemei raksturīgās zemnieku sētas, lai Latgale būtu kā nosēta ar skaistām un sakoptām latgaliešu sētām. Jo tikai tad arī pēc 100 gadiem būs latviešu dziesmu un deju svētki! Ir nepieciešams restartēt zemes reformu. Zemes reformas galvenais mērķis – radīt iespēju tiem, kuri grib un prot kopt laukus un kuri to šobrīd dara Īrijā, darīt to Latvijā. Lai Latvijas aizlaistās lauksaimniecības zemes nevis apmežotu, bet gan sakoptu. Tās jāpārņem Valsts zemes fondam, kas jāizveido kaut vai to pašu „Latvijas valsts mežu” sastāvā. Lai ir ko uz pievilcīgiem noteikumiem piedāvāt mūsu no Latvijas aizbraukušajiem ļaudīm. Lai mūsu cilvēki var atgriezties un kopt latvju sētu. Šis process ir jādotē pilsētniekiem. Jādotē nevis lauksaimniecības produktu ražošana, bet mūsu tautas nacionālās saknes, kas ir laukos. Tātad jādotē ir sakopta un apdzīvota Latvija. Tāpat tuvāko septiņu gadu laikā Latvijā ir jāizveido sistēma, lai cilvēki gribētu krāt. Latvietim nest naudu uz zviedru krājbanku ir zināma mentāla problēma. Tāpēc ar steigu mums jāķeras pie piecu lielu (Rīgas, Zemgales, Vidzemes, Kurzemes, Latgales) krājbanku (tās var izveidot reģionu pašvaldības) un daudzu krājaizdevu sabiedrību izveides. Peļņai no naudas pārdošanas arī jāpaliek Latvijā! Tāpēc NAP 2020 ir jānoformulē uzdevumi, kā atjaunot nacionālo finansu asinsriti. Nacionālās, tai skaitā lokālās finansu asinsrites atjaunošana arī pieder pie jaunās zaļās domāšanas. Jo tieši tā kreditēs saimniekošanu laukos, un līdz ar to arī latviešu sētas sakopšanu. Jo zviedri to nekreditē un arī nekreditēs, jo nesakoptus latviešu laukus viņi var nopirkt lētāk nekā sakoptus. Pie jaunās zaļās domāšanas pieder arī tādu programmu radīšana un iekļaušana NAP 2020, kas veicinātu pilsētnieku pārcelšanos uz laukiem. Tā kā Latvijas lauku sakopšanai jau tagad trūkst darba roku, jārada īpašas atbalsta programmas, lai mūsu pašu cilvēki pārceltos uz laukiem. Lai pie pārejas uz mazu un efektīvu valsts pārvaldi, mūsu no darba atbrīvotie ierēdņi nepārceltos uz dzīvi ārpus Latvijas, bet gan sāktu saimniekot un radītu darba vietas laukos. Īpašas atbalsta programmas vajadzīgas bezdarbniekiem. Ja bezdarbnieks pilsētā vairākkārtīgi noraida darba piedāvājumu, jāpārtrauc viņam pabalsta izmaksa pilsētā, bet tā jāatsāk, kad pilsētas bezdarbnieks ir pārcēlies uz laukiem. Tur šis pabalsts daļēji jāizmaksā sēklā, mājputnos, lopos un darba rīkos.

Foto:„Vecvārnu” mājas Ādažu pagastā, 2010.g. pavasaris

Pie manām lauku mājām „Vecvārnas”, kas Ādažu pagastā aug īpašs koks – šūpoļkoks. Zemnieks, kas pirms 130 gadiem, drūmajos cara laikos, cēla šīs mājas, pie tās stūra iestādīja liepiņu. Iestādījis sāka veidot koka vienu zaru tā, lai reiz tajā būtu, kur iekārt šūpoles viņa mazbērnu mazbērniem. Tam zemniekam bija skaidrs skats nākotnē, viņam bija savs Nacionālās attīstības plāns. Mūsu valstij arī vajag tādu!

Guntis Belēvičs, LZP (Rīgas nodaļa) biedrs no 2002.gada

P.S. Atkārtoti paužu savas bažas, ka SKC labi uzrakstīto un tautas apspriešanā uzlaboto NAP 2020 nākamās valdības varētu nepildīt, atrunājoties kaut vai ar to, ka kādi no plāna uzdevumiem ir pretrunā ar viņu partijas programmas nostādnēm, un ka viņi nes atbildību tikai savu vēlētāju priekšā. Ar šo es vēršos pie Latvijas juristiem pēc palīdzības: lūdzu pasakiet, kā panākt, lai NAP vismaz stratēģiskie punkti likumu plauktos būtu ielikti tūlīt zem Satversmes, bet virs pārējiem likumiem.

G.B.