Pazīstams stāsts – izstāde “Blīvā telpa”
www.arterritory.com
Vilnis Vējš
06/01/2012
Dr. biol. Gunta Belēviča privātkolekcijas izstāde “Blīvā telpa” izstāžu zālē “Arsenāls” atvērta līdz 29. janvārim
Izstāde ir divdabīga. No vienas puses, tajā skatāma privātkolekcija, kurai nevar izvirzīt gluži tādas pašas pretenzijas kā muzejam, kura telpās tā iekārtota. Kolekcionāram ir tiesības uz savu gaumi, interešu sfēru, kaprīzēm galu galā. Tādēļ nepamatoti būtu izvirzīt pretenzijas, kādēļ kolekcijā nav pārstāvēts tas vai cits mākslinieks, tehnika, žanrs, bet kāds cits – izcelts. No otras puses, Guntis Belēvičs jau ar iepriekšējo kolekcijas izstādi (2008, LNMM), kas bija veltīta klasiķiem un māksliniekiem, kas pie tiem jau nokļuvuši, skaidri parādīja, ka kolekcionāra uzmanības lokā ir VISA latviešu māksla un ka arī jaunā izstāde tiecas atspoguļot visu norišu spektru pēdējās desmitgadēs, protams, izlases veidā un pakļautu noteiktai interpretācijai. Šajā gadījumā izstādīto mākslas darbu nozīmes lauks paplašinās, tie pārstāv ne tikai paši sevi, bet arī citus mākslas darbus, kas radīti līdzīgā stilā; ne tikai konkrēto darbu autorus, bet arī citus, no kuriem izvēlēti protagonisti; ne tikai kolekcionāra izvēli, bet arī viņa vērtējumu mākslas procesam kopumā, novērtējot atlasītos mākslas darbus kā spilgtākos, tipiskākos utt. Pretenzija sanāk grandioza – stāsts par latviešu mākslu vairāku desmitgažu garumā. Tā kā laika periodu ierobežo nevis noteikti gadskaitļi, bet gan autoru piederība dzīvajo lokam, iznāk, ka atsevišķi senāki darbi paliek it kā bez konteksta, ko veidotu paaudzes biedru – nelaiķu veikums, un otrādi – starp šībrīža spēka gadu paaudzes pārstāvjiem nav redzami pāragri aizgājušo darbi.
Kopumā var teikt, ka ar lielo pretenziju – iespaida par latviešu mākslas ainu kopš vēlīniem padomju gadiem, izstāde tiek galā pat ļoti labi. Pārstāvēts liels skaits autoru, daži ar izciliem, citi – ar viņiem raksturīgiem darbiem, iezīmējas samērīgas proporcijas starp tēmām un virzieniem. Tas viss – pārskatāmas un labā nozīmē izglītojošas ekspozīcijas robežās.
Ilmārs Blumbergs
Pārsteidz kas cits – cik lielā mērā kolekcionārs Guntis Belēvičs un kuratore Anita Vanaga, stāstot savu stāstu par latviešu mākslu, stāsta to pašu stāstu, ko mēs jau zinām no neskaitāmām publikācijām un iepriekšējām periodam veltītajām skatēm. Uzmanības centrā ir glezniecība, nedaudz grafikas, nemaz – instalāciju (izņemot vienu, par ko vēl būs runa. Kā zināma “novirze no normas” ir Ilmāra Blumberga scenogrāfijas izcēlums, ko gan arī nevar nosaukt par pārdrošu, jo autora darbība šajā jomā jau ir kanonizēta “augstās mākslas” plauktiņā. Protams, ekspozīcijā ir savi individuāli akcenti, bet lielā mērā tā atkārto koncepciju, ko jau prezentēja muzejs izstāde “Pie dzintara jūras”, lai gan arī tā nelikās neko oriģināla. Dažā ziņā jaunajā izstādē šī koncepcija izklāstīta pat skaidrāk.
Kā izstādes iekārtojuma, tās vēstījuma (ne koncepcijas rakstiskā izklāsta) atbalsta platformu ņemta mākslas un politiskā un sabiedriskā situācija apmēram desmit gadu rādiusā ap Atmodu, kas, lai gan pati paliek aizkadrā, pēc izstādes veidotāju domām, izpaužas mākslā. Pirmās izstādes zāles idejiskie “smaguma centri” Edgara Vērpes “Cilvēki nišās” (1989) – unikalitātē īpašs kolekcijas dārgums, tā paša laika supergrafikas (Andris Breže, Ojārs Pētersons, Juris Putrāms), Sandras Krastiņas “Neziņa” (1985), vēl mazliet agrākie Jura Dimitera plakāti un Semjona Šegelmana grafikas. Atbilstoši izstādes iekārotāju iecerei, šiem darbiem vajadzētu izteikt mākslinieku reakciju uz politiskās iekārtas stagnāciju un sabrukumu. Interpretācija ir pamatota (nišas, kurās ievietoti Vērpes varoņi, ir spilgta variācija par padomju progresīvajā mākslā daudzkārt izmatoto būra metaforu), tomēr ar visas zāles aizpildīšanu vienotā ideoloģijā jau rodas problēmas. Helēnas Heinrihsones, Miķeļa Fišera, Dainas Dagnijas darbi tajā šķiet jau “pievilkti aiz matiem”. Tiesa gan, izstādē “Pie Dzintarjūras” līdzīga tematizēšana likās vēl apšaubāmāka. Turklāt mana personiska pārliecība ir, ka sociāli un politiski aktīvas latviešu mākslas meklējumos potenciālais materiāls jau ir izžmiegts sauss, un tas ir ne kuratoru, bet pašas mākslas dēļ. Acīmredzot drosmīgākais, uz ko autori varējuši saņemties, ir aizplīvuroti, metaforiski mājieni par sliktu pašsajūtu naidīgos apstākļos, par kādiem principā var noderēt tiklab politiski, ka jebkuri citi spaidi. Tādējādi darbu tematika ietiecas pārlaicīgi eksistenciālās kategorijās.
Ieva Iltnere un Raimonds Staprāns
Toties nākamajā ekspozīcijas zālē parādās ne viens vien potenciāli interesants pavediens, kas tikpat labi varētu kalpot kā “stāsta par latviešu mākslu” caurviju sižets. Kā vispārliecinošāko gribētos minēt darbu kopu, ko raksturo specifiski latvisks formālisms – Viļa Ozola, Imanta Vecozola, Māras Vaičunas gleznas. Darba sižeta redukcija līdz tīri formālai kompozīcijas (ar viegli modernitisku noslieci) un niansētu krāsu saskaņu studijām, ir pieeja, kuras ietekme vērojama arī blakus nogabalos. Kā vienu no tiem varētu minēt specifiskās “sieviešu tēmas” risinājumus Felicitas Pauļukas, Baibas Vegeres, Aijas Jurjānes, Vijas Zariņas, Dailas un Ievas Iltneru darbos, kuru viengabalainais harmoniskums var arī kaitināt vai garlaikot, bet kuru klātbūtne latviešu mākslas kopainā ir visnotaļ raksturīga. (Ironiski, ka arī ekspresīvākie un tematiski skaudrākie darbi izstādē ir sieviešu radīti – es domāju Helēnas Heinrihsones, Aijas Zariņas, Ilzes Strekāvinas, Dainas Riņķes, Rudītes Dreimanes gleznas, kas liek apšaubīt minētās formālistiski harmonizējošās pieejas saistību ar dzimti).
Kā otrs gals latviskajam formālismam ir Ģirta Muižnieka pollocionisms, kas tikai šķietami ir kaut kas pretējs Ozola maizes klaipiem un podiem. Izstāde arī pārliecinoši parāda, ka attālināšanās no latviskā formālisma enkura, gan tīša, gan netīša, personalizējot aizrobežu mākslas tendences, notiek virzienos, kuriem savstarpēji grūti atrast kopsaucējus – šeit es domāju gan Miervalža Poļa “Pašportretu Dāvida gleznā “Marata nāve”, gan izstādes atklājumu – Kristapa Ģelža “Pavasari”un “Mednieku”. Tomēr, velkot uz tiem vektoru no “centra”, parādās starpposmi – Līga Purmale vai Dace Lielā, piemēram.
Kaspars Zariņš un Kristaps Ģelzis
Ģirts Muižnieks
Vēl daži novērojumi, kas runā pretī principam par izstādi kā bezkaislīgu objektivizētu stāstu par latviešu mākslu kopumā. Kolekcionārs un līdz ar viņu arī kuratore Anita Vanaga izkrīt no lomas, kas stāstījumā iejaucas personiskas saites. Ka izstādi iekārtojusi kolekcijas īpašnieka meita, pie viena centrā novietojot savu darbu un tā nosaukumu dodot visai ekspozīcijai, nebūtu nekas dīvains, ja izstāde kopumā tiktu pozicionēta kā īpašnieka personisks ceļojums mākslas pasaulē, kas, kā zināms, bieži sākas ar vistuvāko. Tomēr ar kopējo principu izcelt latviešu mākslā vērtīgāko vai vismaz tipiskāko tā ļoti disonē, un tā kontekstā ir gluži vienalga, cik un kādās skatēs darbs rādīts. Turklāt “Blīvās telpas” sagādātais taktili jutekliskais piedzīvojums ir tālu no verbāli solītā, bet daži pašslavinoši apgalvojumi izstādes reklāmas kampaņā bija vienkārši bezgaumīgi. Vēl vairāk izstādes koncepcijai skādē Ērika Stendzenieka reklāmas darbu nostādīšana pat tādā kā goda vietā, un formāla pamatojuma meklēšana neiztur kritiku. Fakstiski Šlesera – Raķetes un Demakovas – Bibliotēkas nostādīšana līdzās Jura Dimitera plakātiem ir lāča pakalpojums reklāmas guru, jo uzskatāmi parāda, ka mākslā vēsture otrreiz atkārtojas kā šķebīga parodija. Atgādināsim, Dimitera plakāti “Dabas aizsardzība”(1980) un “Par kvalitāti – pēc nopelniem” (1984) tika radīti kā pasūtījuma darbi, tomēr ne tādēļ viņi ir iekļaujami latviešu mākslas zelta fondā. Autora oriģinālās tēlainās metaforas pārauga propagandas vēstījuma šaurību un pat pavērsās pret to. Savukārt Stendzenieka gadījumā vizuālais vēstījums ir sašaurināts līdz burtiskajam un tieši izpilda reklāmdevēja uzdevumu. Turklāt nav taisnība katalogā apgalvotajam ka “Stendzenieks atbalstīja atsevišķus politiķus”, (167. lpp), jo nez vai īstenotu reklāmas biznesa darījumu var saukt cēlajā “atbalsta” vārdā, pat ja tas veikts ar bēdīgi slavenās organizācijas “Pa saulei” starpniecību. Nav pat lielas nozīmes tam, ka Stendzenieka “atbalstīto” politiķu skaitā vēlāk īslaicīgi un gaužām neveiksmīgi nokļuva arī pats G. Belēvičs.
Ēriks Stendzenieks un Miķelis Fišers
Izstāde kopumā rada pietiekamu iemeslu vēlreiz izlasīt latviešu nesenās mākslas vēstures jau zināmo stāstu, bet tās vērtība ir jauni piemēri, kuri, kas zina, varbūt kādreiz rosinās arī kādu sižeta pavērsienu.