Tēma:	vardene
Datums:	2012. gada 19. jūlijs 17:24:55
No:	sarmak@*****.lv
Kam:	g.belevics@*****.lv

  Godātais Belēviča kungs!

  Paldies Jums, ka skaļi pateicāt: "Karalis ir kails! "
  Kā jau Jums atzinos, esmu iepazinusies tikai ar pirmo vārdeni (2007.
g.). Tā aina, ko tajā ieraudzīju, man laupīja interesi par šī
"seriāla" turpmākām daļām un to ražošanas arteļa produkciju.
Sirdsmiera labad labāk arī nezināt, ka J. Kursītes vadītais
nodibinājums "Letonikas fonds" zinātn. projekta "Latvijas novadu
attīstība: humanitārā un sociālā dimensija" (2006. - 2009.) izstrādei
ir saņēmis 176 860 Ls (dati no Zinātnes padomes atskaitēm).  Droši
vien, tas izskaidro, kāpēc pirmā vārdene nodēvēta par novadu vārdeni.
   Nosūtu Jums savu rakstu, kura pamatā referāts Pasaules latviešu
zinātnieku kongresā 2011. gada rudenī. Raksts nav speciāli veltīts
vārdenei, bet gan īstai vārdnīcai - patiesai vērtībai. Ceru, ka
domājoši cilvēki šajā salīdzinājumā redzēs tikumu "attīstību".
   Priecāšos saņemt no Jums kādas ierosmes raksta uzlabošanai, jo, kā
šodien atklājās, Jūs esat pamatīgi iepazinis arī JKNV.
   Cieņā un pateicībā
   Sarma Kļaviņa

Pielikumā:

Raksts iesniegts publicēšanai Apvienotā pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa un Letonikas 4. kongresa krājumam 2012. g.

K. MĪLENBAHA, J. ENDZELĪNA UN

E. HAUZENBERGAS-ŠTURMAS VĀRDNĪCAS RADĪTĀJI, PAVAIROTĀJI UN IZMANTOTĀJI

Sarma Kļaviņa,

LZA goda doktore, Dr.philol.

Atslēgas vārdi: latviešu valodniecības vēsture, „Latviešu valodas vārdnīca” (1923 – 1946), Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns, Edīte Hauzenberga-Šturma

Rakstā precizētas ziņas par Latvijas kultūras kanonā iekļautās pilnīgākās un neparastākās latviešu valodas vārdnīcas, ko tradicionāli sauc par Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcu, radītājiem un izstrādes procesu. Tajā vēstīts arī par šīs vārdnīcas faksimilizdevuma (Čikāga, 1953-1956) un elektroniskās versijas (Rīga, 1994-2004) veidotājiem, kā arī aplūkota šīs vārdnīcas izmantošanas prakse J. Kursītes ”Neakadēmiskajā latviešu valodas vārdnīcā jeb novadu vārdenē”(Rīga, 2007).

2013. gadā aprit deviņdesmit gadu, kopš ceļu pie lietotājiem sāka pilnīgākā latviešu valodas vārdnīca, kas Latvijā un ārzemēs pazīstama kā K. Mīlenbaha un J. Endzelīna vārdnīca (turpmāk – ME)ⁱ. 1923. gadā iznāca šīs vārdnīcas pirmās četras burtnīcas, bet 1932. gada beigās – pēdējā – 45. burtnīca. Šīs burtnīcas, kuru kopējais apjoms ir 3758 lappušu, tika apvienotas četros sējumos. Jau 1933. gadā J. Endzelīns un Edīte Hauzenberga-Šturma sāka gatavot šo četru sējumu papildinājumus un labojumus. No 1934. līdz 1946. gadam tie publicēti 19 burtnīcās, t. i., 1665 lappusēs, un arī apvienoti divos papildsējumos (turpmāk – EH)ⁱⁱ.

Vārdnīca (ME+EH) ar tās sešiem sējumiem, ar 125413 šķirkļiem (pēc ME+EH elektroniskās versijas datiem), ar 5480 lappusēm, ieskaitot priekšvārdus, kļūdu labojumus, saīsinājumu sarakstus un gala vārdus, joprojām ir latviešu leksikogrāfijas virsotne. 2009. gadā tā iekļauta Latvijas kultūras kanona vērtību sarakstā kā viens no nozīmīgākajiem darbiem literatūrā. Zinātniekiem un sabiedrībai būtu derīgi iepazīt šīs bagātās un neparastās vārdnīcas izstrādes vēsturi, tās lingvistisko un kultūrvēsturisko saturu, kā arī atbildīgi, ar cieņu un prasmīgi izmantot to mūsdienu kultūras telpā.

Radītāji

Viens no J. Endzelīna dzīves principiem bija „Akrībiju!” (grieķu val. akribeia ‘rūpība, precizitāte’). Šim principam būtu jāvalda zinātnē, zinātnes vēsturē, arī ME+EH tapšanas gaitas izklāstā.

Diemžēl dažādu iemeslu dēļ zinātniskos un populārzinātniskos darbos joprojām sastopami aplami un pavirši izteikumi par šī nacionālā dārguma radītājiem.

Alīse Laua savā latviešu leksikoloģijas mācību grāmatāⁱⁱⁱ par vienīgo K. Mīlenbaha vārdnīcas turpinātāju, resp. ME pamatsējumu līdzautoru, min J. Endzelīnu. To varētu izskaidrot vai nu ar nepietiekamām zināšanām par ME izstrādi, vai arī ar pakļaušanos padomju laikā uzspiestajai trimdas zinātnieku, konkrētajā gadījumā E. Hauzenbergas-Šturmas, noklusēšanai (tomēr E. Hauzenbergas dalība papildinājumu un labojumu sējumu sagatavošanā ir pieminēta). Protams, fonētiķe un leksikoloģe A. Laua varēja nezināt par ME manuskripta daļām Latvijas Nacionālās (toreizējās – Valsts) bibliotēkas un Rakstniecības un mūzikas (toreizējā – Raiņa Literatūras un mākslas vēstures) muzeja krājumā. Taču J. Endzelīna gala vārdus ME vārdnīcas IV sējumā viņa bija lasījusi un arī zināja tur teikto: „Tūliņ pēc viņa (K. Mīlenbaha – S. K.) man godam jāmin sava uzticamā un sapratīgā palīdze un bijusī klausītāja Ēdite (sic! – S. K.) Hauzenberga-Šturma, kas ir iestrādājusi Mǖlenbacha manuskriptā vēlāk klātpienākušos materiālus, sarakstījusi – viņa manuskriptam izbeidzoties – gandrīz visu atlikušo daļu un ekscerpējusi lielāko daļu no te citētiem pēckara tekstiem. (..) Viņas vārds, ja vien viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šā darba titullapas blakus manējam.” ^iv

Pat tie, kas raksta par valodniecības vēsturi, bet nav interesējušies par vārdnīcas manuskriptu un nav iepazinušies ar dokumentiem par K. Mīlenbaha zinātnisko mantojumu, vai nu tendencioza, vai pavirša skatījuma dēļ ir izteikuši nepatiesus un pārsteidzīgus apgalvojumus. Viena no K. Mīlenbaha biogrāfēm Ina Druviete 2003. gadā, vēlēdamās parādīt, cik ražīgs autors ir bijis K. Mīlenbahs, apgalvo, ka viņš ir uzrakstījis trīs no vārdnīcas četriem sējumiem un vidēji apstrādājis 15 vārdus dienā,^v kas ir ļoti daudz. Diemžēl K. Mīlenbaha zinātniskās ražības aprēķins ir kļūdains, jo pamatojas uz aplamu pieņēmumu, it kā viņš būtu uzrakstījis 150 tūkstoš lappušu vārdnīcas manuskripta.^vi Patiesībā sešdesmit sešās kladēs atstāto materiālu apjoms ir desmit reizes mazāks, un ir apmēram 15 tūkstoš rokraksta lappušu, to rāda K. Mīlenbaha dēlu sagatavotais akts par vārdnīcas manuskripta un citu materiālu pārdošanu Izglītības ministrijai 1921. gada 13. oktobrī.^vii

Folkloriste, mitoloģe un literatūrzinātniece Janīna Kursīte, „Neakadēmiskās latviešu valodas vārdnīcas jeb novadu vārdenes” (turpmāk – JKNV) sastādītāja, ir steidzīgi ieskatījusies ME titullapā un pieņēmusi lēmumu: „Nekādā ziņā negribot mazināt J. Endzelīna nopelnus K. Mīlenbaha vārdnīcas rediģēšanā, papildināšanā, respektēju tomēr to, kas rakstīts vārdnīcas titullapā (K. Mülenbacha „Latviešu valodas vārdnīca”), tāpēc atsauce (vārdenē – S. K.) uz šo vārdnīcu ir nevis ME, bet gan Mīlenbahs.”^viii Diemžēl J. Kursīte respektē tikai ME titullapas pirmās trīs rindas, bet ne ceturto, kurā teikts: „Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns”, bet ME pēdējā, t. i., IV, sējuma titullapā vārda „turpinājis” vietā ir „nobeidzis”. J. Kursītes inovācija avota norādē ir neadekvāta pēc satura un neracionāla pēc formas.

Arī par ME papildsējumu radītājiem ir neprecīzas ziņas: Andreja Bankava un Ilgas Jansones sastādītajā enciklopēdijā „Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas”^ix norādīts tikai J. Endzelīns, bet 2002. gadā Sanktpēterburgasuniversitātes baltistikaskonferences tēzēs – tikai E. Hauzenberga.^x

Precizēt ziņas par ME+EH radītājiem un rekonstruēt notikumu gaitu ļauj Latvijas Valsts vēstures arhīvā (turpmāk – LVVA) un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (turpmāk – LU AB RRN)^xi atrastie dokumenti un vārdnīcas manuskripta daļas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (turpmāk – LNB RRN)^xii un Rakstniecības un mūzikas muzejā (turpmāk – RMM)^xiii. Šo avotu apskats jau dots S. Kļaviņas rakstā^xiv, bet ir lietderīgi pievērst uzmanību dažiem būtiskiem faktiem LVVA dokumentos.

K. Mīlenbaha dēlu Kārļa un Feliksa 1921. gada 13. oktobrī sagatavotajā aktā par Izglītības ministrijai pārdodamajiem materiāliem ir precīzi fiksēts vārdnīcas manuskripta burtnīcu skaits – sešdesmit sešas, kā arī lappušu skaits – ieskaitot tukšās un pazudušo piecu burtnīcu lappuses, tas ir apmēram piecpadsmit tūkstoš lappušu. Dēli ir nodevuši šos materiālus ministrijas pilnvarotajam Latvijas Universitātes docentam Jānim Kauliņam, kurš par to ir parakstījies, bet viņi saņēmuši avansā 35 000 rubļu.^xv

Arī līgumā, ko gada beigās, 1921. g. 31. decembrī, noslēdza Izglītības ministrija ar K. Mīlenbaha dēliem par vārdnīcas materiālu pirkšanu^xvi, svarīgi pamanīt vairākus faktus.

1. Dēli manuskriptu pārdeva ministrijai līdz ar visām autortiesībām. Tātad kopš 1922. gada autortiesības pieder Izglītības ministrijai, ne K. Mīlenbaha mantiniekiem. Pēc vārdnīcas izdošanas mantinieki saņēma tikai divus brīveksemplārus.

2. Izglītības ministrija samaksāja par pirkumu 500 tūkstoš rubļu, ieskaitot avansā saņemto. Vismaz aptuvenu priekšstatu par darījuma materiālo pusi varam gūt, ņemot vērā, ka lata kurss 1922. gadā bija 1 lats = 50 rubļi, tātad dēli toreiz saņēma 10 tūkstoš latu. Viņu sākotnēji prasīto summu,700 tūkstoš rubļu, Universitāte, kas arī gribēja manuskriptu pirkt, nevarēja atļauties.

3. Līguma 2. noteikums paredzēja: „vārdnīcu izdodot, tā tiks nosaukta par „K. Mīlenbacha vārdnīcu” un Kārlis Mīlenbachs tiks minēts kā viņas pirmais ungalvenais sastādītājs.” Kopšlīguma noslēgšanas šis juridiskais noteikums visu laiku tiek pilnībā respektēts, kaut arī vārdnīcas turpināšanas un pabeigšanas procesā bez K. Mīlenbaha desmit gadu garumā loģiski mainījās tās radītāju ieguldītā darba samērs.

Izglītības ministrija nekavējoties1921. gada oktobrī uzticēja vārdnīcas manuskripta rediģēšanu un pabeigšanu J. Endzelīnam. Savukārt viņš tūliņ, sākot ar 26. oktobri, vairākos laikrakstos un žurnālos publicēja „Uzaicinājumu latviešu vārdnīcas lietā”, kurā lūdza „visus latviešu valodas draugus nākt šai grūtajā darbā talkā un piesūtīt visus vārdus, kas tiem izliekas maz pazīstami.”^xvii Profesors arī rūpīgi pamācīja, kā vārdi rakstāmi uz prāvas vizītkartes lieluma lapiņas, kā apzīmējama izruna, ieskaitot intonācijas, kā norādāma nozīme (ar veseliem teikumiem, kuros vārds lietots, un, ja iespējams, ar tulkojumu). Protams, profesors lūdza norādīt tās personas dzimto pagastu, no kuras vārds dzirdēts. „Kam tas iespējams, to lūdzu man vārdus personīgi nodot: Rīgā, Ģertrūdes ielā 3, dzīv. 28. Esmu tam nolūkam runājams svētdienās, no 9 – 12 no rīta,” uzaicinājumā rakstīja J. Endzelīns.

Ģertrūdes ielas 3. namā jau no 1919. gada rudens, tātad pirms J. Endzelīna atbraukšanas no Harkovas, īrēja istabu tikko nodibinātās Latvijas Augstskolas (vēlākās Universitātes) studente E. Hauzenberga. Savās atmiņās viņa stāsta, kā J. Endzelīns iesaistīja viņu vārdnīcas darbā: „Reiz, pēc lekcijas, viņš man jautāja, vai es vāciski protot. Teicu, ka jā. Viņš nupat esot uzrakstījis priekšvārdus Mīlenbacha vārdnīcas 1. burtnīcai, vai es, lūdzu, nepārtulkotu – pats esot patlaban nevaļīgs. Izturēju šo pārbaudījumu un tad drīz vien sāku strādāt vārdnīcas darbu par Kultūras Fonda atalgojumu 2 stundas dienā (kas gan bieži dubultojās un trīskāršojās, algai paliekot tai pašai par 2 stundām, līdz pat pamata vārdnīcas beigām). Profesors atzina par pareizāku, ja es sākumā strādātu tās 2 stundas viņa dzīvoklī (kas man, tai pašā namā dzīvojot, nesagādāja nekādas laika šķiešanas). Vienkārt – varēju viņam pēc vajadzības ko jautāt, otrkārt – turpat plauktā varēju pēc vajadzības ieskatīties Baronā, Glikā, Manceļa Postillā, Bīlenšteina „Holzbauten”. Sākumā tikai izdarīju Mīlenbaha manuskriptā techniskos grozījumus (sk. vārdnīcas priekšvārdos I, 3) un uzrakstīju iestarpinājumus, kad Endzelīnam bija gadījušies jauni materiāli. Īsti manuskriptu sāku rakstīt pazudušo Mīlenbacha burtnīcu vietā (sk. I, 3). Man ar pateicību jāuzsver, ka šā darba gaitā profesors izrādīja brīnum smalku paidagoga izpratni.”^xviii

Toreizējā baltu filoloģijas studente E. Hauzenberga sarakstīja arī gandrīz visu vārdnīcas daļu aiz vārda „patumšs” un kopā ar J. Endzelīnu visā K. Mīlenbaha manuskriptā iestrādāja vajadzīgos labojumus un papildinājumus. Šī milzīgā kopdarba tapšanu spilgti atspoguļo vārdnīcas manuskripta daļas, kas glabājas LNB RRN Latviešu valodniecības rokrakstu fondā un RMM Krājuma Raiņa kolekcijā. Šķirkļus ar violetu zīmuli vai tinti ir rakstījusi E. Hauzenberga, J. Endzelīns pievienojis papildinājumus un labojumus ar pelēku zīmuli, K. Mīlenbahs rakstījis ar melnu vai zilu tinti. Vārdu cilmes (etimoloģijas) norādes ir ierakstījis J. Endzelīns. K. Mīlenbaha, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas rokraksti un katram ierasto rakstāmrīku lietojums uzskatāmi liecina par viņu devumu vārdnīcas izstrādē.

J. Endzelīns vēlējās vārdnīcā iekļaut tikai īstu „latviešu mantu”, tāpēc K. Mīlenbaha manuskriptā veselām lappusēm ir svītroti svešvārdi, tiem šķirkļi nemaz arī nav bijuši uzrakstīti. Bez tam profesors arī uzskatīja, ka vārdnīcā nav jābūt nekam liekam: nav jāraksta šķirkļi regulāri atvasinātiem darītājvārdiem ar izskaņām -(t)ājs, –ējs, darbības nosaukumiem ar izskaņu –šana un –ums, arī regulāriem atvasinājumiem ar izskaņu –ums, kas iespējami no ikkatra adjektīva.

Vārdnīcas radītājiem palīdzēja kupls talcinieku pulks. Pirmkārt, tie bija Rīgas Latviešu biedrības (RLB) 1904. gadā dibinātās Valodniecības nodaļas sēžu dalībnieki, kas, jau no 1910. gada līdz Pirmajam pasaules karam, K. Mīlenbaha vadīti, piedalījās vārdu vākšanā, nozīmju un izrunas apspriešanā. Vēlāk J. Endzelīna vadībā no 1922. gada 13. oktobra līdz četru pamatsējumu pabeigšanai 1932. gada 24. novembrī 309 sēdēs 208 personas šim darbam veltīja kopsummā 618 stundas. Savukārt no 1933. gada līdz 1940. gadam RLB Valodniecības nodaļas dalībnieki apsprieda arī papildinājumus un labojumus pamatsējumiem. Nodaļas lielais ieguldījums vārdnīcas sagatavošanā ir jau izpētīts un aprakstīts.^xix Otrkārt, materiālus vārdnīcai J. Endzelīns saņēma arī pa pastu no Latvijas dažādu novadu ļaudīm, kas atsaucās viņa uzaicinājumiem laikrakstos.

ME 4. sējuma gala vārdos J. Endzelīns pateicās ļoti daudzajiem palīgiem un darba veicinātājiem, šo personu uzvārdi kopā ar viņu dzimto vietu norādi blīvā rindā seko cits citam un aizņem visu lielo vārdnīcas lappusi.^xx

Viens no talciniekiem, Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājs Kārlis Rinkužs, kurš aktīvi piedalījās RLB Valodniecības nodaļas sēdēs, savukārt, pateicoties profesoram J. Endzelīnam, ir rakstījis: „Ja mūsu dzīvei nebūtu nekādas nozīmes, tad piedalīšanās šais vārdu talkās jau arī ir kaut kas. Par katru var teikt: „Viņš Latviešu vārdnīcai ir devis vārdiņus.”(..) paralēli Brīvības piemineklim nemanot un bez trokšņa ir pacēlies un tagad nobeigts otrs piemineklis – Latviešu valodas vārdnīca. Arī šis piemineklis runās par mūsu tautas pagātni, jo katrs vārds, kā Kronvalds saka, ir skaņa no mūsu sentēvu lūpām. Arī šis piemineklis nākotnē vienos mūsu tautu, saistīs trīs Latvijas zvaigznes ar viņu dažādām „eipatneibām” vienā nacionālā organismā.” ^xxi

Pavairotāji

ME+EH sējumi vai burtnīcas ieņēma godpilnu vietu daudzu latviešu grāmatplauktos, bet 1944. gada rudenī, kad tūkstoši latviešu devās bēgļu gaitās un trimdā, daži līdzi paņēma arī šo Latviešu valodas vārdnīcu. Tā noderēja bēgļu nometņu skolās un kultūras norisēs. Dienvidvācijā (Ambergā, Hersbrukā, Erlangenā un Rozenheimā) bēgļu nometnēs latviešu un arī latīņu valodu mācīja Aleksis Kalniņš (1908 – 2000), LU Baltu filoloģijas nodaļas absolvents un grāmatnieka Jāņa Misiņa znots. Jau 1948. gadā viņš pulcināja Bavārijā mītošos baltu filologus ar vēlēšanos darboties tēvu valodas labā. E. Hauzenberga, kas tolaik strādāja Baltijas universitātē Pinebergā, Aleksi Kalniņu, arī Benjamiņu Jēgeru un Jāni Arturu Zaubi uzskatīja par sevišķām cerībām bagātiem jaunekļiem.^xxii Pēc ierašanās 1951. gadā ASV, Čikāgā, A. Kalniņš ar domubiedriem izveidoja Čikāgas Baltu filologu kopu. Pēc viņa ierosmes no 1953. līdz 1956. gadam kopa izdeva ME+ EH vārdnīcu fototehniskā pārspiedumā jeb faksimilā (vairāk par A. Kalniņu sk. Aleksandra Zaubes rakstā^xxiii). Trimdinieki visā pasaulē varēja pasūtināt šo nacionālo dārgumu.

Rietumeiropā un Ziemeļamerikā noteiktais šī izdevuma bibliogrāfiskais apraksts (Zitierformat, Referenzstandard) – Mǖlenbachs, K., Endzelīns, J., Hauzenberga-Šturma, E. Latviešu valodas vārdnīca = Lettisch-deutsches Wörterbuch. Čikāgā: Čikāgas Baltu filologu kopa – nepārprotami nosauc tā radītājus un būtību.

Neatkarību atguvušajā Latvijā zinātnisko un arī mājas bibliotēku plauktos joprojām ir atrodami ME+EH sējumi. Taču plašākām mūsdienu sabiedrības aprindām un ērtākai lietošanai ir izveidota vārdnīcas elektroniskā versija un ievietota internetā (www.ailab.lv/MEV). No 1994. līdz 2004. gadam šo patiesi slavējamo darbu paveica LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieku grupa – Everita Andronova, Normunds Grūzītis, Gunta Nešpore, Ilze Smilga un Ilze Sperga – Dr. phys. Andreja Spektora vadībā.^xxiv ME 77 175 šķirkļus un EH 58 238 šķirkļus izmanto vairāki simti reģistrēto lietotāju (2011. gadā – 344). Laboratorijā tika veikta arī ME+EH vācu teksta tulkošana latviski.^xxv

Izmantotāji

Gandrīz katrs latviešu valodas, baltu, citu indoeiropiešu un arī somugru valodu pētnieks, folklorists, vēsturnieks, etnogrāfs ir vismaz reizi izmantojis ME+EH par avotu, kur smelt zināšanas un iegūt atbildes par latviešu vārdiem. Kā integrāla vārdnīca (krievu valodnieka Jurija Apresjana termins) tā ir arī avots un pamats citām vārdnīcām – vispārējām un speciālām, akadēmiskām un neakadēmiskām.

Protams, ME+EH par avotu izmantojusi arī J. Kursīte savai „Neakadēmiskajai latviešu valodas vārdnīcai jeb novadu vārdenei” un „Tautlietu vārdenei”^xxvi.

Kas ir šīs vārdenes?

Pirmā versija – tās varētu būt aptauja (tests), mēģinot atrast atbildi uz daudzkārt izskanējušo jautājumu: „Cik no ME+EH vārdu bagātības pazīst un lieto mūsdienu runātāji?”

20. gs. 60. gadu beigās dialektu leksikas pētnieces – Brigita Bušmane, Inese Ēdelmane, Elga Kagaine, Benita Laumane, Dzintra Liepiņa (Paegle), Silvija Raģe, Lilija Smagare, Daina Zemzare – veica apvidvārdu aptaujas pēc pašu sastādītiem tematiskiem noskaidrojamo vārdu sarakstiem. Toties J. Kursīte, t. s. novadu vārdeni veidojot, it kā būtu noskaidrojusi visu ME+EH šķirkļu saraksta vārdu atpazīstamību 21. gadsimtā, turklāt ne tikai novadu runā, bet arī latviešu rakstu valodā. Taču tādā aptaujā, ja vēlas, lai iegūtie rezultāti patiešām raksturotu ME+EH vārdu klātesamību dažādu laiku latviešu leksikā, lai tie būtu objektīvi un tos varētu attiecināt uz latviešu valodu kopumā, ir jāievēro vairāki tradicionāli nosacījumi, piemēram, aptaujāto, resp. teicēju, skaita un novadu pārstāvniecības ziņā. J. Kursīte šo metodiku nav izmantojusi, un t. s. novadu vārdenei, t. i., JKNV, ir cita daba.

Otrā versija – JKNV ir no vācu valodas latviski tulkots ME+EH konspekts ar sastādītājas papildinājumiem.

Žurnālistes Gunitas Nagles publikācija par tās iznākšanu 2007. gadā ir nosaukta „Jātiek vaļā no putekļiem”.^xxvii Patiešām, ir atzīstami J. Kursītes nopelni putekļu notraukšanā no ME+EH sējumiem.

Šajā rakstā J. Kursīte žurnālistei arī stāsta, ka t. s. novadu vārdenē apzināti neesot norādījusi novadus, kur vārdi dzirdēti, jo gribējusi, lai šie vārdi ieiet kopējā latviešu valodas lietojumā. Bet kāpēc tad vārdene jāsauc par novadu vārdeni? Varbūt tāpēc, ka Latvijas Zinātnes padome no 2002. līdz 2009. gadam finansējusi J. Kursītes vadīto starpnozaru projektu „Latvijas novadu ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības stratēģijas globalizācijas kontekstā” un „Latvijas novadu attīstība: humanitārā un sociālā dimensija” izstrādi?

Toties ME+EH vārda izplatība ir bagātīgi raksturota, norādot pilnus vai saīsinātus novadu nosaukumus vācu valodā, bet to saīsinājumu atšifrējumi un latviskie ekvivalenti doti ME 4. sējumā^xxviii. Tas, ka daži vietvārdu nosaukumi nav šajā sarakstā atrodami, neattaisno atteikšanos vispār norādīt novadus.

J. Kursītei „patīk sfumato – viegla dūmaka, caur kuru redzi un reizē neredzi.”^xxix Tomēr caur dūmakaino plīvuru t. s. novadu vārdenes lappusēs saredzēt K. Mīlenbaha, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas radītās vārdnīcas vareno celtni nav grūti.

Pirmais, kas to rāda, ir ME+EH un JKNV šķirkļu saraksta kopība.

T. s. novadu vārdenes (JKNV) pirmajā un otrajā daļā kopā ir 2858 vārdiem veltīti šķirkļi. Burtiem un vārdu savienojumiem veltītie šķirkļi šajā summā nav ieskaitīti, lai turpmāk varētu salīdzināt ar ME+EH, kurā šķirkļi ir vārdiem. JKNV pirmās un otrās daļas šķirkļu skaits ir summēts, jo šim sadalījumam daļās grūti saredzēt pamatojumu, arī JKNV ievadvārdos solītais – otrajā daļā „ievietot vārdus, kas atspoguļo dzīvnieku, putnu valodas īpatnības, kā arī dažādus dabas pasauli raksturojošus vārdus, kas paši par sevi – vismaz autores izjūtā – skaisti”^xxx – nav īstenots.^xxxi

No JKNV 2858 šķirkļa vārdiem 2459 (89,2 %) ir kopēji ar ME+EH, bet 310 (10,8 %) ir tādu, kuru nav ME+EH. Apmēram ceturtā daļa no šiem 310 vārdiem ir regulāri atvasināti darbības nosaukumi (nomina actionis) ar izskaņu -šana, darītājvārdi (nomina agentis) ar –ājs, -tājs, -ējs, ko iespējams darināt no katra verba, arī īpašību un darbības rezultāta nosaukumi ar –ums. To visu iekļaušanu vārdnīcā J. Endzelīns uzskatīja par lieku laika un telpas šķiešanu.^xxxii Bet vārdenē ir, piemēram, ne tikai raibīt ’riebt’ , bet arī raibīšana un raibītāja ‘riebēja, riebaļa’, ne tikai ģiedrs, bet arī ģiedrums, ne tikai mast ‘matīt’, bet arī matījums un lielākajai daļai šādu atvasinājumu šķirkli veido tikai norāde uz pamatvārdu, piem., sk. Raibīt, sk. Ģiedrs, sk. Mast.

Otrais, kas liecina par ME+EH kā donorvārdnīcu J. Kursītes vārdenei, ir šķirkļu saturs: nozīmju skaidrojumi, vārdu lietojuma piemēri un to avotu norādes, etimoloģijas skaidrojumi.

Tā kā ME+EH ir latviešu-vācu vārdnīca (Lettisch-deutsches Wörterbuch), tajā tikai šķirkļa vārdi, savienojumi un teikumi ar šiem vārdiem ir latviešu valodā. Viss pārējais vārda raksturojums (semantiskais, etimoloģiskais, teritoriālais u. c.) ir vācu valodā. Tādējādi ME+EH un JKNV kopējie šķirkļi ir ME+EH citātu tulkojumi no vācu valodas. To klāstā var pamanīt dažādas kvalitātes veikumu, atšķirīgas citēšanas un avotu norādes manieres, kas droši vien izriet no J. Kursītes projektos iesaistīto tulkotāju vācu valodas zināšanām, izpratnes par avotu lomu un to pieraksta tradīcijām.

Rezultātā J. Kursītes t. s. novadu vārdenes abās daļās parādās četru veidu ME+EH šķirkļu pārņemšanas manieres. Katra veida iepazīšanai piedāvāju pa vienam ME+EH un JKNV šķirkļu pārim un nelielus secinājumus par to, kā J. Kursītes vārdenē izmantots ME vai EH šķirkļa teksts.

Pirmais veids. JKNV šķirkļi ir ME+EH šķirkļu tulkojumi, bet novadu norādes atmestas.

ME I, 190. lpp. atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. māte un meita atsišņas; dēls un tēvs atsišķi Naud. JKNV, 20. lpp. Atsišķis, atsišņa – tēvā, mātē vai kādā citā (pēc izskata vai uzvedības) atsities cilvēks; arī tāds, kas mēģina citu atdarināt rīcībā u. tml. – „Māte un meita atsišņas, dēls un tēvs atsišķi.” (Mīlenbahs, I, 190)

JKNV brīvi tulkots ME dotais nozīmes skaidrojums, ilustrācijai pievienots arī teikums no ME, diemžēl bez novada norādes (Naudīte).

Otrais veids. JKNV šķirkļi ir ME+EH šķirkļu nepilnīgi un sagrozīti tulkojumi.

ME I, 695. lpp. ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis], Burtn.; eine Närrin LD n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķēmuosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz.. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump. JKNV, 115. lpp. Ģeida – 1) izlaidīga, kāra meiča; 2) pārgalvīga būtne; 3) raganai līdzīga būtne – „Aiz tevis ķēmosies vilkači, ģeidas un raganas.”( Mīlenbahs, I, 695); 4) „tieva gara sieviete kā ģeida.” (Mīlenbahs, I, 695)

Pārņemot ME šķirkli un tulkojot tā vācu tekstu, ir sagrozīts vārda pirmās nozīmes skaidrojums, „izlaista, pārgalvīga meitene” ir pārvērsta par „izlaidīgu, kāru (uz ko? – S.K.) meiču”. Šajā šķirklī ir atmestas ne vien novadu (Lielsalaca, Burtnieki), bet arī avotu norādes, resp., tas, ka ar nozīmi „auša” vārds rodams K. K. Ulmana 1872. gada vārdnīcā, kur tas, savukārt, ņemts no Liborija Depkina vārdnīcas (1703 – 1704), tāpat arī, ka ar nozīmi „ragana (?)” tas lietots Kārļa Kalniņa lugas „Kazaks Dalbs” (1895) 66. lpp.. J. Kursīte arī atmetusi teicēja norādi (A. Rumpēteris no Vidrižiem) vārda lietojumam ar nenoskaidrotu nozīmi. Toties ME kā avots, no kura virspusēji pasmelts, veidojot JKNV, norādīts abiem piemēru teikumiem. Diemžēl ME šķirkļa paviršā lasījuma dēļ tā pārcēlums JKNV ir zaudējis krietnu daļu vērtīgas informācijas par vārdu.

Bez tam arī EH ir šķirklis vārdam „ģeida” ar nozīmi ‘nevaldāma aita’, šāds lietojums Ķieģeļos fiksēts žurnāla „Latvijas Saule” 616. lpp.

EH I, 426. lpp. ģeida: ein unbändiges Schaf; „liela gājēja” Kegeln n. Latv. Saule, S.616.

Trešais veids. JKNV šķirkļi ir ME+EH šķirkļu deformēts tulkojums.

ME I, 268. lpp. bauska, 1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese: nav vis mūsu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM.; X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras]; (cf. pauska); 2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen [vgl. Bauka] N.-Schwnb., Golg.; 3) bauskas Schwanbg., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen; 4) baũska [Jürgensburg], bàuska Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch: bauskā („schwatzt”) vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt „Unsinn schwatzen”. bauska 1 u. 2 zu ahd. bōsi „ wertlos, gering” und bauskas 3 zu norw. bos „Abfall, Spreu” (bei Fick Wrtb.III 4, 276)?] JKNV, 400. lpp. Bauska –1) pļava ar sausu, neauglīgu zemi. – „Nav vis mūsu bauskas, kur jāņem ar zobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti.”(Mīlenbahs, I, 268); 2) mazvērtīga zāle, siens. – „Kas tur nu ir! Tāds bousk, tāds vikūl, maz zālīt, soule izdedzs.”(Ādamsons, Kagaine, I, 78); 3) sakritusi, veca mājele; sk. arī Bauka; 4) pļāpīgs cilvēks. – „Bauskā vien kā bauska.” (Mīlenbahs, I, 268)

Vārda „bauska” šķirklis, pārceļot no ME uz JKNV, ir zaudējis vēl vairāk informācijas par vārdu nekā iepriekš aplūkotajā otrajā tipā. Kaut arī JKNV tāpat kā ME vārdam norādītas četras nozīmes, vārdenē ir pazaudēta nozīme, kas pēc ME ziņām pazīstama Gulbenē – „neizkultas pelavās palikušas āboliņa sēklas”, toties J. Endzelīna kvadrātiekavās dotā piebilde par vārda lietojumu Limbažos ar nozīmi „izkaltusi zāle” ir kvalificēta par atsevišķu, otro, nozīmi un, izmantojot ME doto novada norādi, tai sameklēts un pievienots teikums no Vainižu izloksnes vārdnīcas^xxxiii. Diemžēl ME 2. nozīmes skaidrojuma tulkojums nav pareizs („baufälliges Häuschen” ir pussakritusi, brūkoša, nevis jau sakritusi, sabrukusi mājele). Žēl, ka atmestas visas novadu norādes: Mazsalaca, Limbaži, Jaungulbene, Galgauska, Gulbene, Zaube, Mārciena, Stāmeriena, kā arī 1. nozīmi ilustrējošā teikuma avots („Mājas Viesa Mēnešraksts”). ME šķirkli noslēdz J. Endzelīna rūpīgais un zinātniski precīzais atsevišķām nozīmēm dotais vārda etimoloģijas skaidrojums, kas JKNV šķirklī ar sajaukto vārda nozīmju sistēmu ir grūti iekļaujams un ir licies pārāk sarežģīts, laikam tāpēc atmests.

Ceturtais veids. JKNV šķirkļu faktiskais avots – ME+EH – ir noklusēts.

ME I, 549. lpp. dzildinât, tr., 1) aufhalten, die Zeit hinziehen Karls.; 2) cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb.n. U. ME IV, 886. lpp., kļūdu labojuma 2. sleja jāizmet dzildināt 2 un tai vietā jāliek patstāvīgs šķirklis: dzildzinât, hinhalten: die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb.n. U.

U (Ulmann), 58. lpp.xxxiv dzildzināt, -āju: tās cūkas tiek tā dzildzinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten, Salisb.

JKNV, 88. lpp. Dzildināt, dzildēt – 1) turpināt, sekmēt, audzēt, turēt, augt, audzināt. – „Labdarības biedrības dāmas nodomājušas dzildināt senās ievešas.”(Zariņš, 150); 2) aizkavēt, turēt ciet. „Tās cūkas tiek tā dzildinātas.” (Ulmanis, 58)

T. s. novadu vārdenē šķirklis vārdam „dzildināt” līdzīgi kā lielākajai daļai vārdu nav patstāvīgi izstrādāts, bet ir nekritiski aizgūts no ME, nepievēršot uzmanību tam, ka raksturotās nozīmes ir pretējas, un neieskatoties ne ME I sējuma kļūdu labojumā, ne pamatsējumu kopējā kļūdu labojumā.^xxxv ME radītāji, pārrakstot vārdu no K. K. Ulmana vārdnīcas (saīsināti – U), bija izlaiduši otrajā zilbē burtu „z” un tādējādi apvienojuši vienā šķirklī divus vārdus. Taču viņi šo kļūdu pamanīja un laboja ME IV sējumā. Diemžēl JKNV sastādītāja izliekas, it kā būtu lietojusi K.K. Ulmana vārdnīcu, bet dīvainā kārtā atkārto ME kļūdu un piedevām vēl sameklē otram vārdam lietojuma piemēru.

Nobeidzot iepazīšanos ar ME+EH izmantošanas praksi, jāatzīst, ka ME+EH izmantotājiem tomēr ir labāk jāprot vācu valoda un arī jāpainteresējas par jomu, uz kuru vārds attiecas.

* * *

Joprojām ME+EH ir gan nepārspēts piemineklis latviešu valodai, no kura ik pa laikam lietpratīgi jānotrauc putekļi, gan arī avots, no kura var smelt un smelt.

Avoti un literatūra