Dr.Gunta Belēviča uzruna kustības „Par labu Latviju”
dibināšanas sapulcē
Latvijas Universitātes Lielajā aulā
2010.gada 12.aprīlī

Man šodien ir liels gods uzstāties šeit, Latvijas Universitātes Lielajā aulā, universitātē, kura pirms 15 gadiem man piešķīra bioloģijas doktora grādu.

Pie manām lauku mājām aug īpašs koks – šūpoļkoks. Zemnieks, kas cēla šo māju, pirms simts gadiem pie tās iestādīja mazu liepiņu. Iestādījis sāka veidot koka vienu zaru tā, lai reiz tajā būtu, kur iekārt šūpoles viņa mazbērnu mazbērniem.
Vai Latvijā šodien vērts stādīt tādu koku? Tas šodien ir Latvijas vissvarīgākais jautājums. Vai Latvijai ir nākotne? Valsts – tas ir cerības, ticības un mīlestības jautājums. Valsts bez nākotnes ir zudusi valsts. Es ticu, ka Latvijai ir nākotne. Taču mēs varam šo nākotni zaudēt. Lai tā nenotiktu, ir jārīkojas!

Nākotnes “bankas” – ģimenes ar bērniem

Lai Latvijai būtu nākotne, mēs visupirms nedrīkstam pieļaut, ka mūsu tauta izmirst. Tādēļ es aicinu Saeimu labot budžetā salīdzinoši nelielu kļūdu: atdot atpakaļ māmiņu algas. Atvainoties tautas priekšā un solīt, ka kaut kas tāds nekad vairs neatkārtosies. Valsts kasē šobrīd ir liela nauda. Un, ja reiz daļa šīs naudas jāizmanto banku, pamatā ārzemju, stabilizācijai, tad taču labāk to izdarīt caur mūsu cerību nākotnei. Man ir jautājums finanšu ministram: cik daudz naudas vajadzētu, lai tām ģimenēm, kurās ir divi bērni un kuras paņēmušas hipotekāro kredītu vienīgā mājokļa iegādei, valsts varētu palīdzēt, atdodot 25% kredīta šīs ģimenes vietā? Cik daudz naudas vajadzētu, lai valsts varētu samaksāt 50% visu šādu kredītu to ģimeņu vietā, ja tajās piedzimtu trešais bērns? Cik naudas vajadzētu, lai tām ģimenēm ar diviem vai vairāk bērniem, kuras bija tik prātīgas un hipotekāros kredītus nepaņēma, valsts finansētu 25% vai 50% no vienīgā mājokļa iegādes cenas? Cik naudas vajag, lai visiem tiem jauniešiem, kuri grib studēt, valsts drošībā noliktu skolas naudu? Šorīt televizorā dzirdēju izglītības ministres aicinājumu šāgada vidusskolu absolventiem: stājieties augstskolās droši, jo budžeta grupas vēl būs. Bet kā būs citus gadus?

Cik slima ir mūsu ekonomika?

Lai izietu no krīzes, ir jāzina tās patiesie apmēri. Es tos nezinu. Tos nezina ne valsts, ne tās ierēdņi, ne vienkāršie ļaudis. Tikai redzot ainu kopumā, lai cik nepievilcīga tā būtu, mēs varēsim veidot makroekonomiskos modeļus izejai no krīzes un valsts ekonomikas tālākai attīstībai. Mums nepieciešama atklātība un pārbūve. Modernajā ekonomikā to sauc par pārskatāmību un informācijas ekonomiku.

Es aicinu finanšu ministru reizi mēnesī Saeimā uzstāties ar ziņojumu par budžeta izpildi, bet Finanšu ministriju vēl līdz vēlēšanām sagatavot budžetu 2011. gadam un budžeta projektus nākamajiem četriem gadiem. Tautai jāredz, kādi procentu un citi maksājumi katru gadu būs jāmaksā starptautiskajiem aizdevējiem. Es aicinu žurnālistus pēc starta šāviena vēlēšanām tribīni dot tikai tām politiskajām partijām un kustībām, kuras var prezentēt savus budžeta projektus arī 4 gadiem.

Valstī, lai tā izdzīvotu, šobrīd svarīgākais ir pārliecināt cilvēkus godīgi maksāt nodokļus. Tas panākams tikai vienā veidā: pašai valstij atklāti rādot, kā nodokļu nauda tiek tērēta. Tādēļ jau līdz vēlēšanām jāizstrādā un jāpieņem attiecīgi likumdošanas akti, kas nodrošinātu pilnu atklātību šajā jautājumā.

Meklēsim veiksmes stāstus!

Šobrīd nevajag meklēt vainīgos, kuru dēļ mēs esam tādā situācijā, kādā esam. To mēs noskaidrosim pēc tam. Domas spēks tagad jāvirza tādu ideju attīstībai, kuru realizācija vispirms Latvijā nodrošinātu darbu visiem.

Ir daudzi veiksmīgi uzņēmumi, kuri ar zinātnes un izpētes palīdzību rada pievienoto vērtību. Piemēram, Grindex ir veiksmes stāsts ne tikai tā īpašniekiem, bet arī visiem tiem 800 cilvēkiem, kuri šajā uzņēmumā regulāri saņem darba algu. Ja vidējā alga Latvijā būtu tāda kā Grindex, minimālā pensija, iespējams, tagad būtu ap 300 latu un mēs runātu par tās indeksāciju uz augšu. Valstij tagad būtu jāiet pie šādiem veiksmīgiem uzņēmējiem un jāvaicā: ko es, valsts, varu tavā labā darīt, lai tu varētu pieņemt darbā un tikpat veiksmīgi nodarbināt vēl 50 vai 100 cilvēkus.

Visi zina, ka Latvijā pirms kara bija sviesta un bekona eksports. Bet mums bija arī sava Nokia -VEF ar tās Minox, Latvijā tika ražotas lidmašīnas un automobiļi. Arī padomju laikā Latvijas cilvēkiem bija savs veiksmes stāsts. Tā bija tulpju audzēšana. Tulpes – tā bija ļoti inovatīva nozare. 1200 kvadrātmetru lielos piemājas pleķīšos mēs spējām izaudzēt tik daudz tulpju, ka uz 8. martu ar tām varējām apgādāt turpat vai visu lielo Krieviju līdz Urāliem! Tulpes bija mūsu Nokia padomju laikos. Veiksmes stāsti ir arī šodien. Tie tikai jāparāda, lai katrs no mums noticētu, ka varam.

Un vēlreiz par cerību, ticību un mīlestību…

Mana mamma piedzima divus mēnešus pēc Latvijas valsts izveidošanas. Kad mēs pirmo reizi zaudējām savu valsti, viņai bija nedaudz virs divdesmit gadiem. Pat drūmākajos padomju laikos mamma vienmēr teica: Latvija vēl būs brīva, un arī es vēl to piedzīvošu.

Manai mammai tagad rit 92. gads… Ir 2010. gads, un es meklēju atbildi jautājumam, ar ko mēs tik ļoti atšķiramies no tās pirmskara paaudzes? Kas ir tas, ko mēs šodien darām nepareizi, ka tik daudzi jauni cilvēki ir zaudējuši ticību savas valsts rītdienai?

Es tomēr ticu, ka ir vērts stādīt pie mājas koku un veidot tā zarus, lai pēc simts gadiem tajā varētu kārt šūpoles. Es ticu, ka Latvijai ir nākotne!