Gunta Belēviča uzruna gleznotājas Aijas Zariņas izstādi “Varavīksne” atklājot (11.06.2010., galerija “Daugava”, Rīgā)

Ļoti cienījamo māksliniec, ļoti cienījamo galerijas vadītāj, cienījamās un godātie Aijas mākslas mīļotāji un draugi!

Es, nākot šurp, jau biju izdomājis, ko sacīt. Bet cienījamā šīs galerijas saimniece Anda Treijas kundze izmainīja manu sākotnējo nodomu, lūdzot pastāstīt, kādā es ar Aiju esmu sakarā.

Mums abiem sakars ir un sens. Tas aizsākās pirms 40 gadiem Koknesē. Aija atnāca uz Kokneses vidusskolu uz devīto klasi no Meņģeles un bija mana vecākā brāļa Andra klasesbiedrene. Es ar brāļiem, mēs bijām pārnākuši uz Koknesi gadu iepriekš arī turpat no blakus pagasta, no Vecbebriem. Kad es pirmoreiz Aiju ieraudzīju, viņa gāja 9.klasē, es – piektajā. Aija, tu noteikti mani 5.klasē neatceries, bet es tevi devītajā gan. Skolā meitenes ievēro zēnus tikai no vecākajām klasēm, no jaunākajām nekad. Atzīšos, tu patiki visiem skolas puikām, no piektās klases uz augšu. Tu biji vairāk nekā smuka. Tu uzradies pēkšņi. Nevis uzaugi kopā ar vietējiem, bet parādījies ar reizi 9.klasē. Un tu biji tik smuka kā tā meitene no kinofilmas “Noktirne”. Varbūt daļa no klātesošiem atceras šo filmu redzējuši. “Noktirni” daļēji filmēja arī Koknesē. Tur bija tāda aina, kad spāņu partizāni uzspridzina tiltu. Filmas dēļ tiešām uzspridzināja reālu tiltu. Tas bija tilts pār Pērsi pie ietekas Daugavā pie Kokneses pilsdrupām. To filmēja īsi pirms Kokneses appludināšanas. Varēja jau appludināt ar visu tiltu, bez spridzināšanas, gluži kā Pērses ūdenskritumu un Staburagu. Nu bet uzspridzināja un kā tas notika, to var redzēt filmā “Noktirne”. Tajā filmā galvenajā lomā bija Cilinskis un viena ļoti smuka poļu aktrise, kas visiem ļoti patika. Kā viņai bija vārds, neatceros. Varbūt to zina kāds no klātesošajiem. Pola Raksa? Tātad Pola Raksa. Un, Aija, tu viņai biji ļoti līdzīga. Tikpat smuka, tādu pašu matu griezumu. Tāpēc tu mums, puikām, ļoti patiki. Man, protams, tu nekādu uzmanību nepievērsi. Tāpēc es nolēmu, labi, man kaut kas ir jādara, lai tiktu tev klāt. Nolēmu paturēt tevi acīs. Es zināju, ka tu iestājies Mākslas akadēmijā gleznotājos. Es sapratu, ka tā ir tā mana iespēja. Tikšu tev klāt caur tavu mākslu. Es sāku apmeklēt tavas mākslas izstādes, arī izstādes, kurās bija tavi darbi kopā ar citiem māksliniekiem. Un tu ļoti no viņiem visiem atšķīries. Es tagad varu to noformulēt. Tev ir tas, par ko lielākā daļa tavu amata brāļu tevi apskauž, un tie nedaudzie, kuriem tāpat kā tev, ir tā dievišķā dzirksts, tevi ciena. Tu māki novilkt līniju tā, ka tā pauž emocijas. Ar savu līniju tu aizskar skatītāja nervu tā, ka pa to skrien nevis vienkārši impulsi, bet dzirksteles. Tāpēc tevi apskauž un tevi apbrīno. Tev ir tas, kas lielākai daļai pietrūkst. Jebkurš, uzmetot acis tavai gleznai, pateiks – tas ir Aijas darbs. Tu pat apgleznoji Rīgā māju ārsienas. Braucot ar tramvaju, varēja redzēt tavus darbus pa tramvaja logu. Tā izauga vesela paaudze, kas nekļūdīgi var pateikt par tavu gleznu – tā ir Aija.

Tā tu neizgāji man no prāta. Tu visu laiku par sevi atgādināji ar saviem darbiem, arī pa tramvaja logu. Tad es sāku pirkt tavas gleznas, likt tās pie sienas. Tā es sāku dzīvot kopā ar tevi, ar tavu mākslu. Pirms četriem gadiem es uzdrošinājos spert soli vēl tālāk. Es nodibināju mazu grāmatu apgādu ar nosaukumu “Blankenfelde” ar mērķi izdot gadā vienu mākslas grāmatu. Četru gadu laikā mēs ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu mūsu mazajā apgādā esam izdevuši trīs latviešu mākslas grāmatas, drīz būs ceturtā. Ideja bija, ja tā mēs pastrādātu gadus divdesmit, tad viens plaukts būtu pilns ar grāmatām un būtu, uz ko paskatīties. Mana pirmā grāmata saucās “Aija”. Tā bija par tavu mākslu. Togad par savu pirmo adījumu es saņēmu grāmatizdevēju asociācijas gada balvu visgrūtākajā no nominācijām. Es saņēmu “Zelta ābeles balvu” par gada skaistāko mākslas grāmatu. Un tas notika ne tikai tāpēc, ka šo grāmatu sastādīja viena no labākajām mākslas zinātniecēm Anita Vanaga, un ne tikai tāpēc, ka to noformēja viens no labākajiem latviešu grāmatu dizaineriem Aleksandrs Busse. “Zelta ābeles balvu” es nopelnīju galvenokārt tāpēc, ka tā, Aija, bija par tavu mākslu. Kāpēc neviens tādu grāmatu nebija izdevis par tevi pirms manis, izskaidrojuma man nav. Bet tāda nu mana pirmā grāmata, veltījums, Aija, tev. Šodien uz tavas izstādes atklāšanu ziedu vietā es esmu tev atnesis savu trešo mākslas grāmatu. Tā dienas gaismu ieraudzīja šā gada martā, kad vienam no visu laiku izcilākajiem latviešu zīmētājiem Alfrēdam Plītem-Pleitei bija 100 gadu jubileja. Mūsu kultūrai par nožēlu viņš ļoti agri aizgāja bojā. Viņš studēja zīmēšanu nevis tur, kur parasti latvieši studēja mākslu cariskās Krievijas laikā, bet Vācijā – Minhenē. Plīte-Pleite divus gadus nostudēja zīmēšanu pie viena profesora, tad nevis pārgāja uz gleznošanas klasi, bet gan izstājās no Minhenes mākslas akadēmijas un iestājās tajā otrreiz, lai atkal divus gadus studētu zīmēšanu pie cita profesora. Jo Plīte-Pleite uzskatīja, ka ja viņš pārvaldīs līniju, tad viss pārējais atnāks pie viņa pats no sevis. Aija, tu arī pārvaldi to līniju tā, ka sirds sāk straujāk pukstēt! Tāds, lūk, mīļā Anda, man ar to Aiju tas sakars.

Bet tev, Aija, tavu šodienas izstādi atklājot, es dāvinu šo mākslas albumu un novēlu, glezno, glezno un glezno! Tev iekšā ir un lai nāk tik ārā!

SestDiena, 19.-25.06.2010., 62.lpp