Ceturtdiena, 30. maijs (2013) 10:49
Jurģis Liepnieks

Bija tāds gadījums. Pirms gada vai diviem. Kāda kolēģe birojā sāka interesēties, ko darīt, kam zvanīt, kur vērsties, lai panāktu, ka kāds nopļauj viņas mājai pretī esošo zālienu. Es dzirdēju šo problēmu tikai pa ausu galam un nepievērsu tai, protams, nekādu uzmanību.

Kad pēc nedēļas zāliena problēma vēl aizvien tika virtuvē apspriesta, es nepatikā saviebos. Nu, tiešām – darīt nav ko cilvēkiem. Ja man būtu viņu problēmas, kā mēdz teikt. Vēl pēc kāda laika meitene jau bija noskaidrojusi, ka zāliens pieder pilsētai un Rīgas dome ir atbildīga par to, ka tas nav nopļauts. Kolēģe jau interesējās, kur tieši, kam ir jāraksta vai jāzvana, lai pasūdzētos, ka viņas zāliens nav nopļauts. Nu, uzraksti Ušakovam tviterī, neko īpaši nedomādams, es izmetu.

Liels bija mans pārsteigums, kad vēl pēc nedēļas izrādījās, ka meitene tā arī ir izdarījusi un zāliens pēc divām dienām esot nopļauts. Iespaidīgi, es nodomāju, tad jau jābalso tev būs par Ušakovu, es izmetu. Meitene paskatījās uz mani ar neizpratni, bet neko neteica. Mēs vairs neapspriedām to jautājumu. Nodomāju, ka kolēģe ir ļoti nacionāli noskaņota, un būdams viņas priekšnieks, nevēlējos nostādīt viņu neērtā situācijā. Un tomēr, es nodomāju – kurā vēl pasaules pilsētā tu uzrakstīsi pilsētas mēram tviterī, ka gribētu, lai tev nopļauj zālienu pie mājas un tev to pēc divām dienām patiešām nopļaus?

Ja mana kolēģe savas politiskās izvēles spētu racionāli apdomāt, viņa skaidri saredzētu problēmu, proti, šoreiz Rīgā ir iespēja balsot vai nu par labu mēru, vai par latvieti. Ušakova kompetence, motivācija, profesionālisms tik daudz reižu pārspēj galveno konkurentu kvalitātes, citu programmas un solījumi ir tik vājprātīgi populistiski un nekompetenti, ka racionāla izvēle it kā ir pilnīgi skaidra. Sagudrotie pirmsvēlēšanu korupcijas skandāli, kuros saskaņā ar KNAB versiju Satiksmes departamenta vadītājs, kā tāds Robins Huds, pieprasījis kukuli nevis sev, nevis lai iedzīvotos, bet gan lai tas nonāktu arodbiedrības rokās, ir kaut kas tāds, kas pārspēj visu līdz šim pieredzēto KNAB darbībā. Man šāda veida uzbrukumi no tiesiskuma koalīcijas puses tikai palīdz saprast, kurā pusē šeit ir jābūt, taču tās ir detaļas. Galvenā problēma – balsot par labu mēru, par mēru, kurš īsteno no valdības atšķirīgu sociālo politiku, mēru, kurš ir uzstādījis latiņu visiem konkurentiem, kuru programmas un solījumi vāji cenšas atdarināt viņa bezmaksas biļetes un plašo sociālo palīdzību, nonākot jau vispār bezjēdzīgā populismā, jeb balsot par kādu citu mēru tikai tāpēc, ka viņš ir latvietis. Es ļoti labi saprotu, ka daudziem šī ir sarežģīta dilema. Ēlerte, protams, palīdz. Ļoti palīdz. Bet Ēlertes piedāvātais nacionālisma un populisma kokteilis palīdz Brokai.

Broka uz Ēlertes fona atstāj ļoti labu iespaidu. Ne viņai Ēlertes patoss un histērija, nedz Ēlertes solījumi, ka sabiedriskais transports Rīgā brauks ar Latvijā ražotu degvielu. Jā, Broka izskatās salīdzinoši labi un tomēr viņa simbolizē sapni par kaut ko, kas ne tikai ir nereāls, bet kas ir arī nekonstruktīvs un attīstību bremzējošs, proti, sapni par monoetnisku 15. maija Latviju. Rīga nekad nav bijusi un nekad nebūs monoetniska pilsēta, cīnīties par tādu ir tikai mākslīgi uzturēt spriedzi sabiedrībā, naidot cilvēkus un bremzēt valsts attīstību. Es to nevaru atbalstīt.

Dombrovska komanda Rīgā – no Ēlertes, Pētera Viņķeļa un reklāmas aģentūras Guilty es tiešām it kā būtu gaidījis kaut ko gudrāku. Pat ja pieņem, ka Dombrovska došanās uz eirokomisāra amatu jau ir izlemta un Vienotībai nav jārūpējas par to, lai Dombrovska tēls netiktu devalvēts šajā neveiklajā kampaņā – šāds izmisuma solis tikai pasvītro, ka pati partija uzskata Ēlerti par nespējīgu vienai pašai “izvilkt” kampaņu. Vienotība, kas pati izgudroja dažādus anti-lokomotīvju likumus Saeimas vēlēšanās, sev ierastajos dubultajos standartos tagad cer uz Dombrovska lokomotīvi.

Daudzi Vienotības vēlētāji rezultātā nobalsos par nacionāļiem, taču tā arī nav pašsaprotama izvēle. It kā jau nepietiktu ar visu pārējo, tagad viņi vēl 15. maiju sāks svinēt. Nacionāļu politiskās iemaņas ir tik ļoti pretējas jebkādam spēkam un teikšanai, ka viņi, tāpat kā Saeimā un valdībā, arī Rīgā būs Vienotības kāju slauķis un puņķu lupatas, kuru viedokli neviens pat nepapūlas paprasīt, kur nu vēl kaut kā respektēt. Balsot par viņiem arī nozīmē balsot par Ēlerti. Ne jau Broka būs mērs, gadījumā, ja tas nebūs Ušakovs.

Nu un kas tad mums paliek –  Belēvičs. Belēviča kungu es labi pazīstu, viņš ir bijis mans priekšnieks, mums ir labas attiecības arī šobrīd,  es viņu cienu. Ļoti spilgta personība, ļoti gudrs un ļoti izglītots cilvēks, veiksmīgs uzņēmējs. Es negribētu teikt par viņu neko sliktu. Viņa problēma, iespējams, būs sadarbošanās. Jebkurai spilgtai personībai, jebkuram gudram cilvēkam bieži ir problēmas ar darbu kolektīvā. Vieglāk visu ir pašam. Vieglāk ir vienam, tas ir efektīvāk, ātrāk, nav jātērē dārgais laiks, lai pārliecinātu katru idiotu par vienkāršām un acīmredzamām lietām. Nav jāstrīdas, nav jākonfliktē. Dažam šīs grūtības ir lielākas, dažam mazākas. Visu cieņu, bet domāju, ka Belēviča kungs ir viens no tiem, kurš vēl pat nenojauš, cik politikā šī problēma būs aktuāla tādam vīram kā viņš. Ja zaļajiem būs “zelta akcija” un viņi varēs izvēlēties, ar ko sadarboties un tāda iespēja ir reāla, es pilnīgi noteikti nevaru iedomāties Belēviču vienā komandā ar Ēlerti un tā ir labā ziņa. Viņa pēdējās nedēļās paustā gatavība slēgt līgumu ar Saskaņas centru liecina par zināmu poitisku briedumu. Lai nu kā, bet es šoreiz nebalsošu par Belēviču. Varbūt citreiz. Paskatīsimies. Tātad, jā, es balsošu par Ušakovu. Domāju, ka tā ir racionāla, pragmātiska, laba izvēle. Kandidāta tautība man nešķiet iemesls atteikties no racionālas un prātīgas izvēles.

Avots: puaro.lv