Pārpublicēts no arterritory.com
Guntis Belēvičs
Intervē Agnese Čivle
14/05/2011
Intervija ar Gunti Belēviču, mākslas kolekcionāru Latvijā.
Raksturojiet, lūdzu, savas mākslas kolekcijas priekšmetu, tās vienību skaitu un kolekcijas koncepciju.
Mūsu ģimenes kolekcijas priekšmets ir Latvijas māksla – darbi no pašiem pirmsākumiem, kopš Latvijā parādījās profesionāli mākslinieki, līdz mūsdienām. Kolekcijā ietilpst glezniecības, grafikas un tēlniecības darbi, arī plakāts. Lai arī neliela, tomēr ļoti nozīmīga mūsu kolekcijas daļa ir mūsu savāktais firmas “Baltars” apgleznotais porcelāns – kopumā 13 “Baltara” šķīvji. Šobrīd ir aizsākta kolekcijas papildināšana arī ar fotogrāfiju. Ja reiz tiktu realizēts sapnis par savu mākslas muzeju, kolekcijai varētu pievienoties arī video darbi un instalācijas. Laiks rādīs.
Vienību skaits nav kritērijs kolekcijas kvalitātes vai nozīmīguma mērījumā. Mūsu kolekcija vēl aizvien tiek veidota. Kolekcija skaitliski neaug, drīzāk pretēji – vienību skaits dilst.
Mūsu mākslas kolekcijā iespējams izdalīt tā dēvēto neaizskaramo fondu (ap 170 mākslinieku). Aizvien noris tieši šo mākslinieku nozīmīgāko darbu vākšana, jo katram māksliniekam ir tāds kā radošais nogrieznis – tā vienā galā ir mākslinieka mūzas laika vislabākie darbi, un otrā tie, ar kuriem viņš pats, iespējams, ir vismazāk apmierināts. Mūsu uzdevums ir atrast tos darbus, kuros māksliniekam ir bijis šis visaugstākais radošais lidojums. Kolekcijas veidošana ir nemitīgs process, esam gatavi jebkurā brīdī atteikties no kāda darba par labu citam – labākam. Tā ir privātas mākslas kolekcijas veidošanas būtiska priekšrocība salīdzinājumā ar valsts mākslas muzejiem – pie mums muzeji tiem nevajadzīgos darbus nedrīkst pārdot un tādā veidā nevar iegūt līdzekļus jauniem iepirkumiem.
Kolekciju cenšamies rādīt sabiedrībai. Pirmo tās daļu, kuru apzīmējām ar vārdu “Klasika”, izstādījām Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pirms diviem gadiem. Ekspozīciju veidoja 222 darbi, un tajā tika pārstāvēti ap 100 mākslinieku. Šobrīd tiek gatavota izstāde LNMM, kura ir pieteikta 2011. gada novembrī izstāžu zālē “Arsenāls”. Tajā tiks izstādīta kolekcijas laikmetīgās mākslas daļa – aptuveni 70 autoru darbi.
Strādājot pie šāda veida izstādēm, kuru viens no mērķiem ir atspoguļot kolekcijas vākumu, pašiem kļūst skaidrs, kas kolekcijai vēl ir nepieciešams, kļūst skaidrāk redzami “robi”. Jo katrai izstādei ir nepieciešama koncepcija, arī kolekcijai tāda ir vajadzīga.
Kas uzvedināja Jūs veidot mākslas kolekciju, kā radās interese par Latvijas mākslu?
Lielā mērā interesi ietekmēja ģimenes draugi – mākslinieki, visupirms jāmin gleznotāji Vija un Kaspars Zariņi. Taču bija jāpaiet zināmam laikam, līdz šī interese tā pa īstam atmodās. Bieži esot pie minētajiem māksliniekiem mājās, darbnīcā, tiekoties ar citiem māksliniekiem, palēnām sāka veidoties personiska attieksme pret mākslu un tāda kā izpratne par to.
Šeit vēlos atzīt, ka pats skaistākais un lielākais gandarījums no kolekcionēšanas ir tas, ka mums ir izauguši bērni, kuri no mazām dienām ir redzējuši mākslu mājās. Kad mans dēls devās studēt uz Vāciju, dodoties prom viņa pirmais jautājums bija par to, ko viņš drīkstētu paņemt līdzi no mākslas darbiem, lai “apģērbtu” kopmītņu istabiņas kailās sienas… Tā ir liela laime – uzaugt mājās, kurās visas sienas grezno augstvērtīga māksla.
Kurš bija pirmais mākslas darbs, kuru iegādājāties un kuru šodien var uzskatīt par jūsu kolekcijas sākumpunktu? Kā izvērtās tālākā kolekcijas attīstība?
Pirmo mākslas darbu iegādājos, kad pārcēlāmies no padomju laika mitekļa uz daudz plašāku dzīvokli, kurā bija viena problēma – daudz “pliku” sienu. Tā radās nepieciešamība tās “apģērbt”. Labi atceros, ka pats pirmais bija Johana Valtera darbs, kuru iegādājos antikvariātā 1993. gadā – par šodien smieklīgu naudas summu – 135 latiem.
Tad izdevās paiet uz priekšu ar lielākiem soļiem. Trīs gadus (1994–1996) pēc kārtas iegādājos gandrīz pusi Latvijas Mākslas akadēmijas rīkotajās labdarības izsolēs piedāvāto darbu. Taču tā vēl nebija apzināta kolekcijas veidošana – tikai nepieciešamība “aizsegt sienu plikumus”. Interesanti, ka būtiska daļa tajā laikā iegādāto darbu vēl aizvien ir pamatkolekcijas sastāvā.
Kas ir tas, kas tagad Jūs kā “nobriedušu” kolekcionāru pamudina iegādāties noteiktu mākslas darbu?
Impulss. Tā brīža impulss. Tas, vai darbs papildina kolekcijas koncepciju. Lai arī es apzinos, ka nezinu, ko man vajadzēs rīt. Šobrīd man šķiet, ka zinu, kas man vajadzīgs, jo gatavojos iepriekšminētajai izstādei novembrī.
Taču līdzās šai impulsu veicinātajai izvēlei noteikti ir mākslas darbi, kas kolekcijai tiek iegādāti plānoti un apzināti – kā notiek to atlase?
Paļauties tikai uz paša intuīciju nebūtu pareizi. Labāk ir, ja kolekcijas izveidē tiek pieaicināti mākslas zinātnieki, kas palīdz izvērtēt kaut vai tādas svarīgas lietas kā to, vai darbs ir nozīmīgs vai nenozīmīgs mākslinieka daiļradē, vai tas ir īsts vai viltots.
Pēc pirmajiem 15 intensīvas kolekcionēšanas gadiem jau iet vieglāk. Profesionālā pieeja un sajūta rodas ar laiku, diemžēl arī ar milzīgu lērumu iztērētas naudas. Vēlāk iet vieglāk, jo, kad mājās jau ir desmitiem izcilu darbu, “štruntu” vairs nevar nopirkt. Sabīdot jau piekārtās gleznas, to vienkārši nav iespējams pielikt klāt.
Māksla dara redzīgu, jo vairāk skaties, jo redzīgāks kļūsti. Noris izaugsmes process, kas liek interesēties, lasīt literatūru, apmeklēt izstādes, muzejus, un pienāk rīts, kad tu šo pašu pasauli, ko vakar, sāc redzēt no pavisam cita redzes leņķa.
Vai jums ir nepiepildītais kolekcionāra sapnis? Kāds mākslas darbs, ko jūs ļoti alktu iegūt savā īpašumā?
Man ir piepildītais sapnis! Vēlējos iegādāties Jāņa Rozentāla vienu no “Princese ar pērtiķi” versijām, ko arī izdarīju. Ir daudzi sapņi, kas ir piepildīti.
Tomēr ir arī vēl realizējami nodomi, taču tos neatklāšu. Baidos, ka arī citi tos padarīs par savu sapni. Kolekcionēšana tomēr nav kā iešana mežā sēņot – cerībā atrast baraviku. Tā drīzāk ir kā došanās uz Klondaiku skalot zeltu. Tīrradni atrod tikai tie, kas meklē. Un māk paklusēt.
Kura no parādībām mākslas vēsturē jums šķiet visiedvesmojošākā?
Manuprāt, milzīgu apvērsumu Eiropas mākslā radīja divas lietas – pirmā, reformācija, kad māksla no dievnamiem pārcēlās uz cilvēku mitekļiem, un no reliģiska satura tematiem mākslā notika pāreja uz laicīgiem, un otrs – manā uztverē nozīmīgs brīdis, ir fotogrāfijas atklāšana.
Fotogrāfija, manuprāt, ir viena no būtiskākajām robežšķirtnēm mākslā. Pirms tās mākslas uzdevums bija vai nu uzgleznot ikonu pēc shēmas, vai tieši otrādi – maksimāli tuvināties realitātei portretos, vēlāk klusajās dabās un ainavās līdz pat fotogrāfiskai precizitātei. Tātad vai nu radīt tēlu, kura priekšā vajadzēja paklanīties vai vēlāk, reformācijas rezultātā, tēlu – maksimāli pietuvinātu realitātei, kuru jau varēja pielikt mājās pie sienas. Reformācija noveda pie tā, ka baznīca vairs nebija mākslas pasūtītājs, un māksla bija spiesta kļūt laicīga un pieejama.
Mākslinieki paaudzēs izstrādāja un pieslīpēja tehnikas, kā precīzi attēlot šos tēlus un parādības, bet fotogrāfija vienā mirklī sagrieza visu kājām gaisā un pavirzīja visu tai virzienā, ko šodien saucam par laikmetīgo mākslu. Līdz ar fotogrāfiju nosacīti zuda nepieciešamība gleznot. Fotogrāfija kļuva par masveida lietu, un ar precīzu kaut kā attēlojumu gleznā vairs nebija iespējams nevienu pārsteigt. Mūsu kolekcijā ir jelgavnieka Jūliusa Johana Dēringa gleznots Kurzemes pirmā hercoga Ketlera portrets.
Zinām, ka Dērings veda precīzu dienasgrāmatu. Tajā rakstīts, ka tajā dienā, kad Jelgavā atvērās pirmais fotoateljē, visiem pilsētas gleznotājiem-portretistiem izbeidzās pasūtījumi. Fotogrāfija bija īstais iemesls, kas lika rasties citādam skatījumam uz to, ko redz visi. Radās impresionisms, radās ekspresionisms. Mākslinieks varēja uzgleznot zilu zirgu un teikt – es to tā redzu. Un atradās cilvēki, kurus zilais zirgs “uzrunāja”. Radās māksla, kurā noteicošais bija tas, vai mākslinieka un mākslas baudītāja skatu punkti sakrīt. Šīs sadarbības rezultātā radās jaunā māksla.
Savukārt, ja atceramies padomju laikus un sociālistisko reālismu, mākslai vajadzēja sadarboties ar varu un to cildināt. Tad pati valsts šo mākslinieku darbus pirka. Tā tas ir bijis visos laikos, un tas nebūt nemazina mākslinieka talantu. Ja viņam tāds, protams, ir.
Šodien Latvijā valsts pasūtījums mākslai lielā mērā ir zudis. Visi var ganīties zaļā pļavā un maut, kā nu katrs māk. Tas varbūt ir labi, bet tai pat laikā žēl, ka ir zudis finansēšanas modelis, kas ļāva valstij iegādāties darbus centralizēti, lai tie piederētu tautai. Liela mēroga pasūtījumiem vienmēr ir bijusi liela loma mākslas vēsturē.
Tātad pasūtījumu var vērtēt kā labu?
Nu, iedomājieties kaut vai Siksta kapelu Romā – tas viss ir pasūtījums. Nebūtu šo pasūtījumu, nebūtu liecību par šo mākslinieku ģenialitāti. Visi klasikas darbi, par kuriem esam sajūsmā visā pasaulē – tie visi ir pasūtījuma darbi. Arī arhitektūra ir māksla, kaut vai tā pati baznīca – kad izveidots arhitektonisks karkass, rodas nepieciešamība pēc interjera un dizaina priekšmetiem – rodas jauns pasūtījums.
Eiropeiskās mākslas attīstībā vislielākā nozīme ir bijusi kristīgajai reliģijai. Islāms savukārt bija pasūtītājs ornamentam, nekad – tēlam, jo islāma reliģijā aizliegts attēlot cilvēkus un dzīvniekus. Kristīgās reliģijas institūcijas varēja samaksāt par šo mākslu, tiesa, arī daži laikmetīgie valdnieki (kuri gan nereti pēcāk kļuva par pāvestiem) varēja. Bet salīdzinājumā ar baznīcu kā pasūtītāju tas bija maznozīmīgi. Nākamais solis bija reformācija. Baznīca kā pasūtītājs izpalika, kā rezultātā šis greznums – māksla, tika iznests ārpus sakrālajām celtnēm uz vienkāršu birģeru privātajiem mitekļiem.
Raksturojiet pasūtījuma nozīmīgumu Latvijas kontekstā.
Tagad, kad vairs nav padomju varas, un nu mākslā būtu visas iespējas, kā sacīt, izvērsties… Bet kur tad ir šī izvēršanās? Kam ir talants, tie, protams, kaut kādā veidā “kuļas”, taču valsts pasūtījuma nav, līdz ar to mākslā trūkst mēroga. Mūsu valstij, kurai tikko nosvinējām 21 gada jubileju – šajos gados nav bijis politikas kultūras jomā.
Atskatīsimies uz pirmās Latvijas Republikas laiku – tad lieli valsts līdzekļi tika atvēlēti mākslas darbu iepirkšanai. Atcerēsimies kaut vai tajā laikā tapušos pasaules mēroga šedevrus (kādus var atļauties tikai valsts) Brīvības pieminekli un Brāļu kapus! Kas salīdzinājumā ar to ir radīts tagad?
Kāda, Jūsuprāt, ir šībrīža situācija un kolekcionāru loma Latvijā?
Būtu vēlama cita līmeņa sadarbība starp galeristiem un māksliniekiem, kas savukārt nāktu par labu kolekcionāriem. Praksē bieži ir tā – mākslinieki izstādās vienā galerijā, bet pēc mēneša sarīko personālizstādi blakus galerijā. Galeristi ir sapīkuši par mākslinieku “neuzticību” un rīcību. Galeristi līdz ar to nav tie, kas kolekcionāram patiesi iesaka māksliniekus, bet galeristam būtu jābūt galvenajam kolekcionāra partnerim. Galeristi pārzina manu kolekciju. Viņi zina, kas man vēl vajadzīgs.
Pati attieksme pret mākslu mūsu valstī ir nepietiekama, īstenībā nekāda. Pret kolekcionāriem tā visu laiku ir bijusi noliedzoša. Jūs manā mūžā esat trešais cilvēks, kurš vispār interesējas par manu kā kolekcionāra viedokli. Mana pirmā intervija bija žurnālā “Studija” tikai pēc tam, kad jau daļa manas kolekcijas bija izstādīta LNMM.
Pastāv zināma greizsirdība no to cilvēku puses, kuri vāc kolekcijas valstij, ko es ļoti labi saprotu un pat augstu vērtēju. Bet jaušama arī tāda kā vīzdegunība – mums ir viss, mēs esam pašpietiekami, mums visi apcirkņi jau pilni. Bet tai pašā laikā nereti izskan pārmetumi māksliniekiem par to, ka tie labākos darbus atdevuši kādam kolekcionāram un nav sagaidījuši, līdz ar naudu muzejnieki ieradīsies.
Taču kolekcionāri dara to pašu darbu, ko muzeji. Liela daļa augstvērtīgas raudzes mākslas darbu ir privāto personu rokās, un kolekcionāri veic tieši tās pašas funkcijas, ko muzeji – vāc, restaurē, saglabā, padara mākslu pieejamu sabiedrībai.
Negatīvā attieksme pret kolekcionāru “velkas līdzi” no padomju laikiem – nereti it kā pret spekulantu. Nenoliedzami, kolekcionāri rada mākslas tirgu. Darbiem parādās cena, ko arī muzeji tad ir spiesti maksāt. Taču es cenšos būt godprātīgs pret sabiedrību, un rādu tai, kas man ir. Ne tikai izstādēs. Visi mūsu kolekcijas darbi ir digitalizēti. Mākslas grāmatu izdošanas gadījumā – bez jebkādas atlīdzības mēs to autoriem neliedzam piekļuvi mūsu darbu attēliem un to profesionāliem aprakstiem. Es labprāt nofotografētu un digitalizētu visu vērtīgo latviešu mākslā un padarītu to pieejamu visai pasaulei. Diemžēl mūsu pašu autortiesību aģentūra liek tam būtiskus šķēršļus. Citiem vārdiem, ja nevari savu kolekciju parādīt, tad tai nav vērtības, tā kļūst par krāmu kaudzi. No krāmu kaudzes līdz kolekcijai ir milzīgs bezdibenis, ko var aizpildīt tikai ar darbu.
Mūsu kultūras politika ir kā tāda kliba vista, bet kliba uz abām kājām.
Jūsu pēdējā laika lielākais atklājums, iespaids, pārdzīvojums mākslā.
Es nemitīgi izjūtu pārdzīvojumu, aizpildot kārtējo robu savā kolekcijā. Kad tieku avotam klāt un varu zeltu paskalot – tad ir tas pārdzīvojums.
Varbūt Jūs iespaidojusi kāda pēdējā laika sastapšanās ar laikmetīgo mākslu?
Esmu tādā kolekcionāra attīstības stadijā, kad vēl nevaru saredzēt kopsakaru. Es īsti vēl nevaru novilkt robežu starp to, kas mūsu mākslā ir laikmetīgs un kas tikai laika biedra māksla. Ne viss, ko taisa laika biedri, ir laikmetīgā māksla. Tik daudz es saprotu. Ja es uzgleznošu kluso dabu ar šārīta laikrakstu un tā fiksēšu šīs dienas aktualitāti – tas manu darbu nepadarīs laikmetīgu. Arī starpību starp mākslu, kas ir laikmetīga, bet nav aizgūta no laikmetīgās mākslas rietumos, atzīšos, nevaru izvērtēt. Man vēl trūkst zināšanu. Trūkst zināšanu, lai tikai paskatoties uz darbu, varētu nekļūdīgi pateikt, vai tā autors pats ir autors, vai ir tikai nedaudz iespaidojies, vai vienkārši to visu “nospēris”. Neņemos izspriest, vai tā ir laikmetīgā māksla vai māksla, kas grib būt laikmetīga.
Tomēr ceru, ka man vēl būs laiks pamatīgāk pievērsties kolekcionēšanai. Tad personīgi varēšu iepazīties ar tiem latviešu autoriem, ar kuriem vēl neesmu personīgi pazīstams, bet kas aktīvi strādā. Tad spēšu labāk izvērtēt. Ceru, aizgājis pensijā, vēl vienu reizi studēt – mākslas vēsturi. Iedomājieties, tā tikai būtu lieta – gadu studēt Minhenē, gadu Romā, gadu Parīzē, gadu Londonā, gadu Ņujorkā… Redziet nu, cik tālu tāda nevainīga lieta kā kolekcionēšana, var novest… Jūs teiksiet – savs mākslas muzejs, visas nozīmīgās latviešu mākslas e-muzejs, mākslas vēstures studijas pasaules mākslas centros – tikai sapņi, gaisa pilis? Bet es atbildēšu – katra uzbūvētā pils reiz bij gaisa pils.