Belēvičs: Dāņu cūkkopjiem nav jāsaņem Latvijas subsīdijas

Dāņu cūkkopjiem nebūtu jāsaņem Eiropas Savienības Latvijai paredzētās subsīdijas, jo tās jāmaksā, lai tiktu stiprinātas tautas nacionālās saknes. Vienlaikus esot jāpārskata subsīdiju saņemšanas mehānisms, nosakot, ka tās var saņemt tikai attiecīgajā reģionā piemērotas lauksaimniecības veicēji. Tāpat zemnieku saimniecība “Zemitāni” šogad plāno četrkāršot ieņēmumus no tūrisma, briežu dārzos ievedot medniekus no ārzemēm, kā arī atvērt otru brieža gaļas izstrādājumu veikalu Āgenskalnā, kurā paredzēts investēt 250 000 latu, intervijā biznesa portālam “Nozare.lv” pastāstīja “Zemitānu” saimnieks un uzņēmējs Guntis Belēvičs.

Kā radās ideja par briežu dārzu biznesu?

Tam ir tiešs sakars ar to, kā saskatu Latvijas nākotni. Latviju var glābt ēdot. Tas nozīmē – iemācīties ēst pareizi, ēst veselīgu pārtiku. Tas jādara jau no mazotnes, skolās ieviešot speciālu priekšmetu. Tīru pārtiku nav iespējams ražot ekoloģiski netīrā vidē, par laimi Latvijas vide ir tīra. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka manai paaudzei, cilvēkiem virs 50, neviens pensiju nenopelnīs, un mums tās vienkārši nebūs. Sapratu, ka ekonomiskā patstāvība un iespēja ar kaut ko nodarboties vecumdienās ir jāuzbūvē pašiem jau šodien – šajā gadījumā lauku saimniecība, kas ražo un noved līdz patērētājam ekoloģiskus pārtikas produktus.

Brieži ir tikai sākums. Šogad ceram dārzam pievienot arī putnus – vistas, zosis u.c. Arī zivis, vēži un gliemeži būs, tikai mazliet vēlāk. Uzsvars jau nav uz briežiem, bet gan uz ekoloģiski tīru pārtiku. Ir Latvijas reģioni, kuru lauku struktūra – pauguri, meži, krūmi un mālaina augsne – tradicionālā izpratnē neļauj nodarboties ar lielo lauksaimniecību. Taču tur aug zāle, kas Latvijā atšķirībā no Vidusjūras valstīm ir zaļa visu vasaru. Varam veiksmīgi nodarboties ar lopkopību, cauru gadu turot dzīvniekus ārā.

Kad sākāt nodarboties ar briežu dārzu biznesu?

Teikšu atklāti, sāku dumjības dēļ pirms septiņiem gadiem. Iesāku to absolūti neprofesionāli un kā nejēga. Bija zeme, ar to vēlējos kaut ko paveikt. Bet darbs dara darītāju. Nolēmu ar tradicionālu lauksaimniecību iepriekšminēto iemeslu dēļ nenodarboties, bet gan turēt dzīvniekus. Tā kā vienmēr esmu interesējies par savvaļas dzīvniekiem, izvēle krita uz briežiem. Patlaban turam 1000 staltbriežus un dambriežus, ar tiem veicam ciltsdarbu. Tāpat turam savvaļas aitas muflonus, mežacūkas un sumbrus. Kopumā saimniecībā apstrādājam lauksaimniecības zemi 1300 hektāru platībā. Pavisam saimniecībā kopā ar mežiem platība ir nepilni 2000 hektāru. Priekš Latvijas mērogiem tā ir liela saimniecība.

Bizness ir izkūņojies no autiņiem, un patlaban jau ir vērā ņemami naudas ieņēmumi no dzīvu dzīvnieku pārdošanas. Pēdējos divos gados izdevies veiksmīgi sākt dzīvnieku eksportu uz Lietuvu un Krieviju – šogad ceram to atkārtot, taču tas būs atkarīgs no noieta tirgu ekonomiskās situācijas. No ciltsdarbam nepiemērotajiem dzīvniekiem iegūstam gaļu, kā arī ražojam tās izstrādājumus.

Kā veicat produkcijas sagatavošanu un pārdošanu?

Saimniecībai ir pašai savs gaļas pārstrādes uzņēmums, sertificēti veicam visas trīs darbības – kaušanu, gaļas sadali un gaļas izstrādājumu ražošanu. Rīgā Spīķeros ir “Zemitānu” veikals “Desa&co”, kā arī saimniecībai pieder divi pārvietojamie veikaliņi “Desu stacija”, ar kuriem nedēļas nogalēs piedalāmies dažādos zaļajos tirdziņos. Veikals “Desa&co” strādā septiņas dienas nedēļā un līdz ar to katru dienu saimniecībai nodrošina skaidrās naudas plūsmu, kas ļauj samaksāt personālam. Esmu jau ievērojami labākā situācijā nekā tie zemnieki, kuri naudu iegūst tikai divas reizes gadā – pārdodot ražu un saņemot subsīdijas.

Pērn brieža gaļas produkcijas realizācijas apjomi veidoja 83 000 latu. Ražojam tik, cik paši varam pārdot, aptuveni vienu tonnu produkcijas mēnesī, un pagaidām nav vajadzības pēc eksporta. Ražošanas kapacitāte ļautu saražot piecas tonnas. Ja pērn gaļas ieguvei izmantojām 150 briežus, tad šogad plānojam jau 300. Līdz ar to dubultosies arī ieņēmumi – tos prognozējam ap 160 000 latu.

Latvijā gaļas izstrādājumu ražošanas biznesu apgrūtina tas, ka valstij nav noteiktu standartu. Nekur nav pateikts, cik daudz desā jābūt gaļai. Patlaban par “Doktordesu” var nosaukt desu, kurā vispār nav gaļas. Tāpēc savā veikalā piedāvājam “Aptiekāra desu”, kas ir tā pati “Doktordesa”, tikai 100% no gaļas.

Vai ES subsīdijas biznesā palīdz?

Jā, subsīdijas saņemam. Septiņus gadus nodarbojoties ar lauksaimniecību, esmu sapratis, kāpēc vispār zemniekiem tiek maksātas subsīdijas. Tās netiek maksātas, lai, piemēram, Preiļos ražotu sieru vai Tērvetē alu. Subsīdijas maksā, lai tiktu stiprinātas tautas nacionālās saknes. Lai cilvēki dzīvotu un strādātu laukos. Francijā zemniekiem maksā lielas subsīdijas, lai katrā ciematā saglabātu vīna un siera ražošanu. Svarīga ir lokāli ražoto produktu esība un pieejamība vietējam patēriņam. Subsīdijas ir mazo ražotāju aizsardzības mehānisms pret lielajiem.

Subsīdijas dāņu cūkkopim Latvijā nevajadzētu maksāt nevis tāpēc, ka viņš, iespējams pārkāpj kādas vides prasības, bet gan tādēļ, ka pēc desmit piecpadsmit gadiem dāņu bērnu koris Latvijas skolēnu dziesmu svētkos nedziedās. Subsīdijas maksā, lai cilvēki dzīvotu laukos un tos koptu. Latvija bez lauku iedzīvotājiem nav iedomājama, jo tieši tur ir mūsu tautas nacionālās saknes. Cilvēki, kuri no laukiem pārceļas uz pilsētām un pēcāk uz ārzemēm, ļoti drīz vairs nav latvieši. Viņi no saimniekiem kļūst par kalpiem un brīdi vēlāk – par kosmopolītiem. Lielie uzņēmumi vai ierēdņi, kuri apgalvo, ka laukos nav vērts ievilkt elektrību un internetu mazā patērētāju skaita dēļ vai asfaltēt ceļu uz mazākām apdzīvotām vietām, aiz ļaunprātības vai stulbuma ir nostājušies uz latviešu tautas iznīcināšanas ceļa.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc Latvija iznieko Eiropas subsīdijas un valsts atbalstu, maksājot par lopiem, ja tie tiek turēti uz gana auglīgas zemes, kurā varētu audzēt cukurbietes un graudaugus. Par graudiem būtu vērts maksāt divas reizes lielākas subsīdijas, tur, kur graudaugi patiešām aug. Savukārt par lopiem vajadzētu maksāt divreiz lielākas subsīdijas tur, kur graudi nepadodas. Lopkopji būtu bagāti un turīgi no lopkopības, savukārt lauksaimnieki no lauksaimniecības. Tā vietā Latvijas zemnieki ir nabagi visās frontēs. Šo jautājumu vairākkārtīgi esmu uzdevis Zemkopības ministrijai, ne reizi nesaņemot saprotamu atbildi.

Vai esat aprēķinājis, cik daudz naudas kopumā esat investējis šajā biznesā?

Esmu ieguldījis daudz, apmēram desmit miljonus eiro (septiņus miljonus latu), un nojaušu jautājuma būtību – kad ieguldījumus varēs sākt atpelnīt. Patlaban esam sasnieguši un pārsnieguši “break-even” punktu. Ikdienas ieņēmumi pārsniedz ikdienas izdevumus. Taču, uzbūvējot māju, neviens sev neprasa, cik gados tā sevi atpelnīs. Tas pieder pie dzīves stila – šajā saimniecībā dzīvoju un gribu radīt koptu un atvērtu vidi sev, saviem bērniem, mazbērniem un tūristiem.

Kā veidojas saimniecības ieņēmumi?

No brieža gaļas un tās izstrādājumu pārdošanas, dzīvu dzīvnieku pārdošanas un tūrisma. Ideālā variantā 60% no ieņēmumiem vajadzētu nodrošināt tradicionālajam un medību tūrismam. Dzīvnieku pārdošanai vajadzētu veidot 30% ieņēmumu, bet atlikušos desmit – gaļas un tās izstrādājumu pārdošanai. Patlaban situācija ir otrāda. Lielākie ienākumi ir no gaļas, bet mazākie – no dzīvnieku pārdošanas. Vēl ir nelieli ieņēmumi no tūrisma. Tiesa, tūrismam ir strauji augoša tendence palielināties. Ļoti nozīmīgas ir Eiropas subsīdijas un valsts atbalsta maksājumi. Bez tiem nevarētu iztikt.

Tomēr pērn visvairāk naudas guvām no koksnes pārdošanas saimniecībai piederošajā mežā, taču jāsaprot, ka to nevar darīt mūžīgi.

Cik liels bija ZS “Zemitāni” apgrozījums pērn?

Pērn apgrozījums bija 260 000 latu. Tai skaitā 7000 no tūrisma, 83 000 no lauksaimniecības produktu pārdošanas, par 170 000 nocirtām mežu, bez tam subsīdijās saņēmām 146 000 latu. Saimniecībā uz vietas nodarbinām piecus cilvēkus.

Kādi biznesa plāni šim gadam?

Plāns ir atvērt jaunu saimniecības ekoloģiskās pārtikas veikalu Pārdaugavas centrālajā vietā – pie Āgenskalna tirgus. ZS “Zemitāni” pieder māja Mazajā nometņu ielā 32, kurai jau esam pievilkuši gāzi, palielinājuši elektrības jaudu, ierīkojām gāzes apkuri un labiekārtojām pagalmu, viss tas izmaksāja ap 150 000 latu. Veikals sauksies “Delikadesse”, kas ir jau reģistrēta preču zīme. Veikala atvēršanas termiņš ir tikai naudas jautājums. Projekts ir saskaņots. Nupat jau bankas ir atkal sākušas piedāvāt naudu, tā ka iesim šo ceļu. Kopumā vēl investēsim aptuveni 100 000 latu. Veikalā piedāvāsim, piemēram, uz vietas pagatavot cepamdesu pēc individuālām klienta vēlmēm viņa klātbūtnē, kā arī ir virkne jaunu biznesa ideju, ko pagaidām neatklāšu.

Kādi plāni tūrisma nišas attīstībai?

Šogad ieņēmumos plānojam 30 000 latus no tūrisma, ko veidos apmeklējumu grupas ar vai bez pavadoņa. Tāpat piedāvājam arī vietu izbraukuma semināriem uzņēmumiem ar kompleksu ēdināšanas un izklaides risinājumu.

Šogad sāksim piedāvāt arī medību pakalpojumus ārzemniekiem. Paredzēts, ka varēs medīt staltbriežus un mežacūkas. Latvijā nav daudz mednieku, kuri varētu atļauties medīt “Zemitānu” klases trofejas briežus, ne tikai naudas dēļ, bet arī tāpēc, ka mūsu valstī ir maz dzīvnieku trofeju kolekcionāru.

Kas jādara, lai Latvijā veicinātu lauksaimniecības attīstību?

Pateicoties tieši krīzei, Latvija varētu pārvērst savus defektus efektos un kļūt par ekoloģiskās pārtikas, pārtikas ar lielu pievienoto vērtību, ražotāju priekš visas Eiropas. It īpaši cilvēkiem ar biznesa pieredzi un citās nozarēs nopelnītu naudu iesaku sākt veidot un ieguldīt laukos, izveidojot paraugsaimniecības ekoloģiskās pārtikas produktu ražošanai. Ir jāizmanto visa ES nauda, bet tā būs pieejama tikai līdz 2017. gadam, tāpēc jārīkojas jau tagad. Turklāt jārāda arī citiem, kā tas tiek darīts, nevis jāslēpj – ir laiks rīkoties pilnīgi netipiski latviešiem. Cilvēkiem ar biznesa ķērienu, dibinot savas lauku saimniecības, uzdevums ir atvērt durvis visiem, kas vēlas uzsākt un nodarboties ar kaut ko līdzīgu. Problēma, kas jāatrisina, it īpaši ekoloģiskās pārtikas ražotājiem, ir kooperācija, lai visi Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki ar savu produkciju varētu nonākt lielajā Rietumu tirgū.

Arī patērētājam ir jāsāk domāt, ko viņi ēd, un apzināti jālieto Latvijas produkti. Ja katrs Latvijas iedzīvotājs dienā apēstu karotīti vietējā medus, medus gada patēriņš būtu divreiz lielāks nekā valstī pašlaik saražojam. Tā vietā lielveikalos tiek pirkts medus no Ķīnas, kas ir atjaukts ar cukura sīrupu. Gan zemi, gan ekonomiku, gan tautu varam glābt, gudrāk ēdot!