Žurnālistes Anitras Toomas saruna ar Kokneses novada Iršu pagasta zemnieku saimniecības Zemitāni saimnieku Gunti Belēviču par to, kāpēc viņš pievērsies bioloģiskajai lauksaimniecībai un kāpēc dabisks, nepārveidots uzturs svarīgs cilvēces izdzīvošanai.

Saite uz rakstu:
http://puaro.lv/lv/puaro/bakterija-radita-naftas-plankumu-noesanai-sakusi-est-dzivniekus-un-cilvekus

Saite uz rakstu:

http://www.pietiek.com/raksti/par_piecurato_krumu_varoniem

Lietojot Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča bieži lietoto salīdzinājumu, mēs visai drīz pēc 4 mēnešiem „pārkāpsim no mūsu mazās laiviņas uz lielu aviacijas bāzes kuģi”. 2014.gada 1.janvārī būs sasniegts mūsu politiķu mērķis un notiks viņu gribētā pāreja no lata uz eiro. Lietojot šo salīdzinājumu, Rimšēviča kungs mūs gan mierina, – tā būšot drošāk gadījumā, ja jūra sāktu stipri viļņoties, vai pat, nedod, Dievs, izceltos vētra. Vai lai tam noticam? Pameklēsim atbildi vēsturē.
Pēc 2 mēnešiem Eiropa atzīmēs apaļu jubileju: pirms 20 gadiem – 1993.gada 1.novembrī stājās spēkā Mārstrihtas līgums (Eiropas Savienības līgums). Šim līgumam vajadzēja kļūt par galveno solītās stabilās Eiropas naudas eiro (€) garantu. Atzīmējot šo jubileju, mums nāksies tomēr atzīt, ka Mārstrihtas līgums nedarbojas. Vēl vairāk, tas tā pa īstam nekad arī nav darbojies. Tam par iemeslu ir milzīgās atšķirības starp stipru un vāju valstu ekonomikām. Politiķu, eiro projekta virzītāju, vēlme par katru cenu paturēt valstis eirozonā ir novedusi pie tā, ka nu jau arī stiprās valstis vairs nepilda Mārstrihtas līguma stabilitātes kritēriju – tās nevar noturēt budžeta deficītu zem 3% robežas. Tāpēc arvien pamatotāks ir jautājums, vai izdosies trešais mēģinājums radīt Eiropai kopīgu valūtu? Kāpēc trešais? Tāpēc, ka monetārajai sadarbībai Eiropā ir sava vēsture un šī pēc skaita nu jau ir trešā Eiropas monetārā savienība. Pirms Mārstrihtas līguma ir bijuši divi mēģinājumi radīt kopīgu Eiropas naudu, bet tie tika izgāzušies. Turklāt vienmēr viena un tā paša iemeslu dēļ. Proti, vājām un stiprām valstīm nevar būt kopīga nauda!
Pirms 20 gadiem – 1993.gada augustā sabruka Eiropas Monetārā sistēma (EMS). Tās pamatā bija maiņas kursa mehānisms ar ekiju (European Currency unit = ecu) kā centrālo elementu. Ekiju izmantoja Eiropas Kopienas (EK) valstu valūtu kursu aprēķiniem un savstarpējiem norēķiniem. EK valstu Centrālās Bankas (CB) to izmantoja arī kā rezerves valūtu. Lielākajai daļai EK valstu valūtas maiņas kursa svārstībām tika noteikts maksimālais koridors 4,5% apmērā – 2,25% uz augšu un leju. Itālijai šis koridors bija paredzēts plašāks – 6%, jo vēl 1978.gadā (tieši šā gada beigās Eiropas Padome nolēma dibināt EMS) inflācija Itālijā uz patēriņa precēm sastādīja divciparu skaitli. Lai arī formāli EMS tika izbeigta tikai ar eiro ieviešanu 1999.gada 1.janvārī, tomēr faktiskās EMS beigas bija 1993.gada 2.augustā, kad valūtām atļāva svārstīties vienai pret otru 30% robežās. Pirms tam divas no „švakākajām” mīkstajām valūtām – itāļu lira un angļu mārciņa nedēļām ilgi kritās vērtībā, līdz Itālijas un Lielbritānijas CB vairs nevarēja atļauties piedrukāt atbalsta miljardus. Lira un mārciņa bija spiestas 1992.gada septembrī valūtas savienību pamest. Kad attiecībā pret vācu marku (DM) smagi „nogāzās” Francijas franks, EK valdību vadītāji izšķīrās par izmisuma soli – no 02.08.1993 valūtas drīkstēja peldēt koridorā ±15%. Tās tad arī bija faktiskās EMS beigas. Vācija pēc atkalapvienošanās 1990.gadā bija nonākusi lielos parādos, auga inflācija, un lai to bremzētu, Vācijas CB pacēla % bāzes likmi. Tas noveda pie vēl stiprākas DM, kas savukārt „nodzina” citu valūtu vērtību uz leju. Ekonomiski veselīgu valstu CB savu valūtu aizsardzībai arī būtu varējušas atļauties pacelt bāzes % likmi vienlaicīgi ar Vācijas CB, bet toreiz pusē Eiropas valstu bija krīze – visuprims Itālijā un Lielbritānijā. Šo krīzi izmantoja valūtas spekulanti, tādi kā Džordžs Soross, kuri valūtas biržā mierīgi lika milzīgas likmes pret šo valstu valūtām, vinnēja un krīzi tikai padziļināja.
Raugoties pagātnē, nākas secināt, ka mēs no tās nemācāmies. Tieši tāpēc arī mums, iespējams, būs jāizstrēbj trešā Eiropas kopīgās valūtas ieviešanas eksperimenta sekas. EMS izgāšanās bija pēc skaita otrais mēģinājums. Bet kad tad bija pirmais?
Pirmais, bet sen aizmirstais, bija Latīņu Monetārā savienība (Union monetiare latine), jeb LMS. To 1865.gada 23.decembrī dibināja 4 valstis: Francija, Beļģija, Itālija, Šveice. Uz LMS dibināšanas brīdi šajās 4 valstīs dzīvoja 65 miljoni cilvēku. Trīs gadus vēlāk tajā iestājās Grieķija. Savienība pastāvēja līdz 1914.gadam (līdz 1.Pasaules karam), bet formāli – līdz 1926.gada 31.decembrim.
Arī LMS neradās tukšā vietā. Francija bija otrā valsts pasaulē (aiz ASV), kas 1795.gadā ieviesa decimālo naudu: vienā frankā (Fr) bija 100 santīmu. Sudraba monētas tika kaltas tā, lai 1 Fr svērtu precīzi 5 g 900/1000 sudraba, tātad saturētu 4,5 g tīra sudraba. Attiecīgi 5 Fr svēra 25 gramus 900/1000 sudraba. Tika kaltas arī noteiktu nominālu zelta monētas (100 Fr, 50 Fr, 20 Fr, 10 Fr, 5Fr). Toreiz ieviestā vērtību attiecība zeltam pret sudrabu bija 1:15,5. Tāpēc zelta 5 Fr monēta svēra 1,61 g 900/1000 zelta, bet attiecīgi 50 Fr monēta svēra 16,13 g tādas pašas proves zelta.
Šo Francijas vienkāršo un pārskatāmo sistēmu drīz vien pārņēma kaimiņvalstis – Beļģija un Šveice. Uz Itāliju šo sistēmu jau gatavu aizveda Napoleons savā 1796./97.gada karagājienā. Līdz ar to jau pirms LMS nodibināšanas virknē valstu bija izveidojušies līdzīgi nosacījumi.
LMS dibinātāju nolūks bija gluži tāds pats, kā tagad Eirozonai: dalībvalstīm tika solītas ekonomiskās priekšrocības: nebūs jātērē nauda valūtas spekulantiem (tagad šos izdevumus sauc par naudas konvertācijas izdevumiem), ekonomika plauks un zels, jo starptautiskā tirdzniecība kļūs vieglāka, tajā skaitā arī atvieglotās pieejas globālajiem finanšu tirgiem dēļ.
LMS dibināšanas konference tika sasaukta Parīzē, 1865.gada 20.novembrī Francijas Ārlietu ministrijā, kas atradās Quai d`Orsay – karaļa Napoleona III pilī. Uz to ieradās četru valstu: Francijas, Beļģijas, Itālijas un Šveices pārstāvji. Delegāti strādāja ilgāk par mēnesi, līdz 1865.gada 23.decembrī tika pieteikta pirmā Eiropas monetārā savienība, kas tika noformēta ar rakstisku līgumu. Katras dalībvalsts nauda saglabāja savu nosaukumu (Francijā, Beļģijā un Šveicē palika franki, Itālijā – liras, pēc savas vēlākās iestāšanās Grieķija saglabāja drahmas). Starp valūtām ieviesa stabilu maiņas kursu 1:1. Dalībvalstu Centrālajām bankām un visām oficiālajām kasēm bija pienākums citu dalībvalstu naudu pieņemt, bet tikai monētas no sudraba un zelta. Papīra nauda par naudu uzskatīta netika. Ideja šķita lieliska. Starptautiskā prese bija sajūsmā. Britu „The Times” jaundibināto savienību dēvēja par „nozīmīgu panākumu Eiropas civilizācijas attīstībā”, „Economist” vairs nesaskatīja nekādu iemeslu, kāpēc pēc šā notikuma katrai valstij vēl vajadzētu savu valūtu. Bet „Edinburgh Review” sajūsmināti rakstīja, ka nu „ceļotājs no Antverpenes līdz pat Brindisi (pilsēta uz Itālijas „papēža”) varēs maksāt ar vienu un to pašu monētu bez maiņas klapatām un riska”. Konferences namatēvam, Francijas Padomes viceprezidentam Feliksam Parjē (Felix Esquiron de Parieu) bija daudz tālejošāki par kopīgo Eiropas naudu mērķi. Monetārā savienība viņam bija tikai pirmais solis ceļā uz „Eiropas Savienību” (ES) ar kopīgu valūtu, kurai pat bija izdomāts nosaukums „Europa”. Viņš sapņoja par federālu valsti, kuru vadītu „Eiropas Komisija” (EK), kuru ievēlētu „Eiropas Parlaments” (EP). Tieši trīs gadus vēlāk LMS iestājās Grieķija. Laika gaitā savienībai pievienojās vēl virkne valstu, pārņemot tās monetāros standartus: Somija, Vatikāns, Rumānija, Spānija, Serbija, Austro-Ungārija, Bulgārija, Venecuēla, pat kolonijas – Dāņu-Rietumindija, Beļģu Kongo, bet līgumu ar Latīņu monetāro savienību neparakstot. Tas netraucēja šo valstu zelta un sudraba monētām nonākt apritē savienības dalībvalstīs, jo pircēji un veikalnieki tās labprāt pieņēma. Vācija un Lielbritānija savienības ideju noraidīja, jo saprata, ka tas labi nebeigsies. Vācieši un briti uzskatīja, ka Latīņu Monetārā savienība tikusi uzprojektēta nepareizi! Valūtas, protams, tika savienotas, bet valstis gribēja paturēt maksimumu no savas suverenitātes. Valstu suverenitāti toreiz neviens pat negrasījās ierobežot. Katrai valstij palika sava centrālā banka (CB), un katra CB varēja lemt, cik naudas laist apgrozībā. Šajā apstāklī savienības tēvi-dibinātāji nesaskatīja nekādu problēmu. Zelta un sudraba sastāvs monētās un to svars katrā no dalībvalstīm taču tika noteikts vienāds. Tai pat laikā tika piemirsta viena samērā jauna lieta – papīra nauda, jo pastāvēja uzskats, ka papīra nauda vispār nav nauda. It kā pamatoti, jo pēc savas būtības papīra nauda jeb banknote bija tikai CB parādzīme, kuru banka solīja apmainīt pret attiecīgu daudzumu zelta vai sudraba monētu. Tieši papīra nauda, kas tika „grābta no zila gaisa” bija tā, kas, sagrāva pirmo, lai arī ļoti skaisti iecerēto Eiropas kopīgās naudas ieceri.
Itālija jau kopš tās dibināšanas (1863.gadā) mocījās ar hronisku valsts parādu. Lai izvairītos no bankrota, Itālijas CB drukāja papīra naudu. Tas noveda pie inflācijas. Itālijas zelta un sudraba monētas migrēja uz kaimiņvalstīm, jo par tām tur varēja nopirkt vairāk preču. Izveidojās situācija, kad Francijā un Beļģijā itāļu zelta liras bija vērtīgākas nekā pašā Itālijā. Itāļu zelta un sudraba monētu masīvais pieplūdums ātri noveda pie inflācijas arī Francijā un Beļģijā, jo tur pēkšņi apritē bija vairāk naudas, kā ekonomikai nepieciešams.
Problēma īpaši saasinājās, kad Itālijas piemēram sekoja Grieķija. ASV finanšu eksperts Henry Parker Willis rakstīja: „Grieķija nekādā gadījumā nav vēlama monetārās savienības locekle. Valsts ir nožēlojamā stāvoklī: ekonomika nenopietna, no politiskiem strīdiem paralizēta un finansiāli korumpēta, nodokļu sistēma neefektīva.” To viņš teica nevis 2001.gada janvārī, kad Grieķiju uzņēma Eirozonā, bet gan 100 gadus ātrāk. Toreiz Grieķija bija nabadzīga agrāra valsts, kura arī nemitīgi kāvās ar bankrota draudiem. Jaunās demokrātiskās Grieķijas partijas pirms katrām vēlēšanām solīja tautai lielas dāvanas. Grieķi uzsāka būvēt infrastruktūras objektus: kanālus un dzelzceļu – visu to, ko nevarēja atļauties, tāpat kā Olimpiskās spēles 1896.gadā. Nereti dzird sakām, ka valsts nevar bankrotēt. Var! Grieķija bankrotēja 1893.gadā! Apmaiņā pret parādu norakstīšanu Atēnas bija spiestas atļaut, ka grieķu valsts ekonomiskās un fiskālās reformas uzraudzīja ārvalstu eksperti. Tā kā Grieķijai visi parādi atlaisti netika, tā čakli drukāja papīra naudu līdz destabilizēja visu Latīņu Monetāro savienību. Grieķiju no savienības 1908.gadā izmeta, bet pēc parādu problēmas atrisināšanas 1910.gadā uzņēma savienībā atpakaļ. Grieķija un Itālija bez tam arī blēdījās. Tika kaltas monētas neatļautos daudzumos un ar zemāku dārgmetāla saturu.
Līdzīgi kā tagad Eirozonā, arī Latīņu Monetārā savienība sašķēlās: no vienas puses bija ekonomiski stiprās un fiskāli disciplinētās ziemeļu valstis, visupirms jau Francija un Beļģija, bet no otras puses – blēdīgās parādnieces-dienvidnieces. Arī toreiz, tāpat kā tagad, dalībvalstis no kopīgās valūtas guva labumu, bet negribēja neko zaudēt no savas suverenitātes. Valstis saglabāja savu autonomiju. Tā rezultātā varēja piekopt bezatbildīgu budžeta politiku, taisīt valsts parādus, un tas ierāva visu savienību krīzes bezdibenī. Drīz Parīzē un Briselē arvien vairāk cilvēku sāka pieprasīt izstāšanos no savienības vai tās darbības izbeigšanu. Beļģija 1885.gadā pat uz brīdi no LMS izstājās. Tas, ka savienība neizjuka, bija saistīts ar ļoti lieliem paredzamajiem „izjukšanas” izdevumiem. Lielākā daļa itāļu un grieķu monētu bija nonākušas franču un belģu īpašumā. Ja savienība izjuktu, liras un drahmas, lai arī no dārgmetāla, strauji zaudētu savu vērtību. Vājās dienvidu valstis bankrotētu, bet to bankrots izsauktu finanšu krīzi, kas pārsviestos arī uz ziemeļiem – Beļģiju un Franciju. Tāpēc de facto Beļģija un Francija bija spiestas finansēt Itālijas un Grieķijas budžeta deficītu. Tā arī pa īstam nefunkcionējusi, LMS eksistēja 60 gadus. Tā pat pārdzīvoja virkni ekonomisko krīžu, arī 19.gadsimta 70.gadu lielo depresiju. Tikai pirmais pasaules karš un tam sekojošais ekonomikas sabrukums pielika tai punktu. Nāvējoša Latīņu Monetārai savienībai izrādījās milzīgā nepieciešamība pēc naudas Pirmā pasaules kara vajadzībām. Lai sagatavotos karam, arī pārējās dalībvalstis (izņemot Šveici) ķērās pie „naudas grābšanas no gaisa”, proti, pie papīra naudas drukāšanas milzīgos daudzumos, tādējādi atšķaidot savas naudas vērtību.
Ja šodien tiek apgalvots, ka eiro (€) ir bezalternatīvas instruments, lai Eiropā valdītu miers un miera dēļ pie € jāturas par katru cenu, tad tas ir izcils piemērs vēstures nezināšanai un tās mācību ignorēšanai. Latīņu Monetārās savienības sabrukums neizraisīja pirmo pasaules karu. Gluži otrādi – karš sagrāva Eiropas ekonomiku, un kā sekas šai sagrāvei bija savienības sabrukums. Pirmais pasaules karš izputināja arī Skandināvu Monetāro savienību, kuru 1872.gadā nodibināja Zviedrija un Dānija, vēlāk tajā iesaistījās arī Norvēģija. Kara laikā arī ziemeļu valstis attīstīja atšķirīgu naudas politiku, lai nosargātu katra savas nacionālās intereses. Bet vēl par mieru. Tēze, ka Eiropas valstu apvienošanās vienā lielā, no centra vadītā federālā valstī būtu miera garants Eiropā, arī neiztur nekādu kritiku. Nav vēsturē neviena pierādījuma tam, ka lielvalstis būtu vairāk pasargātas no kariem valsts iekšpusē un ārpusē, salīdzinājumā ar atsevišķām mazām, bet neitrālām valstīm.
Pēc 4 mēnešiem arī mēs pilnā mērā sāksim izjust tos labumus, un, iespējams, arī tos trūkumus, ko nesīs eiro. Tā jūra jau tagad nav nemaz tik mierīga. Eiro problēmas ceļas kā viļņi, un tie paliek arvien draudīgāki. Tāpēc atzīmējot Mārstrihtas līguma 20.jubileju, būtu tikai godīgi atzīt, ka problēmas jaunajai naudai tika ieliktas jau šūpulī. Eiro tika ieviests ekonomiski slimā Eiropā, pilnīgi ignorējot slimības simptomus. Lai vai atceramies, ka Eiropa sava ekonomiskā vājuma dēļ bija spiesta eiro ieviešanu uz laiku atbīdīt. Tā „palaišana” bija plānota jau 1997.gadā, bet tas izdevās tikai 1999.gadā un tikai ar bezskaidru eiro. Kā skaidra nauda € tika ieviesta tikai 2002.gadā. Diemžēl pašus slimības iemeslus šo Mārstrihtas līguma divdesmit gadu laikā tā arī nav izdevies novērst. Tie ir tie paši, kas sagrāva Latīņu Monetāro savienību. Turklāt tagad tie ir ieguvuši daudz lielāku kritisko masu. Pirmais šeit mināmais iemesls ir neefektīva nodokļu iekasēšana. Pēc Tax Justice Network pētījuma pasaules nodokļu oāzēs šobrīd ir paslēpta milzīga no nodokļiem nobēdzināta bagātība: ap 32 triljoniem ASV dolāru. Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm tikai Eirozonā nodokļos ik gadu netiek iekasēts 1 triljons eiro. Pēc Eiropas parlamenta prezidenta Martina Šulca vārdiem, ar šo naudu pietiktu, lai pilnīgi atrisinātu budžeta problēmas visās Eiropas krīzes valstīs. Šī no nodokļiem nobēdzinātā nauda tiek paslēpta daudzās nodokļu paradīzēs, tajā skaitā arī pašā ES. Pie pasaules lukratīvākajām nodokļu oāzēm pieder ES dalībvalstis Luksemburga, Īrija, Nīderlande. Pēc Vācijas bijušā finanšu ministra Hansa Eihela domām, izvairīšanās no nodokļiem ir kļuvusi par atsevišķu valstu biznesa modeli. Lielie koncerni un superbagātnieki tikai izmanto šo valstu piedāvātās iespējas. Viņus apkalpo un padomus, kā vislabāk izvairīties no nodokļiem, sniedz pasaules lielākās un labākās auditorfirmas. Nodokļu nemaksāšana ir kļuvusi par milzīgu patstāvīgu industriju ar savu ļoti spēcīgu lobiju. Un šo Eiropas Savienība, lai kā gribētu, izmainīt nespēj! Nodokļu lieta ir katras nacionālās valsts kompetencē. Lai panāktu nodokļu regulējuma izmaiņas ES merogā, nepieciešama pilnīgi visu dalībvalstu piekrišana. Līdz šim katra Briseles iniciatīva šajā jomā ir tikusi bloķēta.
EP deputāte Silvija Koha Mērina (Vācija) ir veikusi zinātnisku pētījumu par LMS un tās sabrukšanas iemesliem. Viņa saskata LMS un Eirozonai līdzīgas problēmas. Pirmā no šīm problēmām ir steiga. Viņa raksta, ka toreiz, tāpat kā tagad, bija vēlme iesaistīt savienībā pēc iespējas vairāk valstu, un tā tika aizsākta bez visaptverošiem noteikumiem, bez Centrālās bankas un citām centrālām institūcijām, bez sankciju iespējām. Toreiz, tāpat kā tagad, sākotnējā sajūsma arī bija liela. Jo lietas, it īpaši sākumā, gāja kalnup. Bet līdzko lietas vairs neiet labi – tā izkapts trāpa pret vienu un to pašu akmeni – pret nacionālo valstu interesēm. Ir skaidrs, ka LMS sabruka tāpēc, ka tai nebija savas Centrālās bankas. Nacionālās valstis saglabāja katra savu CB un varēja emitēt papīra naudu. Tagad Eirozonai, protams, ir sava Centrālā Banka (ECB). Lai arī ECB emitē tiešām daudz naudas, tās emitētā naudas apjoms ir pavisam niecīgs, salīdzinājumā ar to naudas apjomu, kuru, rada komercbankas. Tās to ģenerē elektroniski, „no zila gaisa”, katra kredīta izsniegšanas brīdī. Un šo procesu ES un ECB patlaban tikai mēģina iegrožot un „stingrāk uzraudzīt”.
Lai arī visās Eirozonas valstīs apritē ir eiro ar vienu un to pašu vērtību, valstis ir attīstījušas citas iespējas turpināt savu līdzšinējo „mīkstās” vai „cietās” naudas politiku. Ir valstis ar lielu fiskālo disciplīnu, zemākām algām, lielāku pensionēšanās vecumu, savukārt no otras puses ir valstis ar būtiski mazāku pensionēšanās vecumu, lielu ierēdņu skaitu, lielām ierēdņu algām un kuras turpina uzturēt pensiju sistēmu, kuru nevar finansēt.
Pēc pētnieces Kohas Mērinas domām, mēģinājumam radīt kopīgu Eiropas naudu šoreiz vajadzētu beigties labi: nu ir izveidots funkcionējošs iekšējais tirgus ar kopīgiem likumiem, ir arī neatkarīga Eiropas Centrālā Banka. Par kopīgo tirgu tomēr jāpiebilst, ka tieši šobrīd tiek strādāts pie Brīvās Tirdzniecības līguma starp ES un ASV. Kad aptuveni pēc gada tas tiks parakstīts un stāsies spēkā, izveidosies lielākais brīvais tirgus (ar 800 miljoniem cilvēku) pasaulē. Kādas tieši izmaiņas tas katrai no ES valstīm nesīs, to šodien pateikt nevar neviens. Valstis ar spēcīgu ekonomiku, kuras ražo nišas produktus visai pasaulei, visticamāk iegūs. Tai pat laikā mazo ekonomiku durvis būs plaši pavērtas skaudrajiem globalizācijas vējiem. Būs arī tādas pārmaiņas, ko līdzīgi izjutīs visas valstis. Tā kā brīvais tirgus neparedz dažādas subsīdijas, pastāv pamatotas bažas, ka zemnieku lauksaimniecība visai īsā laikā ES pārstās eksistēt, jo nespēs konkurēt ar ASV attīstīto industriālo lauksaimniecību. Domājams, tas izraisīs milzīgu neapmierinātību, it īpaši „vecajās” Eiropas Savienības valstīs, jo tajās ar lauksaimniecības subsīdiju palīdzību īstenībā tiek uzturēts tradicionālais dzīvesveids. Jāpiekrīt arī, ka ir izveidota spēcīga un neatkarīga ECB. Bet ar to, kā zināms, izrādījās par maz. Nesen eiro glābšanas nolūkā nācās radīt vēl arī papildus instrumentu: Eiro Stabilizācijas mehānismu (ESM), deleģējot tam milzīgas pilnvaras. Gan ECB, gan ESM, tie ir mehānismi valstu suverenitātes mazināšanai. Bet vai ECB spēs pārņemt kontroli pār bankām, tajā skaitā pār elektroniskās naudas ģenerēšanu komercbankās? Tas var izdoties, bet var arī neizdoties. It īpaši ņemot vērā faktu, ka visa līdzšinējā finansiālā palīdzība krīzē nonākušajām valstīm līdz šim ir tikusi novirzīta nevis valstu ekonomiku veicināšanai, bet gan tikai pašu banku glābšanai, procentu maksājumu slogu uzliekot uz nodokļu maksātāju pleciem.
Latīņu Monetārās savienības laikos neizdevās uzbūvēt centralizētu Eiropas valsti. Vai tagad tas izdosies un vai to vēl var pagūt, to rādīs, iespējams, visdrīzākā nākotne. Bet skaidrs ir viens. Lai vispār radītu kādu valsti, šo valsti visupirms ir jāgrib. Valsti, it īpaši federālu, nevar uzbūvēt bez sabiedrības piekrišanas. Kamēr lietas iet kalnup, un kamēr valstis gūst tikai kopīgās naudas nestos labumus, sabiedrība uz laiku var būt ignoranta pret mēģinājumiem šādu federālu valsti radīt. Bet tikai tikmēr, kamēr lietas iet kalnup. Kad kādā no valstīm pilsoņu vairumam liksies, ka tās vairs neiet kalnup, tad demokrātiskā ceļā nāks pie varas cilvēki, kuri teiks: „Pietiek”!
Vēstures mācība, kas tagad, manuprāt, tiek ignorēta, ir sekojoša: politisko gribu var uz laiku pacelt virs ekonomiskā saprāta, tomēr noteikti reiz pienāk diena, kad virsroku ņem pliks aprēķins. Jau tagad aizvien vairāk valstu savas nacionālās intereses sāk stādīt augstāk par jaunas pasaules kārtības izveidošanas mērķiem. Tāpēc mums, grasoties pārkāpt no mazās laiviņas uz lielo kuģi, vienu lietu būtu prātīgi atstāt sausumā un drošībā. Proti, latus. Mums nevajadzētu fiziski iznīcināt latu monētas un banknotes. Iespējams tās var ievajadzēties un visai drīz.

Rīta Panorāma: LR Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis par to, kāpēc LV jāveido Valsts policijas Iekšējās drošības birojs: “Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir aizrādījusi, ka pie mums Valsts policijas darbinieki izdara pārkāpumus un paši sevi izmeklē.”