Žurnālistes Līgas Jurjānes (BNS) saruna ar Gunti Belēviču 2010.gada 2.augustā.
(Publicēts saīsināti. Visu interviju var noklausīties audioierakstā.)
L.J. Vai saeimas komisijas Farmācijas likuma pēdējie precizējumi Jums ir pieņemami?
G.B. Pirmkārt, es nepārstāvu nevienu aptieku ķēdi, man nav nevienas aptieku ķēdes. Toreiz, kad šis likums, par kuru šodien ir runa, pirms 10 gadiem tika pieņemts, man piederēja Saules un Mēness aptieku ķēdes. Un es panācu ar Aptiekāru asociācijas palīdzību, ar citām nevalstiskajām organizācijām, ar valsts prezidentes palīdzību, ka iekārtoja daudzmaz sakarīgu pārejas laiku – 10 gadus. Jo sākotnējā versija paredzēja pēc gada šo farmaceitiem nepiederošo aptieku nacionalizāciju. Laiks gāja. 2004. un 2006. gadā mana ģimene aptieku ķēdes pārdeva, paturot tikai vienu aptieku. Mums palika viena Saules aptieka, tagad ir otra, par cik dēls izstudēja farmāciju. Es kā likuma paklausīgs pilsonis un likuma paklausīgs aptiekārs izdarīju tā, kā likums bija paredzējis, proti, paturēju tikai vienu aptieku. Nu mums uz katru no farmaceitiem ģimenē ir pa vienai aptiekai. Jāsaka, ka likuma grozījumi toreiz bija nacionalizējoši. Tas, ka to iestiepa laikā uz 10 gadiem, tas nepadara viņu par mazāk nacionalizējošu. Tā tas ir. Lietas būtība ir tāda, ka visam ir sava vēsture. Un jāsaka, ka farmācijas nozare tika privatizēta Latvijas valstij neparasti godīgi. Kad Latvijas republikā iestājās versija „Latvija 2.0.” Latvijā bija 364 valsts aptiekas, viņas visas tika privatizētas. Pamatā privatizēja darba kolektīvi. Lielā mērā šīs savas aptieku daļas farmaceiti ir pārdevuši aptieku ķēdēm. Šobrīd teikt, ka vajag ķēdes likvidēt, pie kam vajag tādā veidā, kā izskan presē, ir nepareizi. Teikt, ka nebūs aptieku vai cilvēkiem zāles nebūs pieejamas, tur ir sava daļa taisnības. Bet sava daļa taisnības ir arī tiem, kas gaidīja, kad likums stāsies spēkā. Jebkurā gadījumā šis ir nacionalizējošs likums. Tas ir punkts pirmais. Lasīt vairāk
